Jaunieši vēl nekaitina

2017. gada 23. marts 07:00

“Grūti pateikt, vai tie, kuri nāk mācīties uz Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolu, ir vairāk ar radošumu apveltīti. Jaunieši ir dažādi. Izglītības programmas ir gan uz mākslu un dizainu, gan racionālu domāšanu, pētniecību vērstas. Radošums ir vajadzīgs un jāattīsta jebkurā sfērā,” atzīst Andris Garokalns, pedagogs ar trīsdesmit gadu darba stāžu.
Metāla izstrādājumu dizaina izglītības nodaļas vadītājs pazīstams arī kā “Goda liepājnieka” ordeņa, piespraudītes un “Gada liepājnieka” piespraudes autors.

No dzintara – pie metāla
Andris Garokalns spriež, ka metāla apstrādē pievilcīgākais ir radošā darba veiksmīgs rezultāts, jo process prasa pacietību, turklāt brīžam nav ne viegls, ne tīrs. Kaut gan, eksperimentējot ar materiālu, rodas arī brīnumi.
Mācoties piektajā klasē, viņš sācis iet dzintara apstrādes pulciņā, bet, pabeidzot astoto, iestājies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dzintara un metāla apstrādes nodaļā. “Nodaļas vadītājs bija Laimonis Burvis, un tur valdīja īpaša atmosfēra. Darbs, skates, rezultāti. Prieks par nolikto mērķu sasniegšanu. Nodaļa sākās ar dzintara apstrādi, jo šā izejmateriāla bija salīdzinoši daudz, metāls pienāca klāt. Šobrīd dzintars ir tikai viens no apstrādājamiem materiāliem. “Daiļrades” laikā to pataisīja par tādu kā rūpniecības preci, taču materiāls pamazām atgūst pozīcijas vērtību skalā,” sarunas biedrs pārliek tiltiņu no pagātnes un rāda modernu rotaslietu komplektu, ko nevairītos nēsāt arī stilīgākie jaunieši.
Piespraudi, auskarus un kaklarotu ar dzintara graudiņiem tamborētā un austā metālā kā kvalifikācijas darbu darinājusi pagājušā gada absolvente Ilze Šēfere. Pirms dažiem gadiem mācību iestādi beigušais Andris Kreicburgs nodarbojas cirkus studijā un kvalifikācijas darbā, kura vadītājs bija Edijs Ābelis, pats sev uzbūvējis vienriteni ar maināmu augstumu.
Atšķirībā no lietišķās mākslas, kur darbu sāk no vīzijas, skices, dizaina izglītības programmā vispirms ir mērķa, uzdevuma uzstādīšana, lietas izpēte un tikai tad skicēšana. Jādomā, kādēļ izgatavot jaunu krēslu, ja simts jau ir. Lietai jābūt funkcionālai, izturīgai, ērti lietojamai. Dizainers strādā uz pasūtītāju, lietotāju, savukārt mākslinieks – var strādāt uz subjektīvām emocijām, salīdzina pedagogs.

Armija vai lauku skola?
Pēc Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Andris devies uz Igaunijas Valsts mākslas institūtu. “Puse no studentiem Metāla apstrādes katedrā Tallinā bija igauņi, pārējie – no citām padomju republikām un arī no citām valstīm, viens pat no Gvatemalas. Procesā, kas bāzējas uz argumentiem, cilvēks cilvēku saprot. Un ar pedagogiem man visur paveicies – ir ieliktas zināšanas par pamatvērtībām. Arī mākslinieces Liene Eltermane un Ilga Ermansone beigušas šo augstskolu,” atklāj pasniedzējs.
Doties dienēt padomju armijā vai arī strādāt lauku vidusskolā? Andris izvēlējies otro variantu un nokļuvis Ventspils rajona Puzē. Jaunais darbmācības un vizuālās mākslas skolotājs tur vadījis kokapstrādes pulciņu un ar pieejamiem metālapstrādes instrumentiem skolniekiem mācījis izgatavot saktiņas.
“Jauši vai nejauši, bet, vasarā atbraucis uz Liepāju, satiku savu skolotāju Burvi. Viņš aicināja strādāt šajā skolā. Te priekšā bija direktors Rihards Rubīns, visi pedagogi, pie kā pats mācījos, un jauns Metāla apstrādes nodaļas vadītājs Aļģirts Lazdauskis.”
Ģimenes ligzdas vīšana kopā ar dzīvesbiedri Daci Liepājā sākusies komunālā dzīvokļa istabiņā. Ar laiku iegādāta ērtāka dzīvesvieta un darbnīca Zāļu ielas nama puspagrabiņā.
Pirms gadiem desmit A. Garokalns savas rotas realizējis Martas Krastas salonā Rīgā. Pašu un paziņu vajadzībām izgatavojis interjera priekšmetus – galdus, drēbju pakabināmos, gaismas ķermeņus. “Ja nenoslinkoju, arī sieviņai rotas dāvinu, bet vairāk gan tēta gredzenus un auskarus nēsā meita Ieva, kura šobrīd audzina dēlu un auklē meitiņu.”
Pēdējos gados aktivitātes mākslas lauciņā nobīdītas maliņā: arvien vairāk iesaistoties skolas dzīvē un izglītības programmas vadīšanā, sadalīties esot grūti. Radošais darbs šobrīd palicis intereses un varēšanas uzturēšanai, veiksmīga sadarbība pēdējos gados ir izveidojusies ar mākslas pazinēju un cienītāju Visvaldi Vecvagaru.
Jau četrpadsmito gadu A. Garokalna rokām top goda zīmes “Goda liepājnieks” un “Gada liepājnieks”, ko pērn Valsts heraldikas komisija oficiāli reģistrējusi kā pilsētas apbalvojumu.
“Lai mācītu kaut ko jauniešiem, ir gan jāspecializējas vienā virzienā, gan jāpārzina ļoti daudz kas – no rotām līdz tērauda metināšanai. Man tā dažādība patīk! Nereti liela lieta palīdz savādāk paskatīties uz mazo.”

Bez darba neviens nepaliks
A. Garokalns un otrs pasniedzējs Edijs Ābelis ievērojuši atšķirības starp dažādu paaudžu audzēkņiem. “Paskatieties kaut vai uz maziem bērniem! Viņi pieiet pie loga un brauc ar pirkstiņiem pa rūti kā pa viedierīces ekrānu – lai zīlīti dabūtu tuvāk. Mēs bērnībā vairāk uzturējāmies laukā un daudz ko pārbaudījām praktiski, šodien daudzas lietas notiek virtuāli. Ir bijuši arī puiši, kuri savā mūžā nevienu skrūvi nav ieskrūvējuši.”
Kad “Kursas Laiks” viesojas Metāla dizaina nodaļas darbnīcās, tur ap rotām cītīgi rosās praktikantu grupiņa no Portugāles, lielākoties meitenes. Liepājā tāpat ir daudz topošo rotu dizaina mākslinieču, savukārt darbi ar lieliem metāla un interjera priekšmetiem vairāk interesē zēnus. Pārsvarā jaunieši mākslas skolu pabeidz. Dažs gan paņem akadēmisko gadu, tad materiālā stāvokļa dēļ sāk mācības apvienot ar darbu un uzaudzē parādus, secina pedagogs.
Arī liepājnieki pabijuši praksē ārzemēs. Juvelieru skolu apvienība, Eiropas Liceju parlaments katru gadu rīko konferences, konkursus, ir sadarbības projekti. “Francijā un Anglijā ir juvelieru skolas ar šauru specializāciju, virzītas uz darba tirgu, jo pretī ir attiecīgas nozares rūpniecība. Ir skolas, kur, līdzīgi kā pie mums, Portugālē realizē mākslas un dizaina programmas.”
Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina skolas beidzējiem ir vairāki ceļi – turpināt izglītību augstskolā vai iesaistīties kādā no kompānijām. Izglītības programmas sistēma, kura ietver kompozīciju un projektēšanu, izstrādājumu tehnoloģijas, 2D un 3D modelēšanu un citus priekšmetus, sniedz plašu zināšanu un iemaņu spektru. Mācību procesā jaunietis “satausta”, kas vairāk patīk, un ir iespējas specializēties sev vēlamā virzienā – rotu, juvelierizstrādājumu, interjera priekšmetu, vides objektu vai gaismas ķermeņu projektēšanā un izgatavošanā.
“Piemēram, Jānis Bunka strādā ar metāla rotaslietām Liepājas Amatnieku namā pie Andra Grebja. Uzņēmīgākie var atvērt savu biznesiņu. Tā Koka dizaina nodaļas beidzējs Ivo Asns kopā ar partneriem izveidojis koka rokas pulksteņu brendu “Ovi Watch”,” stāsta pedagogs un priecājas, ka neviens no audzēkņiem bez darba nav palicis. Arī pašam darbs joprojām ir sirdslieta.
“Tikko jaunieši sāk kaitināt, skaidrs, ka jāiet no skolas prom. Mani vēl nekaitina. Vienu vajag papaijāt, otru iebikstīt, bet katrā no viņiem ir kaut kas vērtīgs. Galvenais ir talantu saskatīt un parādīt, kurp tālāk doties.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jaunieši vēl nekaitina

Kategorijas