Mīkla aiz mīklas Grobiņas arheoloģijā

2017. gada 16. marts 07:00

442

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis – izstādē, pētījumos un praktiskās nodarbībās.

Šeit izkārtotās senlietas, kas pamatā datējamas ar 7.–9. gadsimtu, ikvienam interesentam ļauj gūt ļoti vērtīgu un ticamu ieskatu seno Grobiņas iedzīvotāju – kuršu un skandināvu – dzīves apstākļos un paradumos, par Liepājā skatāmās izstādes “Grobiņas arheoloģiskais ansamblis – vakar un šodien” saka arheoloģiskā ansambļa vides pārvaldītāja Ilze Kārkliņa. Speciāliste paskaidro, ka izstādē redzamās vēstures liecības iegūtas jau salīdzinoši sen – 1929. gadā Grobiņas teritorijā veiktajos izrakumos – un līdz šim glabājušās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā. Taču nu ar Grobiņas novada domes, Liepājas muzeja un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja gādību tās var aplūkot arī mūspuses iedzīvotāji.
Izstāde Liepājas muzeja ekspozīcijā “Liepāja okupāciju režīmos” K. Ukstiņa ielā 7/9 ikvienam interesentam pieejama līdz 26. martam.

Studenti brauks praksē
“Šī izstāde ir tikai viens no soļiem ceļā uz mūsu galveno mērķi – Grobiņas arheoloģiskā ansambļa iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma starptautiskajā sarakstā. Lai to īstenotu, mums ik gadu jāveic dažādi sabiedrību izglītojoši pasākumi saistībā ar šo vietējo vēsturisko vērtību. Piemēram, pērn vasarā aicinājām iedzīvotājus piedalīties fotokonkursā “Mans Grobiņas arheoloģiskais ansamblis”, kur ikviens interesents varēja iesūtīt pašrocīgi uzņemtas fotogrāfijas, parādot savu skatījumu uz kādu no sešiem Grobiņas arheoloģiskā ansambļa objektiem: Grobiņas pilskalnu jeb Skābaržkalnu, Grobiņas viduslaiku pili ar bastioniem vai arī Porānu jeb Pūrānu, Atkalnu, Smukumu un Priediena senkapiem. Konkursa rezultātu gan tā dalībnieki, gan interesenti no malas pēcāk varēja baudīt krāšņā fotoizstādē ar tādu pašu nosaukumu,” stāsta I. Kārkliņa.
Lai arī kā grobiņniekiem veiktos ar sava arheoloģiskā ansambļa iekļaušanu starptautiskajā sarakstā, skaidrs ir viens – viņu ilggadējais darbs saistībā ar vēsturiskās vērtības atpazīstamības veicināšanu Latvijas mērogā ir atmaksājies ar uzviju. Pašlaik Grobiņas arheoloģiskais ansamblis atrodas UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā, kā arī Latvijas Arheologu biedrība to atzinusi par 2016. gada arheoloģisko pieminekli. Papildus tam ļoti nozīmīgs solis Grobiņas arheoloģiskā ansambļa pētniecībā un popularizācijā ir 2015. gada otrajā pusē noslēgtais piecu gadu sadarbības līgums starp Grobiņas novada domi un Latvijas Universitāti, kas paredz Vēstures un filozofijas fakultātes studentu lauku darbu praksē iekļauto arheoloģisko izrakumu norisi pilsētā.

Pārsteidzoši atklājumi
Kopumā vietas pētniecības vēsture mērāma vairāk nekā gadsimtu ilgos lielāka un mazāka apjoma pētījumos. Ne vienā vien no tiem savu roku pielikusi arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Ingrīda Līga Virse. “Grobiņas arheoloģiskā ansambļa teritorijā periodiski darbojos jau no 1984., 1985. gada – gan vadot izrakumus, gan piedaloties pieminekļu apzināšanā. Šī vieta, manuprāt, ir izcili piemērota pētniecībai. Dažbrīd liekas, ka kaut kas te ir pilnībā skaidrs, taču pēcāk, papētot dziļāk, atklājas arvien jauna informācija. Un tas jau šajā darbā arī ir tas skaistais!” savu sajūsmu neslēpj vēstures speciāliste.
Jautāta, kurš no Grobiņas objektiem viņai liekas visinteresantākais, I. Virse atbild, ilgi nedomājot: “Patiesi aizraujošs šķiet Grobiņas pilskalns ar apmetni. Kāpēc? Ļoti ilgu laiku tika uzskatīts, ka šī vieta ir apdzīvota, sākot ar 9. gadsimtu. Taču pēdējos gados ir fiksēts, ka apdzīvotība Grobiņas pilskalnā radusies vēl senāk – vismaz no 5. gadsimta vidus. Vai nav interesanti? Protams, papildus tam nevaru nepieminēt arī senseno uzskatu par pilskalna saistību ar leģendāro Zēburgu jeb vienu no spēcīgākajām kuršu pilīm. Sāgās rakstīts, ka vikingi reiz pārbraukuši pār jūru un šo pili nodedzinājuši. Tādējādi tagad tur būtu jābūt kārtīgam deguma slānim. Taču līdz pat šodienai nevienā pētījumā tāds nav atklājies. Tieši tāpēc man Grobiņas pilskalns patīk – tur ir mīkla aiz mīklas!” Pētniece atzīst, ka ne mazāka sajūsma viņai ir arī par Atkalnu senkapiem: “Šī vieta man liekas ārkārtīgi interesanta, jo ir ļoti cieši saistīta ar kuršu tematiku. Jā, neslēpšu – kurši manai sirdij ir tuvāki nekā skandināvi!”
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārstāve atzīst, ka šis kapulauks līdz šim pētīts salīdzinoši fragmentāri, taču tajā rastās vēstures liecības sniedz ļoti nozīmīgu informāciju: “Tur esošie apbedījumi datējami ar 2.–3. gadsimtu. Un tas savukārt apstiprina uzskatu par kuršu dzīvošanu Grobiņā un tās apkārtnē vēl ievērojamu laiku pirms skandināviem.”

Lai nenodarītu postu, skenē
Viena vieta piesaista ar savu noslēpumainību, cita – ar interesantiem atklājumiem. Pilnīgu vēstures garšu cilvēks var iegūt, apskatot visus sešus objektus. “Katra no šīm vietām ir īpaša – kaut vai ar savu ainavisko dažādību. Piemēram, Porānu jeb Pūrānu senkapi atrodas mežā. Šim objektam pāri gājis Otrais pasaules karš, tāpēc tur esošie uzkalniņi un apbedījumi vietām sajaucas ar kara laika ierakumiem. Turpretī Atkalnu un Smukumu senkapi pēc izskata atgādina pavisam parastas pļavas. Tieši tā – tikai pēc izskata. Jo apzināšanās, ko šīs pļavas sevī glabā, liek sajust tādu ļoti īpašu strāvojumu,” skaidro I. Kārkliņa. Līdzīgi kā pētniecei I. Virsei, arī viņai ir sava mīļākā vieta šai arheoloģiskajā ansamblī: “Man visvairāk patīk Priediena senkapi. Šai vietā atrastās vēstures liecības atklāj ļoti spēcīgu saikni ar skandināviem. Piemēram, viena no tām – piemiņas akmens jeb stēla, kas datējama ar 6. gadsimtu – ir patiesi unikāls atradums un reizē arī apliecinājums tam, ka tagadējā Grobiņas teritorijā savulaik bijusi varonīga skandināvu apmetne.”
“Mani kā pētnieci, protams, priecē ne tikai paši objekti un tajos atrastās senlietas, bet arī arvien jaunās pētniecības metodes. Ikviens arheologs, veicot izrakumus, jau zināmā mērā posta arheoloģiskos pieminekļus – tie tiek izrakti, tomēr tādus pašus tos atlikt atpakaļ nav iespējams. Šādus pieminekļus, protams, var izveidot pēc formas, taču ne pēc satura. Tāpēc īpaši pozitīvi vērtēju mūsdienās izstrādātās pētniecības metodes, kas ļauj ieskatīties zemes dzīlēs, tās pat īsti neaiztiekot. Šāda skenēšana ir lietderīga kaut vai tāpēc, lai saprastu, vai konkrētajā vietā vispār ir vērts uzkavēties,” atzīst I. Virse. Runājot par pētniecības norisi tieši Grobiņā, vēstures speciāliste apstiprina – arī šais izrakumos tiek pielietotas inovatīvās metodes.

Skolēni pārtop par arheologiem
Izrakumus Grobiņā atbalsta Liepājas muzejs. Papildus izstādei, kurā skatāmas dažādās kuršiem un skandināviem raksturīgās senlietas, muzeja telpās K. Ukstiņa ielā nesen sāktas organizēt skolēniem paredzētas arheoloģijas nodarbības “Esmu arheologs”. To laikā bērni ne tikai apskata izstādi, bet arī iemēģina roku arheologa profesijā. Kā tas notiek? “Viss sākas ar teorētisku ieskatu arheologa ikdienā. Kad šī informācija izklāstīta un pārrunāta, sākas skolēnu praktiskais darbs – katram pašam izrakt savus dārgumus,” stāsta galvenā muzejpedagoģe Maruta Eistere. Šis process gan noris improvizētā veidā. “Dārgumi, protams, nav īstas senlietas, bet gan atdarinājumi, piemēram, no kuršu rotaslietām un veclaicīgām monētām. Un izrakumi? Tie noris vairākās ar zemi piepildītās kastēs, kur skolēni tad arī veic arheologa profesijai atbilstošas darbības. Mēs, pieaugušie, varbūt par ko šādu pasmīnētu, atzīstot, ka tas viss taču nenotiek pa īstam, taču bērniem tas nav svarīgi – viņi ar lielu entuziasmu metas iekšā rakšanas un pētīšanas darbos! Un tas jau arī ir šo nodarbību mērķis – ar dažādu aktivitāšu palīdzību rosināt skolēnos interesi par mūspuses vēsturi.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mīkla aiz mīklas Grobiņas arheoloģijā

Kategorijas