Rekurzeme.lv ARHĪVS

Auklīte palīdz bērniem kļūt patstāvīgiem

ZANE GVOZDE

2017. gada 30. marts 07:00

58
Auklīte palīdz bērniem kļūt patstāvīgiem

Būt klāt un palīdzēt bērnam viņa centienos kļūt patstāvīgam. Tā vienu no galvenajiem auklīšu uzdevumiem raksturo Liepājas pirmsskolas izglītības ie­stādes (PII) “Sprīdītis” grupas “Kāpēcīši” aukle Kristīne Moskoveca. Viņas ikdiena paiet, strādājot ar bērniem vecumā no pusotra līdz trim gadiem. Par savu darbu viņa saka: “Grūti ir, bet man šis vecums patīk vislabāk.”

Izmācās par frizieri
“Dzimusi esmu Aizputē, gāju Aizputes vidusskolā līdz astotajai klasei, pēc astotās klases doma bija iet uz Rīgas Pedagoģisko institūtu, lai mācītos par pirmskolas skolotāju, bet neizturēju konkursu un pēc tam aizgāju mācīties uz Rīgas 34. arodvidusskolu par plaša profila frizieri.” Pēc skolas beigšanas kādu laiku K. Moskoveca strādājusi friziera profesijā frizētavā Aizputē, taču dzīves ceļi atveduši uz Liepāju: “Kā teikt – ieprecējos. Un nu Liepājā jau man ir divdesmit trešais gads.” Iepriekš domas par aukles darbu nav bijis, tāpēc piedāvājums strādāt šajā amatā nācis gana negaidīti, tomēr īstajā brīdī. “Šajā bērnudārzā sāka nākt mans vecākais dēls, tad arī vadītāja piedāvāja darbu šeit par auklīti. Novembrī jau būs četrpadsmitais gads, kopš šeit strādāju.”
Pati K. Moskoveca bērnudārzā nav gājusi, tādēļ konkrēta priekšstata par šo profesiju iepriekš nav bijis. “Tad, kad es gāju pamatskolā, Aizputē bija tāda bērnu silīte – tad mēs no klases gājām tur bērniem palīdzēt. Tā ka kaut kāds neliels priekšstats man bija. Man ļoti patika iet brālim un māsai pakaļ uz bērnudārzu. Mani ļoti uzrunāja tur esošā gaisotne – tāpēc varbūt arī tas viss,” pastāsta auklīte. Nu jau aukles darbs ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, jo pat vasarā, kad ir atvaļinājuma laiks, K. Moskoveca pieskata bērnus, kuru vecāki strādā un kuriem nav, kam mazo prombūtnes laikā atstāt pieskatīšanai.
Taujāta par prasībām, kas bijušas svarīgas, lai varētu aukles darbā strādāt, viņa stāsta: “Uz vietas apmācīja, pateica, kas un kā. Parādīja visu, kas auklītei jāzina: tīrība, bērnu ēdināšana – viss, kas ir darba pamatā. Pēc tam jau sākās arī palīdzēšana audzinātājām, piepalīdzēšana pie nodarbībām. Mani apmācīja tās audzinātājas, ar ko es kopā arī sāku strādāt, un tad jau arī medmāsa un vadītāja nāca parādīt, kas ir jādara un jāzina.”

Pielāgojas grafikam
Par aukles darba tiešajiem pienākumiem un savu ikdienu K. Moskoveca stāsta: “Mums darbalaiks ir no pirmdienas līdz piektdienai no astoņiem līdz puspieciem. Pirmais, kad mēs atnākam, protams, ir telpu uzkopšana, un tai uzreiz seko brokastu laiks. Kad bērni paēd brokastis, tad viņiem sākas nodarbības un mums, auklītēm, atkal ir savi darbi, kas jāpadara. Tad, kad audzinātājas palūdz, mēs palīdzam arī viņu mācību darbā. Pēc nodarbībām bērni gatavojas iešanai laukā, pastaigai – tad ir jāpalīdz viņus apģērbt. Garākās pastaigās arī auklītes dodas līdzi. Lai būtu divi pieaugušie – lai vieglāk. Tad, ja es pastaigā līdzi neeju, man ir atkal savi darbi, kas jāpadara – telpu uzkopšana, telpu vēdināšana un viss cits.”
Darbīgi paiet ne tikai dienas pirmā puse – pienākumu netrūkst arī pēcpusdienā, kad bērni pusdieno un pēcāk dodas gulēt diendusu. “Kad klāt pusdienu laiks, tad ir atkal stingri jāievēro visas higiēnas prasības – jāpalīdz bērniem nomazgāt rokas un mutes. Laikā, kad bērni gatavojas diendusai, ir jāpiepalīdz viņus arī noģērbt, jo mēs esam mazā grupiņa – no pusotra līdz trīs gadiem. Šeit auklītēm vairāk jāpalīdz nekā lielajās grupās, jo lielie paši ģērbjas, mazajiem vēl iet grūti. Kad bērni guļ, man ir atkal savi darbi darāmi – trauki, mitrā uzkopšana. Bērni guļ līdz trijiem, un tad jau ir klāt launaga laiks. Atkal ir jāpalīdz apģērbties un pēc tam jāsaklāj bērnu gultas.”
K. Moskoveca neslēpj: strādāt ar tik maziem bērniem ir gana grūti. “Viņi nerunā – grūti saprast, ko grib, kas kaiš, un daudz kas ir jāiemāca – gan iešana uz podu, gan pareiza ēšana ar karotīti, gan ģērbšanās. Tāpat no krūzītes jāiemāca dzert, jo ir daudzi, kuri atnākuši ar knupjiem un ar pudelēm.”
Kāpēc tad auklīte izvēlējusies strādāt tieši ar šā vecumposma bērniem? “Vienkārši tajā laikā nebija auklītes grupiņā, tur auklīte gāja prom. Bet man šis vecums labāk patīk.”

Vajag stiprus nervus
Lūgta pastāstīt par īpašībām, kādas nepieciešamas, lai varētu strādāt auklītes profesijā, K. Moskoveca atklāj: “Ir jābūt kaut kādām zināšanām vispār par bērnu, par visām bērnu īpatnībām. Svarīgi būt psiholoģiski sagatavotam un noturīgam, jo te tiešām vajadzīgi nervi, lai visu uztvertu ar lielu pacietību un iekšēju mieru.” Galu galā – grupā vienlaikus jāauklē un jāskolo 16 bērni, tādēļ cilvēkam bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās un zināšanām tas varētu būt pat ļoti grūti. “Jābūt arī atsaucīgam, jāvar iejusties kolektīvā. Lai nav tikai tā: es sēžu savā grupā, un tas ir arī viss. Jāprot iesaistīties un strādāt komandā,” bilst pieredzējusī aukle.
Svarīga ir arī sadarbība ar bērnu vecākiem – viņiem vienmēr jābūt informētiem par to, kā bērniem veicas un kā viņiem palīdzēt arī mājās. “Vecākiem sadarbība ir gan ar audzinātājām, gan ar auklīti, jo es esmu visu dienu šeit. Audzinātājas tomēr ir viena vienu dienas pusi, otra – otru pusi. Es daudz ko pamanu, daudz ko ievēroju. Man ir ļoti laba sadarbība ar vecākiem. Ir jāmāk visu pasniegt un izstāstīt, kas te notiek, tā, lai vecāks to neuzņemtu ar neapmierinātību vai neizpratni, bet lai uzklausītu un pieņemtu.” Tomēr viņa atzīst, ka šobrīd vērojama tendence, kas bērnudārza personālam sagādā gana lielas grūtības: “Tagad no vecāku puses ir tā: es jums atvedu bērnu, un tagad māciet iet uz podu, pareizi karoti turēt, ģērbties un visu pārējo! Taču tas ir gan vecāku, gan mūsu pienākums. Tā atbildība negulstas tikai uz mums.”

Atpazīst pat pēc gadiem
Kā viena no aukles darba lielākajām priekšrocībām ir iespēja pilnveidoties un arvien gūt jaunas zināšanas: “Tā noteikti ir sadarbība ar audzinātāju – tas, ka audzinātāja mani iesaista mācību procesā, kurā apgūtais man noder arī tālāk pašai, jo vasarās es arī pieskatu bērnus.” Pie darba pozitīvajām pusēm pieskaitāms arī kolektīvs, ar kuru kopā paiet lielākā daļa dienas. “Kolektīvs ir pluss. Ir pasākumi, kuros iesaistās arī auklītes – mums notiek dažādi konkursi, pasākumi. Tiek veicināta kopības sajūta,” atklāj K. Moskoveca. Tomēr par pašu lielāko plusu šajā profesijā uzskatāmi tieši bērnu panākumi: “Kad redzi, ka esi bērnam ko iemācījis. Kad esi centies un, redz, kur ir rezultāts!” Prieks ir arī par to, ka arī pēc vairākiem gadiem bērni savu auklīti atceras. “Tas ir gana bieži. Īpaši mūs atceras tie bērni, kas tepat, mūsu rajonā, dzīvo. Tad, nākot pretim, jau pa gabalu uzsauc: “Re, kur mana auklīte! Čau, auklīt!”” smaidot teic K. Moskoveca.
Kā viens no darba mīnusiem noteikti ir neatbilstoši zemais atalgojums: “Varētu būt lielāks atalgojums priekš cilvēkiem, kuri ikdienā strādā ar maziem bērniem un sniedz viņiem pamatzināšanas.” K. Moskoveca priecātos arī par iespēju strādāt maiņās, lai uzkrātu spēkus un varētu arī darba nedēļas laikā paņemt kādu brīvāku brīdi. “Mums darbs ir no astoņiem līdz puspieciem. Būtu labi, ja būtu kā audzinātājām: ir divas aukles un katra strādā pusi dienas. Brīžam atpūta ir nepieciešama,” pārliecinājusies aukle.
Citas ēnas puses savā darbā sieviete nesaskata un teic: “Man liekas, ka īsti nekā cita nav, ko gribētu mainīt. Par savu darbavietu neko sliktu nevaru teikt – esmu īstajā vietā, un man šeit ļoti, ļoti patīk.”