Rekurzeme.lv ARHĪVS

Prot izlikties par beigtu un ar ķepu rādīt, kur bļodiņa

VALIJA BELUZA

2017. gada 16. marts 07:00

307
Prot izlikties par beigtu un ar ķepu rādīt, kur bļodiņa

Uz ielas Blondo pavada garāmgājēju uzmanības apliecinājumi. Cilvēki, ieraugot simpātisko vācu aitu suni, atskatās un smaida, bet viņš pats uzkrītoši izrāda simpātijas sievietēm. “Blondais ir īsts ģimenes mīlulis, taču saimnieks viņam esmu es. Kad visi mājās, suns vispirms pieskrien atzīmēties un papriecāties pie manis, tad sasveicinās ar sievu Aleksandru un pēc tam ar dēliem Gustavu un Kristenu,” saimes hierarhiju iezīmē Aigars Buncis.

Par sieru gatavs uz visu
Gadu un trīs mēnešus vecais “vilciņš” jau sešus mēnešus tiek profesionāli apmācīts. “Esam atraduši pieredzējušu lietuviešu instruktoru Gedrju, kurš strādā ar dienesta suņiem. Šo speciālistu ieteica vācu aitu suņu audzētavā “No Bārtas krasta”. Man tas bija interesants atklājums – eksperts patiesībā māca cilvēku. Kā pareizi apieties, kā strādāt ar suni. Bērnībā es mocīju savu pirmo suni jauktenīti un domāju, ka viņš ir vainīgs, ja neko nevaru iemācīt.”
Suņu skolā primārais ir panākt paklausību gan ar uzslavām, gan “cieto pusi” vajadzīgās proporcijās. Starp vairākām citām Blondais apguvis visai impozantu komandu “beigts!”– suņuks paklausīgi noguļas uz sāniem, priekškājas pierauj pie ķermeņa, atstiepj galvu ar aizmiegtām acīm un nekustas.
Aigars tāpat lepojas ar sava mīluļa prasmi ar ķepu parādīt, kur atrodas viņa bļoda, un to, ka nosēdināts Blondais var palikt uz vietas piecpadsmit minūtes pat tad, kad saimnieks ir aizgājis. “Bet visforšākais, ka suns atnāk pēc pirmā sauciena. Mums visas mācības ir uz siera gabaliņiem, par to gatavs jebko darīt.”
No galda un no svešām rokām šis suns neko neņem. Divas reizes dienā viņam piedāvā pa porcijai profesionālas sausās barības, ko pēc audzētāju ieteikuma uz minūti samērcē ūdenī.

“Es būšu jūsējais”
A. Buncis nekad neaizmirsīs pirmo satikšanos audzētavā “No Bārtas krasta” pagājušā gada janvārī, kad kucēni bija mēnesi veci. Mums izveda parādīt divus: viens bija žiperīgs, drusku parēja, tikmēr mazākais no metiena gulēja čībā un viņu vēl īpaši piebaroja. Bet mazulītis ielīda sievai klēpī un pateica: es būšu jūsējais.”
Aigars nenoliedz, ka toreiz viņam vairāk iepaticies žiperīgais, taču tagad ne mirkli nenožēlo: raksturs Blondajam ir mierīgs, nosvērts, salīdzinot ar nevaldāmo māšeli, kas arī dzīvo Liepājā un audzina savu saimnieci. Savukārt žiperīgais brālītis aizvests uz Angliju.
Iesauka Blondais vācu aitu suņu pēctecim dota jokojot: kuplajā kažokā, kas ir šķirnes garspalvainā varietāte, nav atraduši nevienu baltu spalvu. Oficiālajos dokumentos smalkāks ieraksts – Landors no Bārtas krasta: vārdus alfabēta secībā kucēnu metienam izvēlas pati audzētava. “Mamma ir septiņkārtīga uzvarētāja sacensībās Vācijā, bet tētis – pilnīgi melns “vācietis”. Vecāki pāroti Vācijā.”
Blondais pagaidām vēl netiek vests uz izstādēm, bet tāda perspektīva netiek izslēgta.

Ar puikām – no vienas bļodas
Pie domas, ka bez diviem pašu dēliem vajag suņu puiku, Aleksandra un Aigars nonākuši tāpēc, ka abiem allaž patikuši dzīvnieki. Kad nopirkuši māju, par liela auguma suni vairs nav šaubījušies. “Bija gan jāizšķiras starp sieviņas sapni labradoru un “vācieti”. Es vinnēju.”
Ar četrkājainā drauga ienākšanu ģimenē bērni iemācījušies ļoti svarīgu lietu – pareizu attieksmi pret dzīvo radību. Tikko trīs mēnešus jaunais suņuks atvests, puisēni panikā mukuši uz otro stāvu, toties tagad desmit un piecus gadus vecie zēni un Blondais gandrīz vai ēdot no vienas bļodiņas. Ar diviem pieaugušiem mājas kaķiem gan nekādi neizdodas saspēlēties: kad suns grib dauzīties, kaķi uz­šņāc un iet prom.
Kucēnam mazam esot, ik rītu nācies tīrīt peļķes uz grīdas un zobu maiņas periodā par upuriem krituši divi zābaku pāri. Pāris reižu suņuks nav laidis no otrā stāva lejā ciemiņus.
“Viņš tur sēdēja, nelaida nevienu garām, jo gribēja draudzēties. Ciemiņi nesaprata, ka šis jau ir saprāta iemiesojums. Pusotrgadīgam mazulim nolaiza galvu un aiziet maliņā,” drauga labās īpašības nebeidz uzteikt Aigars.
Blondais neesot arī pārāk skaļš. Vienīgi dažkārt naktī sadzirdot kaimiņu suņu uztraukumu un ar citiem kvartāla sargiem sarejoties. Privātmājas pagalmā uzcelto un nosiltināto būdu Blondais par labu atzinis tikai pēc tam, kad uz grīdiņas izklāts siens.

Tālāk par vārtiņiem – ne soli
“Uz ielas negrēkojam, Blondais iemācījies kakāt tikai mūsu privātmājas pagalmā, tomēr polietilēna maisiņš man vienmēr ir kabatā.” Tāpat kā citi četrkājainie cilvēka draugi, arī šis mēdzot gan padzerties no peļķes, gan sniegu pagrauzt, gan izvārtīties smirdīgā nevietā. “Saprotu, tas sunim ir kā cilvēkam smaržas “Gucci”, bet pāris reižu viņš no manis dabūja “antiguči”, un mācība labi palikusi galvā. Bija mums konflikts arī ar ezera ledu. Viņš nesaprata, kāpēc tā: jo tālāk brien, jo vairāk ledus ielūst, tāpēc mēģināja vainīgo apēst.”
Suņa uzticību, Aigaraprāt, apliecina atgadījums, kad aizbraukuši uz darbu, aizmirstot aizvērt vārtiņus. “Kad atgriezāmies mājās, bijām tā pārbijušies! Pēc pēdām sniegā redzējām, bija gājis tikai līdz vārtiņiem. Viņam tika mācīts, ka tālāk nedrīkst. Sterilizēt suni nedomājam: genofondu nevar zaudēt. Tikšanās ar suņu dāmām vēl neinteresē. Esam ar smalkiem papīriem; ja izdomāsim iet, tad tikai pie meitenēm ar smalkiem papīriem. Tādiem līgavas meklē ārzemēs, lai nebūtu tuvas krustošanās.”