No sociālā darba līdz virtuvei

2017. gada 16. marts 07:00

257

“Esmu atgriezusies Liepājā jomā, kur sāku pirms desmit gadiem, kad tikko atbraucu uz šejieni,” saka Līva Kupfere, kuru daudzu biedrību un nevalstiskā sektora darbinieki atceras ar pamatīgu darbošanos. Guvusi dzīves pieredzi, viņa kopš pagājušā gada ir Liepājas Jauniešu mājas projektu vadītāja. “Jaunatnes darbinieks jaunietim ir ne tikai nodarbību vai tematisko pasākumu rīkotājs, informētājs par iespējām Latvijā un pasaulē, konsultants par karjeras iespējām, interesējošām tēmām un atbalsts sapņu īstenošanā, bet arī uzticības persona, skolotājs un vēl daudz kas,” uzsver jaunā projektu vadītāja.
Liepājas Universitātē L. Kupfere mācījās par sociālo darbinieci, augstskolā rīkoja asinsdonoru dienas, ar sirdi un dvēseli darbojās kā brīvprātīgā Latvijas Sarkanā Krusta Liepājas jauniešu nodaļā, daudz darba ieguldīja Liepājas Nevalstisko organizāciju centrā. Tad ar neizsīkstošo rosīšanos viņu pamanīja daudzi, kuri bija šajā vidē. Absolvējot augstskolu, jauniete trīs gadus nostrādāja Liepājas bērnunamā. “Tad es secināju, ka jāizmanto iespēja, par ko nedaudz baidījos un tajā pašā laikā arī sapņoju, proti, doties brīvprātīgajā darbā uz ārvalstīm. Vienu gadu pabiju Itālijā. Pēc tam atgriezos un sāku strādāt lielveikala “Rimi” virtuvē. Satiku fantastiskus cilvēkus. Daudz mācījos no viņiem, kā sastrādāties komandā un plānot savu darbu. Atgriezos no Itālijas un jutos brīvi. Ļoti gribēju izmēģināt strādāt virtuvē, nedomājot par to, ko domās citi. Tā neviļus sanāca arī pārvērtēt draugu un jo īpaši paziņu attieksmi pret manu darbu. Vieni bija šokā, teica: esot manis žēl, ka es nespējot atrast citu darbu, bet viņi pat neklausījās, ka īsti nemaz cita darba nemeklēju. Bija interesanti izzināt sabiedrības attieksmi par to, kas ir kruts darbs un kas ne.”

Ņem piemēru no itāliešiem
“Itālijā strādāju kā brīvprātīgā dienas centrā jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālajā fermā pieaugušajiem, kuriem ir kādas psiholoģiska rakstura problēmas, piemēram, depresīvi stāvokļi vai depresija,” īso variantu savai sabiedriskā darba pieredzei atstāsta L. Kupfere. Uzreiz rodas jautājums: kas ir sociālā ferma? “Tā ir saimniecība lauku vidē pāris kilometrus prom no Liepājas lieluma pilsētas Viterbo. Cilvēki fermā strādāja četras, piecas stundas dienā, nevis kā mēs – astoņas stundas. Man nepatīk lietot jēdzienu “ar īpašām vajadzībām”, jo mums katram ir kāda īpaša vajadzība. Brīvprātīgā darba projekta ideja bija tāda, ka mēs visi dzīvojam, mācāmies un strādājam kopā, respektējot katra atšķirības, bet neiespringstot uz diagnozēm. Latvijā par šāda tipa problēmām tikai tagad sāk atklātāk runāt, bet arī tad bieži vien informācija ir diezgan neobjektīva. Manuprāt, fermas modelis ir ļoti laba iespēja būt sabiedrībā un integrēties. Tas ir svarīgs atbalsts arī šo cilvēku ģimenēm, jo vairākas stundas cilvēks ir fermas vidē un nav jārūpējas par viņu mājas apstākļos. Man patika efektīvais sadarbības modelis ar psihologiem, psihoterapeitiem. Šie cilvēki var strādāt, bet tiem vajag asistentu, kurš nedaudz palīdz. Mūsu uzdevums bija ar viņiem būt kopā: iedzērām kafiju, satikāmies dienas darbos, kas ir ravēšana, stādīšana, teritorijas uzkopšana, dzīvnieku apkope,” pieredzēto stāsta jaunā sieviete.
No Itālijas un itāliešiem viņa ievērojusi un mācījusies vēl kādu svarīgu tradīciju. “Viņi tiešām gatavo ēdienu, nevis kaut ko ierij. Mums visiem ir jāēd, bet maltīte ir labs iemesls, lai satiktos. Redzēju, kā Itālijā visa ģimene sanāk uz vakariņām. Tāpēc jau viņiem šī ēdienreize ir tik vēlu, jo visi jāsagaida mājās! Viņiem tas ir ne tikai ēšanas moments, bet arī socializācija, komunikācija ne tikai ģimenē, bet arī starp kolēģiem, draugiem un paziņām. Viens mans itāļu draugs spēlēja grupā, kurā ir sešpadsmit cilvēku. Viņi secināja, ka ārpus mēģinājumiem, kas notiek reizi nedēļā, reizi mēnesī ir jātaisa satikšanās pie maltītes, kurā nerunātu par mūziku. Viņi dzīvoja dažādās Itālijas pilsētās, kur pārbraucienos ir jāpavada pat divas stundas, bet satikās! Katrs no viņiem strādā savu darbu – valsts ieņēmumu dienestā, fermās, rūpnīcās, citur, bija arī ģimenes cilvēki ar bērniem – visi atrada laiku šai maltītei,” ceļotāja sajūsminās.

Ar katru jārunā citādi
“Es ticu, ka tur no augšas viss tiek pareizi kārtots. Pirms vienpadsmit gadiem, kad sāku studēt Liepājā, labākā draudzene teica, ka es palikšu šeit. Pēc Itālijas nebija nekādu jautājumu, ka gribu atgriezties Liepājā, tomēr šaubījos, jo tas nelikās praktiski izdevīgākais variants. Saldus, kas ir mana dzimtā pilsēta, ir ļoti mīļa. Pilsēta, kas saistās ar lielu sirsnību, vienkāršību un cilvēkmīlestību. Bet tad notika brīnums, un pat mani vecāki sāka iemīlēt manu Liepāju,” saka L. Kupfere. Viņa pieteikusies darbam Jauniešu mājā. Pēc darba virtuvē paņēmusi pāris mēnešus brīvus. “Man bija interese par vienām apmācībām Sicīlijā, biju Slovākijā, palīdzēju ģimenei. Oktobrī sāku strādāt šeit. Tas, ka esmu atkal jomā, ar ko Liepājā sāku, palīdzēja apjaust, ka šobrīd esmu īstajā laikā un vietā,” atzīst Jauniešu mājas darbiniece. Pašreiz aktuālākais ir projekts “Liepāja – Latvijas jauniešu galvaspilsēta 2017”. Esot patīkami, ka jauniešiem arvien vairāk var uzticēt rīkot, organizēt pašiem. Jaunā vadītāja novērojusi: ja salīdzina tagadni un laiku pirms desmit gadiem, tagad jaunieši ir tiešāki, uzdrīkstas pateikt konkrēti, ko domā. “Katrs jaunietis ir citāds, ar katru jāstrādā citādāk. Kad mācījos pedagoģijas kursos, pasniedzēja teica, ka nedrīkst apvainoties, ja pēc trīs reizēm jaunietis nesaprot, ko viņam saka. Ja vajag, jāsaka citādāk un kaut piecdesmit reizes! Mana pieredze šobrīd liecina, ka jauniešiem informācija ir jāpasniedz konkrēti un īsi. Izaicinājums ir apgūt pilnvērtīgāk sociālo tīklu piedāvātās iespējas komunicēt. Pirms desmit gadiem vēl daudz vairāk runājām satiekoties, bet tagad sarunas vairāk notiek sociālajos tīklos.”

Jūt Dieva palīdzību
Brīvajā laikā Līva nedaudz zīmē, glezno un strinkšķina ģitāru. “Ģitāra ir vienīgā lieta, kas ir pilnīgi pretēja visam, ko daru darbā, un tas palīdz atpūsties. Ģitāra pie manis “atnāca” pirms sešiem, septiņiem gadiem, kad es satiku Pasaulē Labāko Draugu – Dievu un Cilvēku vienā personā – Jēzu Kristu,” viņa atklāj, turpinot stāstu, kā nonākusi pie kristietības. “Pēc vidusskolas Rīgā sāku mācīties sociologos, kur nomācījos vienu gadu. Mums bija tāda alternatīva vide – metālisti, panki, kuri vai nu bija pārliecināti kristieši, vai pilnīgi ateisti, bet kaut kā abas frontes sadzīvoja. Kad atnācu uz Liepāju, Dievs manā dzīvē atveda cilvēkus, kuri bija kristieši. Mani fascinēja viņu spēja tik patiesi mīlēt otru cilvēku, es mēģināju darīt līdzīgi, bet man nesanāca. Sarunāties ar Dievu ir forši! Lūgšana un Bībele ir spēka avots. Tas liek man mainīt sevi un izaicina mani mīlēt vairāk, patiesāk, nevis gaidīt brīnumus vai labvēlīgus apstākļus. Nē, tieši otrādi – ir daudz, smagi jāstrādā, bet Dievs vienmēr palīdz. Viņš palīdz izvērtēt, kas ir svarīgākais. Tā ir fantastiska sajūta, ka tev ir aizmugure, kas tevi nekad nenodos. Visi var nodot, bet ne Dievs. Domāju, ja nebūtu satikusies ar Dievu, es sen būtu izdegusi, sevi izsmēlusi un dzīvē vīlusies. Ir vērtīgi piedzīvot šādu laiku, kad esi viens, bet ne vientuļš. Lai būtu attiecībās ar kādu, tam visam ir jānotiek lēnām, mierīgi.”

Kalnos atklāj sevi
Studiju laikā un nevalstisko organizāciju sfēras darbošanās sākumā meitene dzīvoja kopmītnēs, taču tad sapratusi, ka pēc šā dzīvesstila vēlas padzīvot viena. “Īrēju lētu dzīvokli, kur bija noteikums, ka nedrīkst aicināt ciemos draugus. To es saucu par savu klostera dzīves periodu. Man vienlaikus bija arī otrs dzīvoklis, kas atradās netālu, kur savukārt varēju aicināt ciemiņus. Smejos, ka varēju novilkt trosi, lai varu ērti pārcelties no viena uz otru. Pēc laika atmetu dzīvokli, kur varēja pie manis nākt ciemos, jo finansiāli tas vairs nebija izdevīgi. Beigās izrādījās, ka šis vienatnes laiks man palīdzēja satikt Debesu Tēti. Pēc kāda laika pārvācos uz studentu māju, kur atkal bija tāda radošā atmosfēra.”
Pagājušajā vasarā aktīviste “saslimusi” ar kalniem. “Tas man bija gan fiziskais, gan garīgais piedzīvojums vienlaikus. Mana dvēsele bija meklējusi šādu pieredzi. Kalnos atklāju daudzas lietas par sevi, savu dzīvi, nonācu pie vairākām atziņām. Apzinos, ka esmu emociju cilvēks un vēl pie tam diezgan kaislīgs, bet nu kaut kā jau jāmācās dzīvot šai pasaulē, ja jau tāda esmu radīta.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No sociālā darba līdz virtuvei

Kategorijas