Supercilvēks ar kārtīm un žetoniem

2017. gada 16. marts 07:00

Darbs, kas reizē ir izklaide un milzu atbildība – tā par savu profesiju saka krupjē Anna (vārds mainīts), kura pēc ilga laika, strādājot tirdzniecībā, nolēma dzīvē sākt ko jaunu. Jaunais sev līdzi atnesa grūtu mācību procesu, ilgu trenēšanos un nebeidzamas sevis pilnveidošanas iespējas. Tieši šo iemeslu dēļ meitene savu izvēli strādāt kazino nenožēlo.

Jāmācās trakāk nekā skolā
Dzīves un darba ceļi Annu veduši pa dažādām Latvijas vietām, meklējot īsto vietu. “Kā nonācu līdz krupjē darbam? Laikam gribējās dzīvē kaut ko kardināli mainīt,” stāsta meitene. Iepriekš viņa bija strādājusi par tirdzniecības pārstāvi, taču štatu samazināšanas dēļ nonākusi krustcelēs. “Biju tādos kā sevis meklējumos.” Pēc kāda laika atkal izmēģinājusi spēkus tirdzniecībā, taču vienā brīdī sapratusi: viss, pietiek! “Tajā firmā kaut kā negāja, un tad es domāju: nē, man tā doma ir jāatstāj un jāpamēģina kaut kas cits un jauns.”
Neilgi pēc tam viņa uzgājusi informāciju par iespēju pilnveidoties krupjē darbā. “Nolēmu izmēģināt. Kādēļ ne?” Annas māsa ko līdzīgu bija strādājusi citviet, tādēļ apmēram bijis zināms, kāds tad īsti šis darbs ir, tomēr meitenei tas tik un tā bijis kas jauns.
Lai tiktu pie krupjē amata, bija jāiziet gana garš mācību ceļš. “Protams, bija jāmācās – viss no nulles, jo nekā līdzīga tādai profesijai nav. Mācību laiks bija no augusta līdz novembrim. Novembrī jau sākām strādāt. To divu mēnešu laikā apgūstamā viela bija diezgan plaša – nebija tā, ka varēja vienkārši aiziet paklausīties lekciju un iet mājās pagulēt. Bija jāmācās gan tur uz vietas, gan mājās – godīgi sakot, es nekad nekur nebiju tik daudz, tik intensīvi mācījusies. Katru dienu pārbaudes darbi, visu laiku mūs turēja tādā sasprindzinājumā, lai neatslābstam,” meitene raksturo aroda apgūšanas procesu.

Nepieciešamas superspējas
Anna atklāj, ka lielai daļai nopietnais un sarežģītais mācību etaps izrādījies par smagu: “No diezgan lielām grupām palika neliela daļa – vai nu ar testiem gāja grūtāk, vai kā citādi.” Arī pašai tas prasījis smagu darbu un lielu neatlaidību. “Bija grūti. Caur asarām. Reti kurš dīleris bija tāds, kuram nebūtu bijis lūzums. Kad es sāku mācīties, man viss ļoti labi sanāca, bija lieliski testa rezultāti. Likās: viss ir forši un vienkārši, un es tā mazliet atslābu. Tad, kad kaut ko vajadzēja likt klāt, bija grūtāk, likās: es taču to nevaru! Kā to vispār var iemācīties? Kā to visu var atcerēties? Tāda putra bija galvā!” atceras jaunā krupjē.
Par to, kas tad īsti ietilpst viņas darba pienākumos, Anna stāsta: “Dīleris ir izklaidētājs, bet tajā pašā laikā tas ir atbildīgs darbs. Tiešais pienākums ir spēļu vadīšana – mēs vadām tādas spēles kā rulete, pokers. Ir arī pokera turnīri – tad ir turnīru vadīšana. Mūsu pienākumos ietilpst kāršu izdale, noteikumu ievērošana, likmju skaitīšana – principā vienā mirklī ir jāredz daudz, jāzina daudz, jāatceras daudz un jāprot izrēķināt daudz.” Mācību sākumā meitenei licies, ka to visu vienlaikus darīt ir teju neiespējami. “Kā vispār var tajā vienā momentā apvienot tik daudz visādu lietu? Redzēt galdu, kontaktēties ar cilvēku, atcerēties visus noteikumus, atcerēties, kas, kur un ar kuru roku ir jādara, un vēl mācēt to visu saskaitīt kopā. Pats pirmais, es atceros, bija vismaz iemācīties iegriezt ruletē bumbiņu, kas izskatās ļoti vienkārši,” smaidot saka meitene un piebilst: “Mums pat radās tāds teiciens, ka dīleris ir supercilvēks, kurš paspēj izdarīt daudzas, daudzas lietas vienlaikus.”

Piesaista nakts mistērijas
Anna atzīst, ka krupjē darbs nav viena cilvēka darbs, bet visas komandas ieguldījums, nemitīgi sastrādājoties. “Mums ir tā, ka pārsvarā pie galdiem stāvam divatā – dīleris un inspektors. Dīleris seko līdzi spēles gaitai, visiem noteikumiem, inspektors principā pārbauda. Reizēm inspektors pamana ko tādu, ko nepamana dīleris. Kaut vai to, vai izmaksas ir pareizas – divas galvas, ja sarēķina, tomēr ir labāk un drošāk,” kolēģu sadarbību raksturo meitene.
Stāstot par darba specifiku, Anna atklāj vēl ko: “Dīlera darbā interesanti ir tas, ka nav pilnīgi nevienas liekas darbības – jebkurš moments ir ar pamatojumu, un tam vienmēr jābūt izpildītam vienādi – ar vienu un to pašu roku vienas un tās pašas kustības. Piemēram, ja cilvēks sēž labajā pusē, mums viņam jāpadod žetons ar attiecīgo roku. Tas nozīmē, ka žetons jāliek attiecīgajā pusē.”
Taujāta par īpašībām, kādām jāpiemīt, lai varētu darboties šajā sfērā, kazino darbiniece atbild: “Cilvēkam ir jābūt apņēmīgam, atsaucīgam, jāprot rast labu kontaktu ar cilvēkiem.” Darbā kazino neiztikt arī bez atbildības. “Reizēm jābūt stresa noturībai, jo atbildība par cilvēku naudu ir liela. Tev jāmāk priecāties kopā ar klientu un jāmāk būt korektam arī tajā brīdī, kad iznākums nav pozitīvs.”
Kazino strādā no pēcpusdienas līdz pat agram rītam. Tas nozīmē arī darbu nakts stundās. “Ir vai nu maiņa, kad mēs strādājam līdz deviņiem, vai arī pa nakti. Pārsvarā tās tomēr ir naktis, jo tad ir visvairāk cilvēku. Tas laikam ir arī tas, kas mani pievilka šajā profesijā – tā ir tāda mistērija! Kad ieej kazino, tā ir cita pasaule – tur apstājas laiks,” pārliecinājusies Anna.

Uz darbu kā uz ballīti
Lūgta raksturot sava darba plusus, Anna stāsta: “Liels pluss ir tas, ka vienmēr ir iespēja augt. Darbs ir ļoti dinamisks – nav pilnīgi vienādu dienu. Ir dažādi klienti, daudz dažādu emociju.” Pie plusiem viņa pieskaita iespēju uz darbu nākt kā uz svētkiem. “Tu nāc uz darbu kā uz ballīti – mēs, meitenes, nākam kleitās, augstiem papēžiem, sapucējušās, uzkrāsojušās. Piektdienās, sestdienās ir dzīvā mūzika – tu atpūties kopā ar citiem cilvēkiem. Tavs uzdevums, protams, ir darīt savu darbu, bet tā ir tāda ballīte kopā ar mūsu viesiem,” raksturo meitene.
Liels ieguvums ir arī kolēģi. “Mums ir liels kolektīvs, visi ir ļoti atsaucīgi, kaut kā ir prasts atrast tos cilvēkus, kuri veido pozitīvo, foršo vidi, ka vari nākt uz darbu ar prieku.” Prieks Annai ir arī par atsaucīgo un atbalstošo vadību: “Tā attieksme pret mums kā darbiniekiem īstenībā – cepuri nost! Vienmēr tiek atbildēts uz visiem taviem jautājumiem, un tev vienmēr ir iespēja uzzināt ko jaunu.” Regulāri tiekot rīkoti dažādi kursi, lai uzlabotu krupjē zināšanas un darba ikdienu. “Tas ir pluss viesiem, jo mūsu kolēģi vienmēr saņem informāciju, kā labāk, kā foršāk un kā attīstīties.”
Mīnusu šajā profesijā esot krietni mazāk nekā plusu, un tie galvenokārt saistīti ar cilvēku pašu un viņa spējām pielāgoties. “Nākas norūdīt raksturu, jo situācijas mēdz būt dažādas. Ir klienti, kuri kādā sarežģītā un viņiem nelabvēlīgā situācijā var pateikt kaut ko skarbu, un tev ir jāiemācās to neuztvert personīgi. Tas ir ļoti reti, bet tā gadās.”
Vēl meitene pie negācijām pieskaita atrašanos telpās, kur apkārtējiem atļauts smēķēt: “Var pierast, bet man kā nesmēķētājai tas tomēr nav patīkami.” Annasprāt, mīnuss citiem varētu būt darbs naktīs, taču viņai pašai tas problēmas nerada, jo jau zina, kā plānot savu dienu un kā sevi uzturēt modru un možu arī vēlajās nakts stundās, pa dienu kārtīgi izguļoties.
To, ka darbībā vēl daudz jāaug, Anna nekaunas atzīt un pastāsta: “Mums šobrīd palīgā atbraukuši profesionāli dīleri – tur tiešām ir, no kā pamācīties. Reizēm liekas, ka tā tiešām ir tāda māksla.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Supercilvēks ar kārtīm un žetoniem

Kategorijas