Koris “Līva” 80 gadu jubilejā novēl sev kuplākas rindas

2017. gada 9. marts 07:00

448

Koris “Līva” 80 gadu jubilejā novēl sev kuplākas rindas

“Ļoti priecājos, ka mūsu koris var lepoties ar tik ilgu mūžu, taču neslēpšu – daudz lielāks prieks man ir par to, ka vēl aizvien esam spējīgi šo dziedāšanas stafeti turpināt. Un, atskatoties uz šais gados paveikto, patiess gandarījums ir ne tikai par neskaitāmajiem pašmāju koncertiem, bet arī veiksmīgo dalību koru skatēs, daudzkārtējo iespēju klātienē izbaudīt Dziesmu un deju svētku gaisotni un salīdzinoši bieži piedzīvotajiem braucieniem uz ārvalstīm,” savās sajūtās dalās Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktā kora “Līva” diriģents Jēkabs Ozoliņš. Šogad kolektīvam aprit 80 gadi, un par godu šim nozīmīgajam notikumam 29. aprīlī Liepājas Latviešu biedrības namā norisināsies kora jubilejas koncerts.

No dziedātāja par diriģentu
Kolektīvs kā pilsētas skolotāju koris dibināts 1937. gada vasarā. Laikam ritot, tā vadības grožus savās rokās turējuši vairāki diriģenti. Viens no uzticīgākajiem šā amata izpildītājiem bijis šobrīd jau Mūžībā esošais Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes īpašnieks un bijušais Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas direktors Valdis Vikmanis. Viņš kora vadību uzņēmies 1945. gadā. “Mana sadarbība ar Valdi Vikmani aizsākās sešdesmitajos gados, kad pūtēju orķestrī spēlēju mežragu un biju arī viens no viņa kora dziedātājiem. Tā kā tais laikos katram korim bija divi diriģenti un septiņdesmito gadu sākumā arī es pats darbojos kā kormeistars, tad jau 1973. gadā, absolvējot Ļeņingradas Konservatoriju, oficiāli kļuvu par Vikmaņa vadītā jauktā kora otro diriģentu. Jāpiebilst, ka tieši šis kolektīvs dziedāja arī manā valsts eksāmenā Ļeņingradā,” stāsta J. Ozoliņš.
Pāris gadus vēlāk kolektīvs piedzīvojis nelielus juku laikus sastāva ziņā, un tā 1976. gada 1. janvārī ar Kultūras ministrijas oficiālu apstiprinājumu kora vadības grožus un pirmā diriģenta amatu no V. Vikmaņa pārņēmis J. Ozoliņš. Viņš atminas: “Otrā diriģenta pienākumus tobrīd uzņēmās mūziķis un aranžētājs Vilnis Kronbergs, kas liepājniekiem krietni vairāk pazīstams ar savu ilggadējo darbību Liepājas Pedagoģijas akadēmijas (tagad – Liepājas Universitātes) sieviešu korī “Atbalss”. Un, runājot par koncertmeistariem, sākumā mums pavadījumu piespēlēja Daiga Hiršsone, pēc tam vienu brīdi šo pienākumu pārņēma Kronbergs un vēl pēcāk – Inese Egle.”

Novērtēti arī ārzemēs
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks un Goda liepājnieks J. Ozoliņš skaidro, ka uzreiz pēc 1976. gada pats koris nekādas dižās izmaiņas saistībā ar savu skatuvisko darbību nav piedzīvojis. “Gadu vēlāk dalībnieku iekšējā konkursa rezultātā gan tas tika pie tagadējā nosaukuma “Līva”, taču repertuāra ziņā turpinājām turēties pie Vikmaņa ieviestās tradīcijas – iestudēt garīgās mūzikas un lielo formu skaņdarbus,” atzīst diriģents, kurš paralēli savam darbam ar šo kolektīvu joprojām vada arī Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas jaukto kori un vīru kori “Nīca”.
Atskatoties uz jauktā kora “Līva” ilgo mūžu, nevar nepieminēt, ka savos ziedu laikos kolektīvs bijis viens no labākajiem Latvijā un plūcis laurus ne tikai vietējā mērogā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām, piemēram, Gruzijā, Bulgārijā, Igaunijā un Lietuvā. Papildus tam vairākas reizes koncertējuši arī Zviedrijā, Norvēģijā un Austrijā. “Savulaik ļoti sadraudzējāmies ar Gēteborgas un Stokholmas latviešu koriem, ar kuriem kontaktus neesam pazaudējuši līdz pat mūsdienām. Pēdējos gados gan diemžēl nav sanācis ar šiem kolektīviem tikties klātienē, jo laiks dara savu un arī mēs, gluži līdzīgi kā Gēteborgas koris, esam piedzīvojuši būtiskas izmaiņas sastāva ziņā,” piebilst diriģents. Viņš pauž nožēlu, ka šobrīd “Līva” ir tādā kā likteņa varā, jo vairākās balsīs trūkst dziedātāju. “Kur viņus dabūt, es patiešām nezinu! Mūsdienās jau cilvēkiem ir mainījušās prioritātes – dziedāšana korī nozīmē smagu darbu, tāpēc neliekas tik saistoša. Atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad uzsākām draudzību ar Gēteborgas latviešu kori, mūsu kolektīva sastāvā bija ap sešdesmit dalībnieku. Turpretī tagad esam neapskaužamā situācijā, jo “Līvai” ir uz pusi mazāks sastāvs. Un tas savukārt nozīmē arī zināmas izmaiņas repertuārā – tagad lielo formu skaņdarbus iestudējam retāk un vairāk koncentrējamies uz īsākām kormūzikas formām.”

Jauktā kolektīvā – patīkamāk
Par to, ka kolektīva rindās jau šobrīd lieti noderētu papildinājums, pārliecību pauž arī esošie dziedātāji. “Es korī dziedu pirmo altu, taču dažkārt nākas piepalīdzēt arī otrajiem soprāniem – to mums ir ļoti maz. Tieši tāpēc visnepieciešamākās mūsu pulkā ir sieviešu soprāna balsis, kā arī stiprā dzimuma pārstāvji ar jebkuru balss tembru – vīru mums pašlaik ir tikai četri. Te, protams, jāpiebilst, ka laipni gaidīti mūsu sastāvā ir arī citu balss tembru īpašnieki, pie tam – bez vecuma ierobežojuma!” aicina Inese Bruže, kura “Līvā” dzied jau aptuveni 12 gadus. Darbošanās korī, viņasprāt, ikvienam tā dalībniekam ļauj saņemt enerģijas lādiņu: “Šī būšana visiem kopā un vienošanās kopīgos skaņdarbos – tas vien jau sniedz patiesu baudu un gandarījumu. Un tā sajūta – kad tu dziedi un tava dvēsele dzied līdzi – ir vienkārši neaprakstāma. Pie tam vispatīkamāk, manuprāt, ir dziedāt tieši jauktajā korī, kur savstarpēji mijas gan sieviešu, gan vīriešu balsis. Tā spriežu pēc savas pieredzes, jo savulaik esmu dziedājusi arī sieviešu korī. Tolaik pat izmantoju iespēju aizbraukt šim kolektīvam līdzi uz Dziesmu un deju svētkiem. Bet nu tas nav tas! Blakus sieviešu balsīm man vajag dzirdēt arī vīriešu balsis, kas korim piedod specifisku strāvojumu.”
Kolēģes teiktajam pievienojas arī Līga Ozollapa, kura “Līvā” jau trīs gadus dzied otro altu: “Es īpašu pacilājumu jūtu tieši uzstāšanās reizēs. Vēl tagad atceros pērnā gada Kurzemes Dziesmu svētkus, kas sajūtu līmenī ir tāda kā lielo Dziesmu svētku miniatūra. Ui, tagad, šo pieminot, pilnīgi zosāda uzmetās! Tieši tāpat bija arī toreiz. Un arī citās reizēs. Piemēram, nesen aizvadītajā lielās formas koncertprogrammā “Mūžīgā gaisma”, kurā piedalījās arī mūsu koris. Šāda veida pasākumos ikreiz gūstu to īpašo smeķi, kas katram dziedātājam ir ļoti vajadzīgs! Tāpēc jau arī esmu jauktajā korī.”

Gandrīz vienā vecumā
Tikpat lielu saviļņojumu par iespēju jau 17. gadu dziedāt korī pauž tenors Aivars Brālis. Viņš vislielāko gandarījumu jūt, kopā ar kolektīvu piedaloties Dziesmu un deju svētkos: “Šai grandiozajā pasākumā man patīk itin viss – sākot jau ar saulaini priecīgajām cilvēku sejām, līdz pat sajūtai, ka Rīga uz vairākām dienām nav krieviska! Tad taču visi satiksmes transporta līdzekļi ir pilni ar latviešu dziedātājiem un dejotājiem un visapkārt skan latviešu valoda! Kur vēl lielāku laimi?” Aivars neslēpj, ka pats ir tikai dažus gadus jaunāks par jaukto kori “Līva”, tāpēc kādā brīdī pat pieļāvis domu no kolektīva aiziet: “Vecums jau dara savu, un likās, ka dziedāšanai varbūt jāmet miers. Taču to izdarīt nespēju – kaut kas mani te tur un nelaiž vaļā!” Jautāts, kas tas varētu būt, korists atbild, ka tā pavisam noteikti esot mīlestība pret dziesmu un prieks par kopā būšanu: “Mums ir burvīgs kolektīvs, kurā ir ļoti draudzīgi cilvēki. To pierāda arī mūsu iekšējā tradīcija – katra gada sākumā visiem sanākt kopā un atpūsties pirtī vai kādā citā mājīgā vietā, kur gan pārrunājam vecajā gadā aizvadītos notikumus, gan sākam plānot uz priekšu darāmās lietas.”
Kas tad šogad ir paveicamo darbu sarakstā? “Pirmais uzdevums ir skaisti aizvadīt mūsu kolektīva jubilejas koncertu aprīļa nogalē. Kopīgiem spēkiem šobrīd veidojam tādu sirsnīgu, maigu koncertprogrammu, kurā būs dzirdams gan mazumiņš no Dziesmu svētku repertuāra, gan no garīgās mūzikas, tam visam klāt, protams, pievienojot arī vietējo komponistu Agra Engelmaņa un Ērika Ešenvalda skaņdarbus,” gaidāmā koncerta detaļās dalās J. Ozoliņš.
Lai arī 80. jubileja ir ļoti nozīmīgs notikums kora dzīvē, tomēr par daudz svarīgāku diriģents uzskata kolektīva otro šā gada uzdevumu: “2018. gadā jeb Latvijas simtgadē norisināsies 26. Vispārējie latviešu Dziesmu un 16. Deju svētki, tāpēc šogad ļoti nopietni jāgatavojas šo svētku skatei. Tas, protams, nebūs viegli, jo mums trūkst dziedātāju, taču centīsimies, cik atļauj mūsu spēki.”

Ar stingrību uz labu rezultātu
Diriģents atceras, ka līdzīgu situāciju koris “Līva” piedzīvojis arī agrākos gados: “Savulaik, gatavojoties koru skatei Skrundā, aptvēru, ka dziedātāju nav pietiekami daudz. Tāpēc – domāts, darīts – apvienoju “Līvu” ar Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas jaukto kori. Balsu un kopskata ziņā tādējādi rezultāts bija ļoti labs, taču es pats pēcāk par šādu rīcību saņēmu rājienu – tā nedrīkstot! Rājiena būtību gan neizpratu, jo Dziesmu svētkos taču visi kori tāpat dzied vienā lielā kopkorī. Bet nu mīļā miera labad tobrīd nomierinājos. Pēc neilga laika gan saņēmu interesantu ziņu – šāda divu skaitliski nelielu koru apvienošana bija kļuvusi par ieteikumu. Iedomājieties? Mani toreiz par šo sarāja, taču citus pēc tam slavēja!” savu izbrīnu neslēpj J. Ozoliņš. Gatavojoties šā gada skatei, viņš savus korus gan neplāno apvienot, taču joprojām pavisam neatlaidīgi cer “Līvai” piesaistīt jaunus dziedātājus.
Jāpiebilst, ka sava vadītāja nesalaužamo garu un centību gan attiecībā pret šo jautājumu, gan kora vadību vispār ļoti atzinīgi novērtē arī “Līvas” dziedātāji. “Jēkabs ir personība! Viņš ar savu neatlaidību un stingrību grib panākt, lai koris labi skan. Un tas, manuprāt, viņam izdodas teicami. Tieši tāpēc ceru, ka mūsu diriģents vēl ilgus gadus spēs saglabāt savu izturību un darba spējas – tās viņam šobrīd ir ļoti lielas,” savos novērojumos dalās A. Brālis. Līdzīgs viedoklis ir arī I. Bružei: “Dažkārt diriģents pat rājas. Taču viņš nekad nerāj kādu vienu atsevišķu dziedātāju, bet gan visu kori kopumā. Šādā veidā Jēkabs vienkārši atgādina, ka katram pašam ir jāklausās sevi un jābūt paškritiskam. Un es viņa rīcību atbalstu. Tieši tas mums ļauj augt – gan katram atsevišķi, gan visam korim kopumā.”
To, ka diriģents mēdz vajadzīgā reizē “uzdot uguņus”, apstiprina arī L. Ozollapa: “Bez šādas stingrības jau nekas labs ne mēģinājumos, ne koncertos nesanāktu. Taču, jāpiebilst, papildus tam Jēkabam ir arī sava jautrā puse – viņš ir ar tādu savu interesantu humoriņu, nu baigi feinais cilvēks! Un kā mūsu diriģents prot pacelt un uzturēt kora kopības garu – tas ir apbrīnojami!” Arī pats diriģents atzīst, ka ikdienā neļauj saviem dziedātājiem palaisties: “Man ir svarīgi kori “Līva” noturēt salīdzinoši augstā līmenī. Jo uzskatu – ja kaut ko nevar izdarīt labi, tad labāk to nedarīt vispār.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Koris “Līva” 80 gadu jubilejā novēl sev kuplākas rindas

Kategorijas