Pamanīt un iesaistīties

2017. gada 2. marts 07:00

Pēc vairākiem traģiskiem notikumiem valstī aktualizējies jautājums par bērnu drošību, viņu tiesībām un vecāku pienākumiem. “Kursas Laiks” aprunājās ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Kurzemes reģiona Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vecāko inspektori Ilonu Šliseri un galveno inspektori Ingu Dobeli.

Kādas bērnu tiesību problēmas ir aktualizējušās pēdējā laikā?
Inga Dobele (I. D.): Nemainīgas aktualitātes ir vienaudžu savstarpējās attiecības izglītības iestādēs. Tās nereti mēdz būt neiecietīgas, vardarbīgas, bērni ne tikai apsaukājas viens uz otru un nedraudzējas, bet arī fiziski izrēķinās. Diemžēl saņemam arī iesniegumus par darbinieku iespējamo vardarbību pret bērnu. Izskatām tos, un dažkārt tiešām apstiprinās, ka darbinieks ir bijis emocionāli vai fiziski vardarbīgs pret audzēkni. Tad tiek ierosinātas administratīvās lietas.
Ilona Šlisere (I. Š.): Tādu gadījumu ir arvien vairāk. Pirms vairākiem gadiem Latvijā mēnesī bija viena vai divas administratīvās lietas, tagad – divas, pat trīs. Iemesls varētu būt, ka arī vecāki kļuvuši daudz aktīvāki un raksta iesniegumus. Sabiedrība atpazīst šīs lietas un ziņo par pārkāpumiem, tāpēc tās nonāk mūsu redzeslokā un inspekcija iesaistās un izvērtē.

Šādas lietas notiek vairāk vai par tām ziņo pastiprināti?
I. D.: Drīzāk sabiedrība ir kļuvusi aktīvāka.
I. Š.: Uzlabojusies arī sadarbība starp iestādēm, piemēram, tiek saņemta informācija un lietas materiāli no Valsts policijas.

Vai šīs lietas ir pamatotas?
I. Š.: Ir pamatotas.
I. D.: Ja iesniegumā rakstīts par, piemēram, skolotājas vardarbīgu izturēšanos, tad varbūt neatklājam vardarbību, bet konstatējam, ka kaut kādā mērā ir izmantotas nepedagoģiskas metodes. Līdzās tam noskaidrojam, ka vardarbīgas bijušas bērnu savstarpējās attiecības, ka arī ģimenē nav tik labi, kā vajadzētu būt. Tad informācija jānosūta sociālajam dienestam, bāriņtiesai, lai uzsāk darbu ar pašu sūdzības iesniedzēju. Cilvēkiem ir raksturīgi paskatīties nevis uz to, kas notiek pašu ģimenē, bet meklēt vainīgos visur citur, pat lai novērstu uzmanību.
I. Š.: Labais ir tas, ka beigās visi sadarbojas un palīdz bērnam. Vienkārši tam vajadzīgs ilgāks laiks.

Šī iespēja netiek izmantota ļaunprātīgi?
I. D.: Gluži pa tukšo nav bijis.
I. Š.: Bērni nav tendēti apvainot vai sūdzēties tāpat vien.
I. D.: Ja izglītības iestādei ar vecākiem būtu labāka, veiksmīgāka sadarbība un saskarsme, tad varbūt kāds iesniegums līdz mums arī nenonāktu. Ik pa laikam redzam, ka dažreiz izglītības iestādes neatrod īstos vārdus, runājot ar vecākiem, un tad viņi jūtas neizpratnē un apvainojušies un vēršas pie mums. Sanākot visiem kopā, problēmu var izrunāt.
Pēdējā laikā visā valstī aktualizējas tieši pirmskolas izglītības iestādes. Kad bērns iznāk no ģimenes, tā viņam ir pirmā sociālā vide un pirmā saskarsme ar pedagogu. Ja ģimenē ir problēma, pirmskolas skolotāja to var pamanīt un laikus vērst vecāku un speciālistu uzmanību, ka bērnam nepieciešama palīdzība. Bet ne vienmēr tā notiek.

Kāda vardarbība sastopama biežāk – emocionālā, fiziskā vai cita?
I. D.: Emocionālā vardarbība un bērnu pamešana novārtā. Ārēji šķiet, ka ģimene ir situēta, abi vecāki strādā, bērnam viss tiek nodrošināts. Bet pats svarīgākais – mīlestība, uzmanība, sarunas, kopā būšana ar vecākiem – bieži vien izpaliek. To arī var definēt kā bērnu pamešanas novārtā vardarbību.

Vai citu valstu, piemēram, Lielbritānijas, prasības nav pārspīlētas? Varbūt informācija par tām ir pārspīlēta?
I. D.: Atšķiras likumdošana. Lielbritānijā un Īrijā tā ir daudz stingrāka, tur stingrāk skatās uz bērnu drošību un līdz ar to sekas ir tādas, kādas ir.
I. Š.: Mūsu sabiedrība daudzas esošās lietas pieņem kā normu.
I. D.: Mēs pašas esam uzaugušas laikā, kad četros, piecos gados vienas dzīvojāmies pa māju, kas šobrīd ir likumpārkāpums. Vecākiem ir administratīvā atbildība, ja viņi atstāj bērnu, kurš jaunāks par septiņiem gadiem, bez pieaugušā uzraudzības.
I. Š.: Redzam, kādas traģēdijas notiek, kad bērni paliek vieni. Šis gads vien jau to izsaka – daudzi bērni ir zaudēti. Tāpēc šobrīd šim darbam tiek pievērsta liela vērība institūciju līmenī, tiek iedzīvināts jauns to darbības mehānisms. Negaidīt, kad kas notiek, bet reaģēt nekavējoties.

Tik un tā, lai cik laba būs sadarbība, tā ir cīņa ar sekām.
I. D.: Jā, tāpēc svarīgākais jautājums ir profilakse. Sabiedrībai ļoti labi zināms, ko nozīmē veselības profilakse – veselīga pārtika, vitamīni, regulāras pārbaudes pie ārsta. Par bērna antisociālās uzvedības profilaksi vispār netiek runāts. Par to jādomā jau no bērna nākšanas pasaulē un vēl agrāk, kamēr viņš atrodas mammas vēderā. Viņam jāpiedzīvo drošā, labvēlīgā vidē gan fiziski, gan emocionāli. Uzvedības problēmas jau neparādās vienkārši aiz nekā nedarīšanas, tām ir cēlonis. Kādā brīdī viņš nav juties drošs, nav bijušas apmierinātas viņa pamatvajadzības pēc mīlestības, sapratnes vai arī viņa enerģija nav ievirzīta pareizajā gultnē. Ja bērnam tās ir ļoti daudz, tad viņam jābūt nodarbinātam. Ja tā nenotiek, viņš to kaut kādā veidā izlādē un nav tālu no likumpārkāpuma.
I. Š.: Galvenais – nebūt mums, apkārtējiem, vienaldzīgiem. Ja kaimiņi ko redz, nebūt vienaldzīgiem un domāt, ko darīt šajā situācijā. Palīdzēt kaut kādā veidā pašiem vai iesaistīt dienestus. Tas ir svarīgi – iesaistīties. Vai aizdomas apstiprināsies vai ne – tas jau ir cits stāsts.
I. D.: It īpaši laukos kaimiņi jau zina, kur notiek ne tās labākās lietas, runā par to aiz muguras, bet palīdzības sniegšanā nav tik aktīvi. Pareizā rīcība būtu – piedāvāt palīdzību, ziņot institūcijām.
I. Š.: Tā ir līdzatbildība.

Tā parasti rīkojas ar tā saucamajām nelabvēlīgajām ģimenēm. Noteikti grūtāk ir ar it kā labvēlīgajām?
I. Š.: Vardarbības gadījumi ļoti bieži notiek tieši šādās ģimenēs. Problēma jau nedala – labvēlīga ģimene vai ne. Strādāt ar tām, protams, ir grūtāk.
I. D.: Arī skolotāji sūdzas, ka ar šiem vecākiem ir grūtāk runāt un sadarboties. Viņiem ir noteikts statuss sabiedrībā, un viņi taču neatzīs, ka ir lietas, ar kurām netiek galā. Profesionālajā jomā viņi varbūt ir labi speciālisti, bet par mammu un tēti neviens nepiedzimst, par tiem aug diendienā kopā ar saviem bērniem. Jautājums – vai spējam atzīt, ka kādā brīdī esam pieļāvuši kādu kļūdu.
Otra lieta – skolotāji un speciālisti vecākiem reizēm pārmet, nevis piedāvā palīdzību un aicina problēmu risināt kopā. Tas ir iesakņojies priekšstats: nedod Dievs, nonākšu speciālistu redzeslokā, sāks mani mācīt. Jāmaina sadarbības forma – bērns ir centrā un visi apkārt ir sadarbības partneri.

Mana un vecāka paaudze teiks: mūs tā neuzraudzīja un ar mums nekas slikts nenotika. Varbūt pašreizējās prasības tomēr ir pārspīlētas un uz bērniem gaidīto rezultātu neatstāj?
I. Š.: Bērni tagad ir citādāki, bet mums gribas salīdzināt. Jāsaprot, ka viss mainās – dzīves ritms, tehnoloģijas. Ļoti nedroša ir interneta vide.
I. D.: Par to jārunā gan skolotājiem ar bērniem, gan vecākiem jāzina, kādas mājaslapas bērns apmeklē. Svarīgi šajā lomā ir izglītot pieaugušos, jo bērni tehnoloģijās ir solīti priekšā. Ja vecāki nav izglītoti, bērni viņiem var visu ko sastāstīt.

Vai šīs jomas likumdošanu sabiedrība zina pietiekami?
I.D.: Droši vien pie tā būtu jāpiestrādā un jāskaidro, kādi ir vecāku pienākumi. Bērni ir vecāku aizgādībā līdz pilngadībai, un vecākiem ir tiesības ierobežot viņu darbības brīvā laika pavadīšanā, draugu izvēlē. Tiklīdz vecāks saprot, ka kaut kas nav kārtībā, ka bērns, iespējams, ir apdraudēts, viņam ir pienākums iesaistīties un ierobežot bērna tiesības. Vecāki ir galvenie atbildīgie.
I. Š.: Svarīgi – lai abiem vecākiem būtu vienots skatījums. Pretējā gadījumā bērni ar to manipulē. Arī atbildība jāprasa no abiem. Sabiedrībā pieņemts, ka biežāk tiek uzrunātas mammas. Jāatceras, ka arī tētiem ir ļoti liela nozīme.

Parasti par šīm lietām runā, kad kaut kas noticis. Ko vajadzētu pateikt pirms?
I. Š.: Sabiedrībai būt atvērtai – pamanīt, iesaistīties, nebūt vienaldzīgiem.
I. D.: Vecākiem būt vērīgiem. Viņu pienākums ir būt informētiem par to, ko dara viņu bērns, arī tad, ja viņam piecpadsmit, septiņpadsmit gadu. Tas ir arī jautājums par bērna un vecāku savstarpējām attiecībām, par uzticēšanos, kas veidojas jau agrīnā vecumā. Nebaidīties un griezties pēc padoma pie speciālistiem. Ja vecāks saprot, ka nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem, viņam ir tiesības vērsties bāriņtiesā un lūgt palīdzību. Bāriņtiesas speciālistiem vajadzētu izturēties ar sapratni un nodrošināt nepieciešamo konsultāciju, izglītot, atbalstīt.
I. Š.: Pašvaldībām izvirzīt bērnu tiesību aizsardzības jomu kā prioritāru, rast tam resursus. Paskatīties, ko piedāvāt brīvajam laikam, izglītošanai, kādu palīdzību sniegt vecākiem. Svarīgi – lai pietiekamā skaitā būtu sociālās jomas darbinieki un viņi varētu veikt savu darbu kvalitatīvi.

Vai šajā jomā ir atšķirība starp laukiem un pilsētām?
I. D.: Atšķirība ir resursu ziņā. Liepājas Sociālajā dienestā ir atsevišķa Ģimenes atbalsta nodaļa ar vairākiem darbiniekiem un lielu darba apjomu. Viņi šo darbu var veikt profesionālāk atšķirībā no laukiem, kur vienam sociālajam darbiniekam jāstrādā gan ar pieaugušajiem, gan bērniem. Tad ir gan izdegšanas risks, gan iespēja ko nepamanīt.
Dažkārt laukos ir trūcīgāki dzīves apstākļi, bet tas nenozīmē, ka bērns tajos nevar dzīvot.
I. Š.: Katrs gadījums ir jāpēta padziļināti. Nav tā, ka var mēnesi pastrādāt ar šo lietu un atrisināt. Lietām vajadzīgs ļoti ilgs laiks, un tās ir sarežģītas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pamanīt un iesaistīties

Kategorijas