Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Imants Liepiņš: “No sava talanta neaizbēgsi!”

MARUTA DENE
Laikraksta arhīvs

2017. gada 23. marts 07:00

736
Imants Liepiņš: “No sava talanta neaizbēgsi!”

“Manuprāt, ikvienam cilvēkam sev piemītošo talantu ir grūti noturēt “zem gultas” – tas visu laiku lien uz āru! Un, ja arī pats neesi atjēdzies, ka tieši tas ir tas, kas tev būtu jādara, tad nereti to pamana un mēdz atgādināt blakus esošie cilvēki,” atzīst karikatūrists Imants Liepiņš. Savu talantu – zīmēšanu – liepājniekam nav sanācis attīstīt, papildinot zināšanas kādā no mākslas skolām. Taču daudzu gadu garumā viņš to ar lielu neatlaidību un centību izkopis pašmācības ceļā.

Traktorists vai ķiņķēziņu meistars?
Savu bērnību Imants aizvadījis laukos, omes mājā Kazdangā. Viņš bijis ļoti mīlēts bērns gan no paša tuvākā cilvēka – savas mammas, gan pārējo radinieku puses. Iespējams, tieši šī atbalsta sajūta Imantam sniegusi tādu kā pamudinājumu interesēties par daudz ko. “Viena no tādām ļoti tīkamām lietām pavisam noteikti bija grāmatu lasīšana, kurā mani skoloja gan mammas jaunākās māsas, gan ome. Pie tam ome to darīja diezgan viltīgā veidā – visai bieži uzsverot, cik ļoti viņai patīk pasakas, taču lielās aizņemtības dēļ nekad neesot laika tās lasīt! Tad nu, kamēr ome veica savus ikdienas darbus, es viņai priekšā mēdzu bukstierēt pasakas. Protams, ar laiku tas kļuva jau par spēcīgu ieradumu, pat netikumu, jo lasīju ļoti daudz un visu ko.”
Ne mazāka interese Imantam tolaik bijusi arī par tehniskām lietām. “Visapkārt mūsu mājai atradās kolhoza lauki, un tajos – atkarībā no gadalaika – viss kaut kas notika. Jo īpaši manu uzmanību piesaistīja šurpu turpu braucošie kombaini un traktori! Tieši tāpēc par manu pirmo sapņu profesiju kļuva traktorista darbs,” viņš dalās atmiņās. Šo sapni Imants piepildījis tikai daļēji, savus spēkus traktorista profesijā iemēģinot vidusskolas laikā: “Vasaras brīvlaikā bija iespēja braukt ar traktoru un siena grābeklīti. To arī izmantoju, taču pēcāk nekāda turpinājuma šai interesei nebija. Kāpēc? Jo bija cita vēlme – zīmēt!” Karikatūrists gan piebilst, ka arī šī kaislība – gluži tāpat kā grāmatu lasīšana un traktori – viņā mitusi jau no maza bērna kājas: “Tikai zīmēšana vienmēr bija pārāka par citām interesēm! Sākumā to varbūt tā īsti nesapratu, taču tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši šo dāvaniņu jeb talantu man kāds augstāks spēks ir ielicis jau šūpulī.”
Runājot par saviem pirmajiem zīmējumiem, Imants smej, ka tie viņam esot bijuši diezgan bērnišķīgi: “Tādi ķiņķēziņi vien!” Tos nekautrējoties rādījis arī saviem skolasbiedriem gan Māteru Jura Kazdangas pamatskolā, gan pēcāk – Skrundas vidusskolā. Un tādējādi ticis pie iesaukas ķiņķēziņu meistars. “Acīmredzot tieši skolas laiks arī bija tas pirmais asniņš, kas veicināja manī sapratni par to, ka tieši zīmēšana varētu būt mans talants,” spriež Imants. Lai arī spējas šai virzienā palēnām augušas, tomēr līdz pilnīgai pārliecībai bijis tāls ceļš ejams. “Divas reizes pat apsvēru iestāšanos mākslas skolā. Taču viena no tām beidzās jau domu līmenī, bet otra neizdevās dažādu blakusapstākļu dēļ.”

Caur maizes krāsni –
atpakaļ pie zīmēšanas
Pēc vidusskolas absolvēšanas Imants uzsācis dienestu armijā, zīmēšanai “nospiežot pauzi”. Taču – ne uz ilgu laiku. “Pārnākot no armijas, sapratu, ka savu turpmāko dzīvi negribu saistīt ar laukiem, un aizbēgu uz Grobiņu. Tobrīd iepazinos ar savu topošo dzīvesbiedri, kā arī iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, Tēlotājmākslas un pirmsskolas pedagoģijas fakultātē. Jāsaka gan, ka pēc gada no šīm studijām tomēr aizgāju. Kāpēc? Viens no iemesliem bija pats mācību process, kas tā īsti neattaisnoja manas cerības. Taču otrs – pats svarīgākais – apstāklis bija pirmā bērniņa pieteikšanās manā ģimenē. Līdz ar to sāku lūkot pēc kāda stabila darba,” stāsta Imants.
Darbu vīrietis arī dabūjis, tiesa gan – ne iepriekš plānotā, ne cerētā vietā un veidā. “Vienā reizē vajadzēja tikt uz Liepāju. Tobrīd pie veikala ieraudzīju šoferi, kas no auto krāmē ārā maizi, un palūdzu viņam, vai nevar mani aizvest. Viņš piekrita. Pēc iepazīšanās un savstarpējām sarunām tomēr atklājās, ka pie stūres sēdošais vīrietis ir nevis parasts šoferis, bet gan kādas zemnieku saimniecības saimnieks, kurš, man par lielu pārsteigumu, mūsu kopīgo braucienu noslēdza ar aicinājumu iet pie viņa strādāt par maizes cepēju. Tā arī notika. Aizgāju, iemācījos un cepu rudzu maizi,” atklāj karikatūrists. Bet – kā tad ar zīmēšanu?
“Sešus gadus nostrādājis par maizes cepēju gan šai, gan vēl vienā uzņēmumā, sāku just, ka dzīvīte tomēr ir ļoti šaura un manī iekšā visu laiku dīdās radošuma gars, kas grib tikt ārā. Kā reizi, mana dzīvesbiedre tolaik strādāja bērnudārzā par muzikālo audzinātāju un arī mājās mums bija trīs bērni, tāpēc risinājums šai iekšējai vajadzībai nebija tālu jāmeklē. Tā nu nodevos burtu, zaķu, kaķu un citu bērniem atbilstošu lietu ilustrēšanai kā uz papīra, tā arī uz sienām. Un neslēpšu – tas sagādāja patiesu gandarījumu,” priecājas Imants. Tolaik viņš palicis bez darba maizes cepēja amatā, tāpēc pavisam nopietni pievērsies tālākās nākotnes plānošanai.

Risks ar uzviju – izdodas attaisnot cerības
“Tad arī beidzot nolēmu riskēt un piepildīt kādu pārdrošu domu – pieteicos laikraksta “Kurzemes Vārds” redakcijā. Lai arī tur nebija brīvu vakanču, tomēr, man pašam par pārsteigumu, es netiku atraidīts. Laikraksta pārstāvji piedāvāja uzzīmēt kādu ilustrāciju atpūtas lappusītei, kurā bija lasāmi dažādi humoristiski dzejolīši un citas interesantas lietas. Un man izdevās viņu cerības attaisnot!” savu tābrīža sajūsmu atminas mākslinieks. Imants neslēpj, ka tieši šīs veiksmīgās sadarbības dēļ viņš kā karikatūrists pēcāk tapis zināms plašākai sabiedrībai. “Pie tam šī laikraksta redakcijā es ne tikai strādāju, bet arī mācījos pilnveidot savu talantu. Tolaik jau dators un internets nebija katrā mājā, turpretī avīžu redakcijās šīs lietas bija ļoti aktuālas. Tāpēc no maketētāju komandas centos apgūt sev nepieciešamās zināšanas par dažādām dator­programmām, kas manus zīmējumus pārvērta elektroniskā un izdrukājamā formā.”
Protams, laika gaitā iegūstot arvien plašāku atpazīstamību, radās iespēja palielināt arī sadarbības partneru loku. “Mani zīmējumi tika publicēti vienu brīdi atdzimušajā karikatūru žurnālā “Dadzis” un Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta izdevumā “Agropols”. Tāpat salīdzinoši laba sadarbība no tā laika līdz pat šodienai man ir ar Liepājas Universitātes izdevniecību “LiePA”.” Papildus no 2007. līdz 2009. gadam Imants strādājis par mākslinieku noformētāju Liepājas Universitātes Informācijas un sabiedrisko attiecību daļā. “Šis laiks man saistās ar īpaši siltām atmiņām, jo brīdī, kad Liepājas Universitāte ieguva savu tagadējo statusu un nosaukumu, arī man bija tas gods pielikt savu roku pie šīs iestādes jaunā logotipa izveides,” priecājas karikatūrists. Viņš gan piebilst, ka tas nav vienīgais iemesls, kāpēc darbs Liepājas Universitātē viņam bijis ļoti tuvs sirdij: “Tur bija patīkama darba vide, atsaucīgi un draudzīgi kolēģi. Oi, es patiešām jutos laimīgs! Tāpēc ļoti žēl, ka vienā brīdī šī radošās izpausmes iespēja manā dzīvē noslēdzās. Bet tā jau mūsdienās notiek. Dzīve tagad ir diezgan šūpīga, un tas mums katram ir jāpieņem. Skumjas jau nav nekāds risinājums. Vienkārši ir jātic, ka – vienām durvīm aizveroties, mēdz atvērties citas!”

Māksla – nākotnes prioritāte
Un Imantam šādu durvju jeb māksliniecisko projektu līdz šim bijis ļoti daudz! “Esmu patiesi gandarīts ne tikai par neskaitāmajām savu karikatūru publikācijām dažādos preses izdevumos, bet arī skaitliski daudzajām iespējām veidot auto reklāmu dizainus, krāšņus gleznojumus bērnistabās, bērnudārzu telpās un uz ēku fasādēm. Tāpat priecājos par ilggadēju sadarbību ar vairākiem Liepājas literātiem, veidojot vāku noformējumus viņu sarakstītajām grāmatām. Un tā varētu turpināt vēl un vēl,” ar saviem radošajiem veikumiem lepojas vīrietis.
Šobrīd karikatūrista maizes darbs ir saistīts ar saimniecisko darbību uzņēmumā “AE Partner” Liepājā, taču viņš nenoliedz, ka nākotnē šo situāciju labprāt mainītu: “Darbs te ir patīkams un kolēģi arī, taču atkal un atkal jūtu, kā manī iekšā dīdās māksliniecisks nemiers. Esmu, protams, mēģinājis to apslāpēt, radot arī šeit vairākus konkrētajai nozarei atbilstošus melnbaltus dizaina elementus gan uz kabinetu, gan ēdnīcas durvīm, taču ar to acīmredzot ir par maz. Manā prātā dienu no dienas rodas arvien jaunas idejas par dažādiem ar mākslu saistītiem projektiem, ko nākotnē noteikti vēlētos īstenot. Tāpēc klusībā ceru un ticu, ka reiz man izdosies zīmēšanu lepni saukt par savu maizes darbu. Pie tam – nevis ārzemēs, bet tepat Latvijā!”
+ 1
Kategorijas

Kategorijas