Jūtas laimīga, ka var strādāt par ģimenes ārsti laukos

2017. gada 16. marts 07:00

2656

Jūtas laimīga, ka var strādāt par ģimenes ārsti laukos

Nedaudz vairāk kā gadu Cīravas ambulancē strādā ģimenes ārste Violeta Capļina. Viņa ir liepājniece, ārsta arodu apguvusi galvaspilsētā Rīgā, bet par darbu pagasta ciemā pie lauku ļaudīm ir ļoti priecīga.

V. Capļina ir pateicīga savam prakses devējam Imantam Lankam un cīravnieku ilggadējam ģimenes ārstam Mārtiņam Balodim, ka savu bērnības sapni ārsta profesijā var realizēt tieši šeit.

Mērķtiecīgi iet uz bērnības sapni
“To, ka gribu būt ārste, zināju jau no bērnības un uz to mērķtiecīgi gāju. Man visu laiku priekšā bijuši baltie halāti. Mana mamma pēc profesijas ir medmāsa, bet pārkvalificējās par mikrobiologu un strādā laboratorijā,” stāsta jaunā daktere.
Pēc Liepājas 1. vidusskolas absolvēšanas liepājniece uzsāka studijas Rīgas Stradiņa universitātē. Lai kļūtu par ārstu, ir ejams garš teorētisko zināšanu un praktiskās pieredzes apguves ceļš. V. Capļina stāsta, ka viņai tas prasījis deviņus gadus mācībās. Sešus gadus padziļināti apgūst anatomiju, organisma funkcionēšanu, pārzina visas cilvēka organisma sistēmas, kā arī tiek gūts teorētisks priekšstats par ārstniecības nozarēm. Kad tas apgūts, topošais ārsts zināšanas vēro realitātē un slimnīcās liek lietā praksē. Bet seši gadi ir tikai sākums. Pēc tam ārstam jāspecializējas kādā konkrētā ārstniecības nozarē. “Es izvēlējos kļūt par ģimenes ārsti. Ir jāzina daudz, jāpārzina no katras jomas pa mazumiņam, kas ļauj visu laiku darbināt domāšanu un nepārtraukti pielietot zināšanas. Lai iegūtu šo kvalifikāciju, papildus divus gadus ir jārotē pa slimnīcu nodaļām un ārstniecības iestādēm, lai iepazītos ar konkrētu orgānu un sistēmu slimībām, saslimšanām atkarībā no pacienta. Es pabiju visu Rīgas un arī Latvijas lielāko slimnīcu nodaļās. Esmu bijusi Onkoloģijas centrā pie vēža slimniekiem, redzējusi smagus saslimšanas gadījumus bērniem. Prakses vadītājs Onkoloģijas centrā teica, ka īsā laikā ir nomainījušās vairākas speciālistu komandas, jo viņi bija vienkārši izdeguši, to visu redzot. Tad es arī sapratu, ka mana sen izdarītā izvēle kļūt par ģimenes ārsti ir labākā, jo es nevēlētos diendienā būt kādā konkrētā nodaļā. Tas mani iedzītu rutīnā un ir diezgan nomācoši,” spriež medicīnas speciāliste.

Darbu piedāvā prakses vadītājs
Mācības notikušas ne tikai universitātē un slimnīcās. Specializētās medicīnas tematikas literatūras lasīšanai un zināšanu nostiprināšanai bijis jāvelta daudz laika arī pēc lekcijām un darba slimnīcā. “Man likās, ka vidusskolā ir pietiekami daudz jāmācās,” smejoties tagad saka jaunā daktere un uz jautājumu, vai tiešām ir tā, kā dzirdēts, ka topošajiem mediķiem dienā jāizlasa 50 lappuses svešvalodā, atbild, ka varbūt ne tik traki, bet uz to pusi ir – “nopietni studenti sevis izglītošanai velta milzīgu daļu brīvā laika”.
Pēdējo studiju semestri studente pavadījusi rezidentūrā Aizputē daktera Imanta Lankas vadībā. “Viņš tobrīd strādāja Cīravā, turpat bija ģimenes ārsts Mārtiņš Balodis. Lanka izteicās, ka Balodis ies pensijā, un piedāvāja, vai es gribētu pārņemt viņa praksi, turpināt rūpēties par šejienes pacientiem,” stāsta jaunā daktere. Tā kā nekādu plānu tobrīd nebija, viņa piekritusi. “Sāku strādāt pērn, tūlīt pēc Jaunā gada. Dzīvoju Liepājā, uz Cīravu diendienā braucu vai nu ar autobusu, vai arī mani atved mamma. Viņa man vienmēr ļoti palīdzējusi un atbalstījusi.”
Katru dienu izbraukāt nemaz tik grūti neesot. “Ceļā paiet vidēji piecdesmit minūtes. Dzīvoju pilsētā, mācījos vēl lielākā pilsētā, tādēļ Cīrava, kas ir maza vieta, dod tādu līdzsvaru. Te nav burzmas, kas nogurdina,” novērtē liepājniece.

Uzteic pacientu interesi par veselību
V. Capļinas ģimenes ārstes praksē ir reģistrēti 1200 pacientu no Cīravas, Aizputes, Kazdangas, Durbes novada Dunalkas un pat no Liepājas. “Tas ir pietiekams skaits, tādēļ no oktobra valsts piešķīra otro ārsta palīgu. Man abas palīdzes – Vita Braša un Gunta Freimane – ļoti atvieglo darbu.”
Arī pagasta pārvalde esot pretimnākoša un ieinteresēta iedzīvotāju veselības aprūpē. “Ja es Liepājā vērtu vaļā praksi, man būtu tikai telpa un labākajā gadījumā galds, bet te man palīdzēja ar aparatūras un biroja tehnikas sagādāšanu. Man ir kardiogrāfs. Ja cilvēkam ir sūdzības, ka nav labi uz sirdi, vai jātaisa nosūtījums uz operācijām, es tepat uz vietas varu uztaisīt šo procedūru, veikt izvērtējumu, nevis likt pacientam doties kur citur, kas ir ilgi un sarežģīti. Te uz vietas pacienti var nodot urīna un asinsanalīzes, ko nosūta tālāk uz laboratoriju. Mana iniciatīva bija ieviest streptestu jeb uztriepi no kakla.”
Iesākums gan bijis diezgan grūts, kamēr iepazīti pacienti, izpētītas viņu slimības vēstures. “Pēc nostrādāta gada tagad zinu gan pacientu sejas, gan pēc tām ataust atmiņā viņu slimības, un pat varu nojaust, par ko viņš varētu sūdzēties šajā reizē,” smaidot saka daktere.
Viņa priecājas, ka cilvēki laukos rūpējas par veselību, apmeklē ģimenes ārstu, grib speciālistu konsultācijas un arī interesējas par veselības uzlabošanu vai saglabāšanu. “Prieks, ka cilvēki ieklausās. Viņi mani ir pieņēmuši, bet es – viņus. Ne mirkli nenožēloju un esmu ļoti priecīga, laimīga, ka man šeit ir darbs!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jūtas laimīga, ka var strādāt par ģimenes ārsti laukos

Kategorijas