Sauc palīgā

2017. gada 9. marts 07:00

310

“Iespējams, kāds var daudzbērnu ģimenītei palīdzēt ar gultasveļu, aizkariem, segām, spilveniem un kādu plauktiņu – lai bērniem būtu, kur likt skolas grāmatas? Paldies jau iepriekš!” Šādu un vēl daudzus līdzīgus palīgā saucienus ikviens sociālā tīkla “Facebook” lietotājs var lasīt grupā “Palīdzam Aizputē”. Šo grupu pirms vairāk nekā mēneša izveidojusi aizputniece Laura Roze, savā brīvajā laikā uzņemoties veikt arī pašpalīdzības koordinēšanu.

Pārsteidz cilvēku lielā atsaucība un vēlme ziedot
“Kaut ko līdzīgu vēlējos īstenot jau sen, tikai līdz šim diemžēl nesanāca tam visam tā kārtīgi pieķerties. Man pašai ir divas meitas, kurām ar dažādām ikdienā nepieciešamām mantām un apģērbu savulaik ir palīdzējušas manas draudzenes. Protams, kad mūsmājās kaut kas paliek par mazu, arī mēs cenšamies šo apģērbu nevis izmest laukā, bet atdot kādam citam – kam tas viss varētu lieti noderēt. Un tā jau patiesībā dara daudzi, jo viss mūsdienās ir dārgs un šāda dažādu lietu savstarpēja apmaiņa sniedz lielu atslogu ģimeņu maciņiem. Tāpēc ļoti priecājos, ka beidzot man ir izdevies savu ilgi loloto ideju par šāda veida labdarības koordinēšanu vienuviet pārvērst realitātē,” savās sajūtās dalās 31 gadu jaunā māmiņa.
Laura atzīst, ka vēlme palīdzēt līdzcilvēkiem viņā mitusi vienmēr. “Kopš sevi atceros, allaž esmu centusies būt noderīga un savu iespēju robežās izpalīdzēt, kaut vai brīvajā laikā pieskatot radu bērnus. Un šai ziņā neesmu mainījusies līdz pat šodienai. Runājot par manu darbošanos publiskajā grupā “Palīdzam Aizputē”, pašai liekas – vairāk nekā viens mēnesis – tas taču nav nekāds ilgais laiks! Tomēr, atminoties to, cik daudz bērniņiem šai laika posmā palīdzēts, saprotu, ka visas sākotnējās cerības ir vairākkārt pārspētas. Apģērba un dažādu mantu piedāvāšanas, saņemšanas un nodošanas process ļoti ātri uzņēma lielus apgriezienus. Cilvēku atsaucība bija milzīga!” izbrīnu neslēpj uzņēmīgā aizputniece.
Atklājot savas brīvā laika nodarbes aizkulises, viņa paskaidro: “Viss parasti sākas ar to, ka ļaudis, kam nepieciešama kāda palīdzība, ar grupas “Palīdzam Aizputē” starpniecību man par to publiski vai anonīmi ziņo. Pie tam īpaši lielu prieku rada tas, ka daudzās vēstulēs cilvēki lūdz palīdzību nevis sev, bet gan līdzcilvēkiem, piemēram, kaimiņos dzīvojošai daudzbērnu ģimenei. Tātad – liela daļa mūsdienu sabiedrības nemaz nav tik vienaldzīga pret apkārt notiekošo, kā dažkārt varbūt liekas. Starp mums ir ļoti daudz labestīgu ļaužu!”

Brīvprātīgā darbā prieku rod, iepriecinot citus
Šo parādību vēl jo vairāk apliecina tas, ka paralēli daudzajiem palīgā saucieniem Laura ikdienā saņem arī neskaitāmas vēstules ar palīdzības piedāvājumiem. “Tā īpaši no šī saraksta varu izcelt vairākas sievietes, kas dažādas sev nevajadzīgas, taču citiem ļoti nepieciešamas lietas piedāvā pastāvīgi. Pie tam viņas pašas to visu man arī piegādā,” priecājas aizputniece. Laura skaidro, ka pēc šādas mantu un apģērba piegādes sākas viņas īstais darbs – visa saņemtā sašķirošana. “Tās lietas, ko cilvēki jau iepriekš lūguši savās vēstulēs, šiem ļaudīm vai nu nogādāju, vai arī viņi paši atnāk pakaļ. Un pārējo pieejamo palīdzību daru zināmu grupā “Palīdzam Aizputē”, kur ikviens uz kādu sev nepieciešamu mantu droši var pieteikties. Šai grupā jau arī noris tā galvenā komunikācija starp palīdzības lūdzējiem un piedāvātājiem. Un es šo procesu vienkārši cenšos koordinēt,” viņa stāsta, paskaidrojot, ka līdz šim šādā veidā palīdzēts ne tikai aizputniekiem, bet arī Aizputes pagasta iedzīvotājiem.
Uz jautājumu, kurā brīdī no šā visa gūst gandarījumu, Laura atzīst, ka tāda viena noteikta momenta nemaz nav: “Smaidu sejā rada kā skaitliski daudzie palīdzības piedāvājumi, tā arī cilvēku atrakstītie “paldies” pēc sev tik ļoti nepieciešamo mantu saņemšanas. Tāpat nebūt ne mazāks prieks man ir par līdzcilvēku pozitīvo skatījumu uz šo ideju kā tādu. Ne viens vien draugs, paziņa un pat svešs cilvēks par šī labdarības procesa uzsākšanu un koordinēšanu man ir teicis – tas, ko tu, Laura, dari, ir ļoti labi un svētīgi!”

No pārtikas tehnoloģes par medmāsu
Nevar nepieminēt, ka gluži tikpat labs un svētīgs ir arī sievietes maizes darbs. Laura jau deviņus gadus strādā Kuldīgas slimnīcā par medmāsu, un šobrīd viņas pienākumi saistīti ar Ķirurģijas un traumatoloģijas nodaļu. Bet – kāpēc medmāsa? “Ui, tā laikam iznāk vairāku apstākļu sakritība! Vispār esmu dzimusi un augusi Kazdangā, kur tie sevis pašas meklējumi man arī sākās. Pie tam – diezgan neveiksmīgi! Uzreiz pēc pamatskolas absolvēšanas pieteicos mācībām arodskolā – par gaļas un piena tehnologu, tomēr neslēpšu, ka šādu izvēli veicu tikai tāpēc, ka kaut kur jau bija jāmācās un šī skola bija tuvu mājām. Taču, laikam ritot, viss nostājās pa savām vietām. Vienā brīdī kursabiedrene man ieteica, lai pamēģinu iestāties Liepājas Medicīnas koledžā. Mācības esot bez maksas, un dzīvot varot kopmītnēs. Tā arī izdarīju! Toreiz viņa mani iekārtoja darbā Liepājā. Tādējādi – pa dienām mācījos, pa naktīm strādāju. Un galu galā nonācu pie secinājuma, ka medmāsas profesija ir forša. Sapratu, ka būt starp cilvēkiem un viņiem palīdzēt mani patiesi aizrauj. Tikai nolēmu nekad nestrādāt ar bērniem – man viņu vienmēr bijis žēl! Ja bērni raud, tad es raudu līdzi,” savās sajūtās dalās Laura.
Aizputniece atzīst, ka, iespējams, tieši medmāsas darbs viņu aizvedis līdz idejai par publiskās grupas “Palīdzam Aizputē” izveidošanu un koordinēšanu. “Pacientu mūsu slimnīcā vienmēr ir ļoti daudz un ne tikai no Kuldīgas, bet arī Talsiem, Saldus, Aizputes un Liepājas. Taču algas medmāsām nav lielas. Rēķinus gan varu samaksāt, un bērni ir pabaroti, taču, piemēram, ziemas jakas abām meitām vienlaikus nevaru atļauties nopirkt. Tad nu arī pati, protams, esmu izmantojusi gan līdzcilvēku atbalstu, saņemot kādam citam vairs nevajadzīgas lietas, gan devusies uz humpalu bodēm, kur bērnu apģērbs ir nedaudz lētāks kā veikalos. Tāpēc šāda situācija, kad nepietiek naudas kaut kam ļoti nepieciešamam, man nav sveša,” neslēpj aizputniece. Viņa gan piebilst, ka vismaz šai ziņā nav jācīnās vienai: “Ikdienā mans lielākais atbalsts ir dzīvesbiedrs. Un ne tikai materiālā ziņā, bet arī morāli. Viņš vienmēr uzslavē manus veikumus un mudina īstenot idejas. Šobrīd gan, gluži tāpat kā daudzi citi latvieši, viņš strādā ārzemēs. Taču tas mūsu centienus atbalstīt vienam otru jebkurā situācijā nemazina!”

Pret visiem pacientiem – ar laipnību
Runājot par darbu Kuldīgas slimnīcā, sieviete atzīstas, ka vislielāko gandarījumu sniedz pacientu labestīgā attieksme. “Tas, ka kāds tavu darbu novērtē, rada patiesu prieku. Liela daļa pacientu to izrāda, pienākot un pasakot sirsnīgu paldies par viņiem veltītajām rūpēm. Taču papildus tam esmu piedzīvojusi arī dažus gadījumus, kad kāds no pacientiem, gaidot kārtējo medmāsas apciemojumu, pienāk pie manis un iečukst ausī – atnāc tu, lūdzu, pie manis uz palātu! Vienā šādā reizē atbildēju, ka tūlīt taču viņu apskatīs cita māsiņa. Tomēr pacients neatlaidīgi pastāvēja uz savu – gribot redzēt tikai mani, jo tā cita māsiņa esot viņu rājusi,” smej Laura. Viņa ir pārliecināta, ka pret ikvienu pacientu jāizturas laipni un ar smaidu sejā: “Pat ja sākumā šis cilvēks ir noskaņots negatīvi, pietiek vien ar pieklājību un patīkamu izturēšanos, lai viņš pamazām atmaigtu. Tāpat daudzi pacienti mīl, ka māsiņas ar viņiem aprunājas. Citreiz šādu sarunu dēļ man, protams, iekavējas citi darbi, taču – kā es varu atteikt? Ja reiz pacientam ir kāda sāpe uz sirds, tad tā ir jāuzklausa!”
Arī pacientu šķirošanu – tas labāks vai tas sliktāks – sieviete neatzīst un nepiekopj. “Te varu minēt piemēru no tiem laikiem, kad praksējos Liepājas reģionālajā slimnīcā. Vienā reizē Reanimācijas nodaļā gulēja izbijis cietumnieks – notetovējies ar kāšu krustiem un slims ar B un C hepatītu. Un, iedomājieties, no visiem darbiniekiem man vienīgajai bija šī pacienta patiesi žēl! Es tolaik pret viņu izturējos tieši tāpat kā pret citiem pacientiem – ar laipnību. Un kāpēc gan lai rīkotos citādāk?”

Neapmierina valdības attieksme pret tautu
Lai kā arī būtu, vienīgā lieta, kas šais laikos patiesi liek sažņaugties sirdij, esot valdības attieksme pret medicīnas darbiniekiem un citu jomu pārstāvjiem. “Strādājot par medmāsu, esmu novērojusi, ka salīdzinājumā ar to, kā bija agrāk, pēdējos gados vairums cilvēku pie ārsta vēršas jau ar stipri ielaistām slimībām. Un te es domāju ne tikai traumas, bet arī augstu temperatūru un klepu. Bieži vien mani nepamet sajūta, ka jau kārtējais pie ārsta atnākušais pacients ir veselu nedēļu gājis uz darbu, esot slims, un nu nedēļas nogalē savās brīvdienās beidzot ieradies slimnīcā. No vienas puses, tas, protams, ir saprotami, jo mūsdienu situācija liek cilvēkam naudas pelnīšanu nolikt pirmajā vietā. Tomēr – vai nauda ir svarīgāka arī par veselību? Ielaistas slimības taču krietni paildzina cilvēka atveseļošanās procesu!” uztraukumu neslēpj Laura.
Līdzīgas domas viņai ir arī par darba iespējām Latvijā: “Daudzi šobrīd nav droši par savām darba vietām, un arī es esmu šo cilvēku vidū. Lai arī ļoti negribas pamest Latviju, dodoties peļņā uz ārvalstīm, tomēr izskatās, ka agrāk vai vēlāk tas, iespējams, būs jādara.” Šādā gadījumā Laura savu iesākto darbu grupā “Palīdzam Aizputē” pavisam nepārtrauktu, bet uzticētu kādam citam uzņēmīgam Aizputes novada iedzīvotājam. “Labām lietām ir labi jāturpinās! Un ceru, ka šo labo lietu, par spīti visam, vēl ilgus gadus tomēr varēšu koordinēt es pati.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sauc palīgā

Kategorijas