Tautiešiem Hamburgā rada latvisku skolu

2017. gada 30. marts 07:00

102

“Latvieši ir visur” – šādu nosaukumu nu jau pirms vairākiem gadiem savai grāmatai bija izvēlējies rakstnieks Otto Ozols. Varētu piebilst, ka šo cilvēku skaitā daudz ir bijušo liepājnieku un Liepājas apkārtnes iedzīvotāju. Vairāki no viņiem saistīti ar pedagoģiju, precīzāk, ar latviskās izglītības nodrošināšanu tautiešiem diasporā. Vācijas pilsētā Hamburgā 2014. gada 5. aprīlī atklāja Latviešu sestdienas skoliņu. Viena no tās dibinātājām ir liepājniece Sintija Buša.

Sintij, lūdzu, pastāsti, kā nokļuvi Hamburgā? Tava pieredze atšķiras no tā, ko stāsta citi.
Lasot aizbraucēju stāstus, vienmēr domāju par to, kā un kāpēc es pati nokļuvu Vācijā. Salīdzinot ar daudziem citiem, jāatzīst, ka man tā “ērkšķainā ceļa”, kas saistās ar grūto sākumu, neziņu, ilgām pēc mājām, nav bijis. Tas bija brīdis, kad dzīvē notika lielas pārmaiņas un man viss tika “ielikts rokās”, lai spētu pieņemt lēmumu un maksimāli izmantot piedāvāto. Varbūt tā bija Augstākā griba, lai es varētu darīt tieši to, ko šobrīd daru.
Pirms astoņiem gadiem, kad Agnese Birzīte, ar kuru kopā agrāk strādājām bērnu bāreņu aprūpes centrā “Liepāja”, tur rodot iespēju mācīties vienos no pirmajiem Montesori kursiem Latvijā un darbojoties pirmajā Montesori grupiņā Liepājā, piedāvāja pārcelties uz Vāciju, lai strādātu tolaik nesen atvērtajā Montesori skolā “Monaddrei” Hamburgā. Tajā laikā strādāju Liepājas 15. vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, tāpēc pieņemt lēmumu pamest tīkamu darbu, draugus un paziņas nebija viegli. Visvairāk bail bija par to, kā šī pārcelšanās ietekmēs manu bērnu dzīvi, kuri toreiz sāka mācīties 6. un 4. klasē. Tanī pašā laikā piedāvājums šķita ļoti vilinošs. Gan iespēja strādāt savā profesijā kopā ar labāko draudzeni, gan dzīvot kopā ar māsu, kura ir manas meitas krustmāte un Vācijā bija pavadījusi jau gandrīz desmit gadu.
Esmu pateicīga “Monaddrei” skolas dibinātājai un vadītājai, kura bija ar mieru gadu gaidīt, lai es varētu Liepājā aizvadīt 12. klasi līdz eksāmeniem un pamācīties vācu valodu. Viņa mani pieņēma, par spīti vājajām valodas zināšanām, paļaujoties uz to, ka mācīšos un viņas uzticēšanos nepievilšu. Tikai pateicoties viņiem, Hamburgā sāka darboties arī mūsu sestdienas skoliņa. Kad pastāstīju par manu un Agneses ideju reizi mēnesī sapulcēt latviešu bērnus no Hamburgas un apkārtnes, viņa nevilcinoties mums piedāvāja savas skolas telpas, pirmajā gadā pat neiekasējot īres maksu. Līdz ar to mums bija iespēja izmēģināt un saprast, kā mēs gribam un varam darboties tālāk. Šobrīd mums ir gandrīz 30 bērniņi, kuri reizi mēnesī nāk uz skoliņu. Esam iepazinuši vēl gandrīz tikpat daudz, kuri ir kādreiz pie mums bijuši vai kuri nāk tikai uz kopīgajiem pasākumiem.

Tātad skolas darbība uzņēmusi apgriezienus. Pastāsti, lūdzu, kāds bija sākums!
Ideja par skolas dibināšanu radās Latvijas dzimšanas dienas pasākumā 2013. gadā. Internetā atradām informāciju par līdzīgām skoliņām Berlīnē un Bonnā, kā arī aicinājumu veidot skoliņas citur Vācijā. Apspriežoties ar Hamburgas Latviešu biedrības pārstāvjiem un pašreizējo skoliņas skolotāju Agnesi Birzīti, nolēmām mēģināt arī Hamburgā pulcēt kopā bērnus no tuvienes un tālienes. Telpas mums izdevās sarunāt “Monaddrei” skolā. Jau pirmajā tikšanās reizē atbrauca bērni gan no Brēmenes, gan Hannoveres, gan Hamburgas. Daudz padomu, ko darīt un ar ko sākt, toreiz deva divas citas bijušās liepājnieces – gan Berlīnes, gan Bonnas latviešu skolu vadītājas Vinija Folkmane un Zane Priede, kuras iepazinu tikai Vācijā. Jau no pirmās dienas mums pievienojās deju skolotāja Gina.
Pirmajā tikšanās reizē sanāca apmēram 20 bērnu ar vecākiem, kuriem bija vēlēšanās reizi mēnesī tikties un kopā pavadīt vienu latvisku dienu. Tie bija bērni, sākot no septiņu mēnešu līdz 12 gadu vecumam, savukārt pašlaik darbojas jau trīs grupas. Jaunākajā ir 10 bērni no gada līdz trīs gadu vecumam. Arī vidējā grupā nāk apmēram 10 bērnu vecumā no trim līdz pieciem gadiem. Vecākās grupas bērni mums šobrīd ir septiņi vecumā no pieciem līdz astoņiem gadiem.
Skoliņā tiekamies reizi mēnesī. Ir bijusi doma tikšanās reizes organizēt biežāk, bet, tā kā lielākā daļa mūsu audzēkņu ierodas no tālienes, šo ideju vēl nav iespējams īstenot. Tās vietā ik pa laikam tiek rīkoti papildu pasākumi – Lieldienu vai Jāņu svinēšana, kur var piedalīties arī tie skolēni, kuri skoliņu vairs neapmeklē, un Hamburgas bērni, kuri grib ar mums iepazīties. Mēs joprojām neesam atmetuši cerību, ka Hamburgā paralēli skoliņai izdosies noorganizēt dziedāšanas vai dejošanas nodarbības, kas notiktu reizi nedēļā.

Vai skoliņai ir kādas tradīcijas?
Par tradīciju ir kļuvusi skolas dzimšanas dienas svinēšana aprīlī, kā arī tikšanās reizes vasarā, kas notiek jūlijā pie Elbas un ik gadu kļūst par pirmo tikšanos vismaz dažiem jaunajiem skolēniem. Tās ir dienas, kad nesēžam klasē un nemācāmies, bet kopā ejam rotaļās, piedalāmies dažādās atrakcijās un cits citu iepazīstam tuvāk.

Tagad no skolas lietām pāriesim pie ģimenes! Kā Hamburgā ir iedzīvojušies Tavi bērni? Ar ko viņi nodarbojas?
Dēlam Tomam rudenī paliks 18 gadi. Viņš pagājušajā vasarā sāka mācīt latviešu valodu sava vecuma puisim, kurš šobrīd atrodas apmaiņas programmā Latvijā. Mans lielākais prieks ir par to, ka Toms, skolojot citus, arī pats apgūst gramatiku un lietas, kas viņam pa šiem gadiem varētu būt aizmirsušās.
Meitai Zanei septembrī paliks 20 gadi. Viņa jau no pirmās dienas man bija liels palīgs gan skoliņā, gan visu pasākumu rīkošanā un organizēšanā. Zane bieži atceras vecmāmiņas gatavotos ēdienus un varbūt tādēļ ir izvēlējusies profesiju, kas saistīta ar ēdināšanu un klientu servisu. Meitas sapnis ir atvērt kafejnīcu, kur mēs varētu piedāvāt latviešu virtuves meistarstiķus.

Pagājušais gads arī Tev pašai nesis pārmaiņas.
Es nomainīju darbavietu; tagad strādāju Hamburgas Kristīgajā sākumskolā. Esmu matemātikas, mākslas un dabaszinību skolotāja. Šeit mums būtu iespēja piedāvāt mācības arī latviešu valodā, ja skolā mācītos noteikts bērnu skaits, kuri runā latviski. Papildus pamatdarbam un skoliņai es vairākus gadus pasniedzu latviešu valodas privātstundas. Jāatzīst, ka ir daudz vāciešu, kuri visdažādāko iemeslu dēļ vēlas apgūt mūsu valodu. Kāda 70 gadus veca kundze vēlējās sev un saviem bērniem uzdāvināt ceļojumu uz Popi, kuras baznīcā par mācītāju kādreiz kalpojis viņas vectēvs. Ir cilvēki, kuri darba dēļ bieži dodas uz Latviju, tādēļ nolēmuši iemācīties pašus nepieciešamākos vārdus un frāzes. Daudz ir tādu, kuriem Latvijā ir dzimtas saknes, tāpēc viņi vēlas apgūt valodu, kuru savā laikā ir runājuši viņu vecāki vai vecvecāki, bet dažādu iemeslu dēļ nav nodevuši šīs zināšanas bērniem.
Lielās slodzes dēļ šobrīd no privātstundām esmu atteikusies, atstājot tikai divreiz gadā intensīvos divu dienu kursus studentiem, kuri brauc uz Rīgas Stradiņa universitāti studēt medicīnu. Arī šeit es redzu, kā interese ir augusi. Pirms trim gadiem bija apmēram deviņi interesenti katrā grupā, šogad janvārī – jau 18.

Kāda patlaban ir Tava saikne ar Latviju un Liepāju?
Liepāja joprojām ir vieta, kur ir mana ģimene, mans brālis, mamma un viena vecmāmiņa, bet otra vecmāmiņa dzīvo Grobiņā. Liepājā ir draugi, ar kuriem kontakts nav pazudis līdz šai dienai, kuri gaida ciemos vai arī atbrauc pie manis. Ļoti gaidu to brīdi, kad atkal sāks darboties Liepājas lidosta, jo tad aizlidot kaut uz pāris dienām būtu daudz vienkāršāk.
Es tagad runāju un domāju, ka droši vien esmu izlaidusi daudz ko svarīgu. Visu atceroties, uzskatu, ka esmu laimīgs cilvēks, jo man ir bijusi iespēja Latvijā strādāt kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, no kuriem esmu daudz mācījusies, lai tagad varētu darīt to, ko daru. Man ir ģimene, kura vienmēr ir kopā ar mani. Draugi, pie kuriem atgriezties. Darbs, kuru mīlu. Un gandarījums tādos brīžos kā Ziemassvētku pasākums, kad kopā sanāk gan 66 bērni ar ģimenēm, gan ciemiņi no Latvijas, gan bērnu popgrupa “Kukaiņi”, gan Īrijas skoliņas bērni, gan mūsu pašu bērni no Hamburgas un apkārtnes. Viņiem visiem ir kas kopīgs – vienalga, esam pazīstami vai sveši, mēs dziedam tās pašas dziesmas, esam iemīlējuši tos pašus mežus un pļavas, turklāt atrodam radniecības saites ar it kā pilnīgi svešiem cilvēkiem, jo mēs visi esam latvieši!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tautiešiem Hamburgā rada latvisku skolu

Kategorijas