Apkopo represēto nīcenieku dzīvesstāstus

2017. gada 23. marts 07:00

157

Apkopo represēto nīcenieku dzīvesstāstus

“Tā nebūs grāmata, lai gan materiāli vākti gadiem. Pašai visiem stāstījumiem bija jāiet cauri atkārtoti. Daudzus cilvēkus zinu personīgi, tādēļ pārlasot bieži sanāca raudāt,” par krājumu, kurā apkopoti novadnieku dzīvesstāsti par izsūtījumā Sibīrijā piedzīvoto, saka Nīcas senlietu krātuves vadītāja Gita Vanaga.
25. martā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumā sanākušie varēs ar krājumu iepazīties. G. Vanaga cer, ka nākotnē emocionālos nīcenieku stāstus varēs izdot atsevišķā grāmatā.

Koferī ieliek fotoaparātu
Pirms G. Vanaga sāk runāt par stāstu apkopojuma izdošanas ieceri, viņa parāda pēdējo dāvinājumu, ko senlietu krātuvei atdevusi Ērkuļu ģimene. “Tie ir 1949. gada izsūtīto cilvēku koferi,” rādīdama uz koka kastēm, kas līdzīgas somām ar rokturiem, saka vēsturisko liecību apkopotāja.
Koferi ir laikmeta liecības tāpat kā mantas, kas tika paņemtas līdzi izsūtījumā. “Piemēram, Miķelis Jaunzems no “Klievju” mājām Bernātos līdzi bija ielicis fotoaparātu, tādēļ arī viņam ir bildes no turienes, kas pievienotas 33 lappušu dzīvesstāstam. Viņš pat bija tur ierīkojis atsevišķā telpā fotodarbnīcu,” pastāsta G. Vanaga. Fotoaparāti bijuši līdzi ne vienai vien izsūtīto ģimenei. Foto ir dokumentāli pierādījumi represēto piedzīvotajam.

Beidzot nebaidās runāt
Iedvesmu apkopojuma gatavošanai devis novadnieks Pēteris Sprincis, kurš izdevis grāmatu “Nīca laikmetu griežos”. “Viņš mudināja cilvēkus rakstīt savus dzīvesstāstus, fiksēt atmiņas, taisīt ciltskokus. Viņš uzsvēra, cik svarīgi ir apzināties savas saknes. Vecajiem cilvēkiem izsūtījums ir sāpīgas un spilgtas atmiņas par savu bērnību un jaunību, tādēļ bieži ir reakcija – ko mēs tur stāstīsim? Bet jaunie prasa, viņi grib zināt. Jāņem vērā tas, ka represēto iedzīvotāju vecums ir ļoti liels, viņi aiziet Mūžībā. Pierādījies, ka tieši vecumā šie cilvēki ir gatavi atklāti stāstīt. Tas, manuprāt, ir tādēļ, ka viņi vairs nebaidās, jo nav, no kā. Agrāk klusēja, runāja nelabprāt, jo baiļojās par savu un tuvinieku drošību,” pauž G. Vanaga.

Smagi stāsti ar dažādām izjūtām
“Stāsti ir dažādi, ļoti smagi. Atšķiras arī vienas ģimenes locekļu skatījumi, tāpat citādas domas ir represēto bērniem, kuri piedzima Sibīrijā. Īpaši emocionāli apraksti un dziļākas izjūtas jūtamas to iedzīvotāju stāstos, kas vairs nedzīvo uz vietas Nīcas novadā, kuri represiju dēļ tagad dzīvo citviet. Protams, tas ir tādēļ, ka šie cilvēki zaudēja savas mājas, ģimeni. Atgriežoties viņu mājvietās dzīvoja jau citi, tur bija uzceltas vai ierīkotas fermas. Esmu gājusi cauri visiem šiem stāstiem pat vairākkārt. Īpaši smagi izsūtīšanas stāsti ir par ģimenēm ar maziem bērniem. Grūti iedomāties un saprast, vai mūsdienu paaudze spētu izturēt kaut ko tādu, ko tolaik, turklāt divkārt – 1941. un 1949. gadā, piedzīvoja teju katra latviešu ģimene,” noteic senlietu krātuves vadītāja, rādot fotogrāfiju ar pirmskara Nīcas pagasta vadību. “Drīz pēc tam viņus visus ar ģimenēm 1941. gadā izsūtīja. Izsūtīja jau visu tā laika latviešu inteliģenci, strādīgākos, spējīgākos, zinošākos, kā arī varas iespējamos ienaidniekus,” atgādina G. Vanaga.

Pieejami arī internetā
Nīcas senlietu krātuves vadītāja cer, ka ar laiku izdosies piesaistīt projektu līdzekļus, lai dzīvesstāstu apkopojumus izdotu grāmatā. “Sējums, ko gatavojam, būs pieejams ikvienam te, krātuvē. 25. marta piemiņas pasākumā izsūtījumu piedzīvojušie varēs šo krājumu pāršķirstīt. Daudz dzīvesstāstu ir ievietoti lasīšanai Nīcas novada mājaslapā, taču zinām, ka daudzi vecie cilvēki nelasa internetā,” teic G. Vanaga.
Tāpat senlietu krātuve apkopo informāciju par 1986. gada Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas seku likvidētājiem no tuvējās apkaimes. “Tas bija kas līdzīgs represijām. Piespiedu kārtā cilvēkus uz turieni nosūtīja, lai viņiem sagandētu veselību uz visu mūžu,” nosaka G. Vanaga un atgādina, ka Iekšlietu ministrija ir aicinājusi atsaukties iedzīvotājus piemiņas zīmes saņemšanai.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Apkopo represēto nīcenieku dzīvesstāstus

Kategorijas