Saimnieko trīs paaudzes, ieklausoties bišu operā

2017. gada 9. marts 07:00

6542

Saimnieko trīs paaudzes, ieklausoties bišu operā

Vārds un uzvārds uz medus burciņas uzliek “zīmogu” un atbildību par produktu, zina vaiņodnieks Ziedonis Pūpols. Jau viņa tēvam bijušas bišu saimes, bet zēnam par tām nav bijusi nekāda interese. “Pusdienas laikā jāiet pie bitēm – uzbāž maisu galvā, dūmkanna un motociklista cimdi rokās. Karsti, galva kūp, un tad vēl kāda iedzeļ.”
Vēlāk, kad Ziedonim bijusi jau sava mašīna, tēva draugs palūdzis aizvest uz Ventspili un par to uzdāvinājis bišu saimi. Solījis pamācīt, kā ar to apieties. “Pats pret savu gribu sāku darboties.” Ziedonis visu mūžu strādājis par ātrās palīdzības šoferi, pie bitēm gājis no darba brīvajās dienās, vācis ziedputekšņus. Tagad ganāmpulks izaudzis līdz 54 saimēm un dravā Ziedonis pavada visu vasaru. “Saime spieto – es to dzirdu un vēroju. Tur ir vesela opera.”
Pret izplatīto bišu slimību varratozi biškopis zina preparātus, bet pats pielieto arī dabisku paņēmienu – tranu šūnu, kur ērcēm vislabākā vide, izgriešanu. Dravā notiekošais visu laiku tiek kontrolēts un saimes neizmirst, jo pareizi koptas un barotas.
Drava izvietota Embūtes pagastā dabiskā vidē un bitēm ideālā apkārtnē. Šopavasar siltajās dienās jau izlidojušas. Līdzās iekārtota medus māja, kurā bitenieks gan iegūst saldo vielu, gan sagatavo inventāru.
Projektā ir iegādāties lielākas bites, itāļu–somu krustojumu, kas lido piecu kilometru rādiusā. Tiesa, arī tagadējās lidojot tālu, ja vien tur ir laba barības bāze. Bites ar barību nevarot apmānīt – sertificēto poļu cukuru nav ņēmušas pretī.

Paliek tuvāk mājām
ZS “Mucenieki” jau 15 gadus ir bioloģiskā saimniecība, un tajā galvenā teikšana ir Ziedoņa dēlam Uldim Pūpolam. Viņš iegādājies zemi blakus tēva saimniecībai uz robežas starp Vaiņodes un Embūtes pagastu.
Pamatkultūra tajā ir griķi, kurus apputeksnē pašu bites. Uldis spriež, ka tāpēc medum ir īpašā garša, ko pircēji novērtē. Savukārt Ziedonis lasījis, ka griķu medū ir dzelzs sāļi, kas der mazasinīgajiem.
Pirms četriem gadiem Uldis cietis avārijā, kas beigusies ar 2. grupas invaliditāti. Pērn viņš saimniecību uzdāvinājis dēlam Kristapam Pūpolam, kurš saņēmis ES atbalstu kā jaunais zemnieks. Piedaloties projektu konkursā, iegādāts “Case” traktors un arkls, iecerēta saimniecības paplašināšana, nomājot vēl vairāk platību.
Ar modernu tehniku “ātri strādājas”. Uldis smejoties atminas, kā sākumā ar tēvu zemi apstrādājuši ar “T-74” traktoru un cieto arklu. Akmeņainajā zemē tas brīžiem gājis pa virsu, brīžiem par dziļu. Ziedoņa tēvs savulaik, arot ar tādu, ticis pie ordeņiem. “Es sēdēju virsū par knabiķi – piekabinātāju,” atminas Ziedonis. “Šodien to nevienam nevar iestāstīt, domā, ka meloju.” Uldis salīdzina: “Tagad no kabīnes varu regulēt vagas platumu ar centimetru precizitāti.”
Ziedonis beidzis Cīravas arodskolu 1957. gadā, tagad tajā kā Kandavas tehnikuma filiālē mācās Kristaps. Uldis lepojas, ka dēls pērn metināšanā ieguvis 2. vietu valsts mērogā, un šogad par Eiropas naudu viņam iegādājies modernu metināšanas aparātu. “Lai izpaužas!”
Kristaps būs lauksaimniecības tehnikas mehāniķis un apgūst arī citas lauksaimniecībā derīgas lietas. Interese par šo jomu bijusi jau iepriekš. Domājis iet uz Saulaines tehnikumu, kur tuvumā Dobelē varētu turpināt spēlēt rokasbumbu, tomēr izlēmis, ka grib tuvāk mājām. Ja steidzami darbi, tad tehnikumā varot sarunāt kādu dienu brīvu. “Šis būs pirmais gads, kad braukšu tā kārtīgi art,” apņēmies Kristaps.

Garāžā labāk nekā pieturā
Uldis domā, ka Kristaps pārņems arī biškopību, bet vectēvs un mazdēls uz šo lietu pagaidām raugās ar distanci. Kristaps gribētu, ka no vectēva stafeti pie bitēm vispirms pārņem tēvs un tikai pēc tam pats. “Es ar bitēm esmu “uz jūs”,” atzīst Uldis.
Pašlaik dravā pie darīšanas abi netiekot laisti, jo vectēvam sava stratēģija. Kristaps tur tikai zāli izpļauj, nokasa rāmjus, saskrūvē skapīšus. Bet, ja vajadzētu, viņš būtu gatavs iet pie bitēm, jo no malas visu redzējis, agrāk diendienā bijis klāt. Paticis bites kaitināt.
Tikai dažiem Kristapa kursabiedriem neesot vecāku saimniecības, kā automehāniķiem viņiem esot labas izredzes uz darbu. “Man tēvs pārmet, ka es naktī sēžu garāžā, bet labāk daru ko tur, nevis sēžu pieturā kā citi.” “Pārmetu tāpēc, ka tu no rīta nevari piecelties,” skaidro tēvs.
Reizē ar opi garāžā gan neejot. “Tas būtu kā divas saimnieces virtuvē.” Taču vienam otra “paķeršana” ir cieņas un labestības robežās. Kad vectēvs kaitinājis, ka neko nav iemācījies, Kristaps viņam uzdāvinājis skolā paša izgatavotās detaļas.
Saimniecības dokumentu sakārtošanā un projektu rakstīšanā iesaistījusies arī Ulda meita Madara. “Jaunais zemnieks viens pats šajā birokrātiskajā trumulī ir pazudis. Bez pārējo palīdzības – nereāli. Visi noteikumi virzīti tā, lai jauno dzītu prom, lai viņš te neko nedarītu,” dusmojas Uldis. Pērkot arklu, bijis jāaizpilda papīrs, ka nav interešu konflikta – nedrīkstot iegādāties ne tikai no tēva, brāļa, bet arī no drauga. “Pavaicāju: vai no ienaidnieka drīkst? Vai tad svarīgākais nav arkls? Varbūt tam ir kāda jēga, bet es to neredzu.”
Arī Kristaps atzīst, ka birokrātija dažkārt atbaida. Vienam visu nokārtot tiešām esot grūti, tāpēc uz iestādēm parasti brauc kopā ar tēvu vai māsu.

Audzē eksperimentējot
Saimniecībā 40 hektāri apsēti ar āboliņu, un pēc vairāku gadu eksperimenta secinājuši, ka to var sēt zem griķiem. Zemi uzar pavasarī, jo griķiem nav ieteicams rudens arums. Par to pārliecinājušies praktiskā eksperimentā: piecus hektārus uzaruši rudenī, citus – pavasarī un ieguvuši atšķirīgu ražu.
Griķu audzētājiem ļoti svarīgi ir laika apstākļi, it īpaši vēlu rudenī, kad tie kuļami. Pērn ļoti labi izauguši, bet zaudēts kulšanas laikā, jo nav uznākusi šai kultūrai nepieciešamā salna. Nu esot mācība, ka nepietiek ar savu kombainu vien, ka ātrai nokulšanai jāaicina talkā vēl kāds. Griķu kulšanas laikā graudu kombaini jau esot brīvi.
Šopavasar ar griķiem apsēs desmit hektārus, bet nākamgad, kad būs pieregulēta un notestēta jaunā tehnika, vismaz 40. Zaļināšanas prasības uz griķu audzētājiem neattiecas, jo šī kultūra skaitoties zālājs.
Uldis rēķina, ka saviem spēkiem vien varētu pieveikt 50–70 hektārus. Pats var vadīt autotehniku, bet fiziski smagākie darbi būs jāveic dēlam. Strādniekus Vaiņodē nevarot dabūt. Akmeņu lasīšanas talkā piedāvājuši 20 eiro dienā, bet interesenti nav atsaukušies. Tāpat zāģētāji upes krasta iztīrīšanai no alkšņiem.
Šogad griķi pārdoti Lietuvā, no kurienes tie nonākot Polijā un tad daļēji atpakaļ pie Latvijas patērētājiem. “Dobeles dzirnavnieks” bioloģiskos griķus ņemtu, ja piedāvājums būtu vismaz simts tonnu. Dzirdēts par iecerēm griķu pārstrādi veidot arī Kurzemē. Āboliņa sēklu pirmapstrādi veic Priekules pagasta kooperatīvs “Vālodze”.
Uldis gan spriež, ka nav lielas atšķirības, kādā saimniecībā griķi audzēti, jo tā nav kultūra, kuras audzēšanai izmanto ķimikālijas. Griķi skaitoties nezāle, kura uz tām arī reaģē kā nezāle. Augšanas stimulatorus pielietot būtu pārāk dārgi. Piemērotā augsnē un vietā griķi augot ļoti labi paši par sevi. Pat kaimiņpagasta zemnieki nav ticējuši, ka Ulda laukos tie tiek audzēti bez ķīmijas. “Visa ķīmija ir augsnē, kādā tas iesēts.” Saimnieks pārliecinājies, ka mālainā, smilšainā vai kūdrainā zemē griķi aug atšķirīgi.
Griķos ir daudz nektāra, taču bites to varot ievākt tikai divas stundas dienā, turklāt labos laika apstākļos. Pērn tie bijuši ļoti slikti. No saimnieciskā viedokļa: izaugšanai – ideāli, novākšanai – “galīgi dimbā”. Līdz sniegam varējuši novākt tikai pusi.

Trūkst stabilu garantiju
“Gribam paplašināties, bet valsts atbalsta bioloģiskajām saimniecībām vairs nav,” stāsta Uldis. Viņš jūtot attieksmi, ka šo jomu vajag likvidēt. Par daudz esot sniedzamās dažāda veida informācijas.
Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD), pēc viņa domām, liekot saprast, ka atbalsta konvencionālos ražotājus. Pirms pāris gadiem dienas laikā kāds miglojis labības laukus, ko bites pārlido. VAAD pārstāve piesējusies Pūpoliem, ka bites novietotas svešā īpašumā.
“Cilvēks nopērk zemi, bet nezina, ka mums tur ir bites,” stāsta Uldis un uzskata, ka tas ir pašvaldības pienākums – par to pircēju pabrīdināt. “Kā es pats varu brīdināt, ja nezinu, kas tur strādā?”
Uldis stāsta: projekta noteikumos teikts, ka jābūt sertifikātam, bet nav norādīts, tieši kādam. Saimniecības bioloģiskais sertifikāts nav atzīts par pietiekamu, ja grib ražot āboliņa sēklu pārdošanai. Vajadzējis iestāties Sēklaudzētāju biedrībā, kuras funkcijas neesot īsti saprotamas.
Saimnieks trīs gadus vienā laukā sēj griķus, lai atbrīvotu zemi no nezālēm, tad iesēj bioloģisko āboliņu. Gadās, ka kopā ar skābenēm, kuru sēklas tieši tādas pašas, bet atbildību par to piejaukumu neviens neuzņemoties. “Par ko tiek maksātas autortiesības? Nav stabilas garantijas tāpat kā valsts politikā. Stabils ir ienesums un mūsu klienti.”
“Lai cik tas dīvaini skanētu, mums nav vajadzīgs tirgus,” Uldis teic par medus realizāciju. Strādā tikai saviem jau zināmajiem klientiem, kuri nereti paņem uzreiz veselu 40 litru kannu.

Pamazām virzās uz augšu
“Laukos, kas nomigloti ar ķīmiju, mežacūkas iekšā neiet,” novērojis Uldis. Viņa tīrajos laukos tās izēdot pēdējo āboliņa saknīti. Taču līdzās tekošajā Lētīžas upē vēžu vairs neesot, arī foreļu skaits samazinājies.
Uldim ir informācija, ka pērn Latvijā ienākušas 80 tonnas medus no Ķīnas. “Bet kur to var nopirkt?” Veikalos speciāli skatījies, tomēr nav atradis. Uldis domā, ka tas tirdzniecībā nonāk, sajaukts ar vietējo. Veikala burciņās varot redzēt, ka medus saslāņojies, ka tur klāt kāda sīrupaina viela. Ziedonis bilst, ka pie vainas var būt arī dabā visur esošā rauga sēnīte, kas attīstās noteiktā temperatūrā.
Saimniekošana bez ES atbalsta būtu pa nullēm, varbūt ar nelielu peļņu, atzīst Uldis. Tāpēc līdz 2020. gadam, kad tā vairs var nebūt, jāiemācās strādāt ar peļņu. “Nekā sarežģīta nav, vajag visu pareizi sakārtot.” Tehnikas bāze ir sagādāta vai pieejama. Vaiņodes mīnuss – tajā nav kaltes. Pārtikas griķi pēc nokulšanas ir jāapžāvē, lai no dabiskā 18–19% mitruma tas samazinātos uz 14–15%, kad tos var lobīt.
Uldis ir optimists. “Ja Dievs mums ir devis, tad arī mums būs.” Saimniecība uz vietas nestāv, “pamazām ceļamies uz augšu”.
Pūpoli spriež, ka, beidzoties Eiropas naudai, viņi būs vinnētāji, jo būs skaidri redzams, kuri tikai uz tām “sēdējuši”.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Saimnieko trīs paaudzes, ieklausoties bišu operā

Kategorijas