Idejas realizē telpā un lidlaukā

2017. gada 6. aprīlis 07:00

1117

Ivetai un Reinim Kuncīšiem ir katram savs uzņēmums – “Eko Telpa” un “Ideju Lidlauks”, taču dzīvesbiedri gan strādā zem viena jumta, gan papildina viens otra ieceres un to realizāciju. Savu dzīves un darba vidi viņi no pilsētas pārcēluši uz laukiem un izkopj Reiņa vecāku īpašumā – Medzes pagasta “Maztāšos”.

Cūku vietā – dators
Reinis ir metālmākslinieks, kura dizainētās un gatavotās lietas redzamas un praktiski pielietojamas Liepājā, piemēram, velonovietnes un grupai “Līvi” veltītais vides objekts “Spoku koks”. Viņa darbnīcā tapušas dekorācijas daudzām Liepājas teātra izrādēm. “Smuku bleķi mēģinām ātri sarūsināt,” Reinis saka par sētā izliktajām pamatīgajām plātnēm, kas uz skatuves būs izrādē “LUV”. Efekts tiek panākts ar ķīmiskām vielām.
“Bleķi” taisīti arī izrādēm “Precības” un “Dželsomīno melu zemē”. Turklāt dekorācijas ne tikai jāpagatavo, bet arī jāizrēķina, kā tās varēs pacelt, transportēt, salikt.
Savukārt konteinerveida karkasi būs pamats kādai kafejnīcai. Reinis teic, ka par pasūtījumu trūkumu nevar sūdzēties.
Praktiskā darbošanās ar metālu sākusies, mācoties Liepājas Mākslas skolā. Tad darinātas galvenokārt rotas. Mākslas akadēmijā tapuši jau lielāki darbi. Pēc tam abi ar Ivetu iekārtojuši salonu Liepājā, Malkas ielā, bet krīzes gados vairs nav varējuši pavilkt īres maksu.
“Tad atnācām uz vecāku stalli, izdzinām lopiņus laukā,” smejas Reinis, jo darbnīcas iekārtotas senā ēkā, kas kalpojusi kā kūts. Tēvs vēl tagad nereti, ienācis Ivetas darbnīcā, atminoties, ka te mitusi govs. Bet kādreizējā cūku aizgaldā tagad Reiņa dators, ar kuru tiek modelēti izgatavojamie priekšmeti, un frēze. Šeit, Tāšos, metālapstrādei ir neierobežota platība. Vienīgais mīnuss – ja ievajagas ko tādu, kā mājās nav, tad jāmēro 25 kilometru ceļš uz pilsētu. Lielizmēra objektu gatavošanai daļa ēkas padziļināta, lai tos varētu pacelt, pagriezt u.tml.

Tīk izaicinājumi
Līdzās pamatīgajiem objektiem darbnīcā top sīkāki. “Tagad tāds balviņu periods uznācis.” Reinis bijis autors Liepājas Gada balvai kultūrā, drīz taps veltes Saldus novada uzņēmējiem, darinājumi “Lielajam dzintaram”. Jāuzmetina jahtai ķīlis un jāpagatavo kaimiņos dzīvojošajam uzņēmējam vārti. Domāšanas procesā ir “brīnumiņš” Dziesmu svētku estrādes maketam, ar ko tālāk strādās apskaņošanas speciālisti. “Kā var neņemt, tas ir tik interesanti!” Reinis saka par šo piedāvājumu.
Pasūtījumus viņš joprojām saņem no Rokkafejnīcas, kas no Liepājas pārcēlās uz Rīgu. Tai izgatavotas durvis, kurās izveidots Liepājas slavenās ģitāras analogs. Tās atverot, ģitāra it kā sadalās uz pusēm.
Objekti uzstādīti arī Cēsīs un citviet Latvijā.
Par Reiņa darba novērtējumu liecina viņa izteikums, ka nejūt vajadzību savu uzņēmumu reklamēt. Tiek galā arī tad, ja pasūtītājs tikai ar roku norāda: nu, tā apmēram no šejienes līdz turienei. Ne velti firmas nosaukumu Reinis tulko kā vietu, kur idejām nosēsties un realizēties.
Testē pašu bērni
“Sākām ar mantiņām saviem bērniem, izmantojot pieejamos resursus,” par savu darbu pie rotaļlietām no dabiskiem materiāliem stāsta Iveta. Jaunākais viņas darinājums ir domāts mazuļiem periodā, kad visu gribas bāzt mutē un košļāt. Tas ir viegli satverams koka lācītis vai zaķītis, apstrādāts ar linsēklu eļļu. Ar eļļu neapstrādāts koks ātri smērētos un uzsūktu apkārtnes netīrumus. Vai bērnam tas patīk un cik ilgi kalpo, iedots testēt pazīstamai ģimenei.
Divgadīgās meitas lellei uzmeistarota gulta, ko viegli izjaukt un salikt. Iveta spriež, ka mantām jābūt viegli novācamām. Tad gadās, ka bērns tās noliek un izņem tikai pēc laika un spēlējas kā ar jaunām.
Gaume ir jāmāca no mazām dienām, uzskata Iveta. “Bērni jāmāca darboties ar īstām lietām. Lai nav plastmasa un tingeltangelis, kas ir visur un sairst pēc piecām minūtēm.” Vecāki novērtējot īstus materiālus un attīstošās spēles, kas bērniem ko iemāca, tāpēc Iveta gatavo radošos komplektus, ko bērns pats var salikt, sašūt, vingrinot iztēli un pirkstus. Padomāts arī par dzimumu atšķirībām. Puiši var darboties ar karavīru figūrām, reizē uz iepakojuma kastes izlasot teiku par Lāčplēsi un Melno bruņinieku. Sākumā spēle saukusies “Lāčplēša pils”, ar pili domājot iepakojuma kasti. Taču pircēji bijuši neizpratnē, kur tā pils ir, un nosaukums nomainīts. Reinis teic, ka tāpēc noderīgi, īpaši jauniem produktiem, ir tirdziņi, kuros ražotājs nonāk aci pret aci ar pircēju un uzzina, kā viņš preci uztver.
Par robiem, pie kuriem vēl jāstrādā, Iveta sauc dažus vecumposmus, kuriem šo rotaļlietu pagaidām iztrūkst, piemēram, starp bēbīti un divgadnieku.
Savukārt Kuncīšu vecākajam dēlam, kuram 15 gadu, patīkot dažāda veida kārtis, un vecāki rosina pašam izdomāt personāžus un spēles noteikumus.

Vēlas būt elastīgi
Saskarsmē ar klientiem atklājies, ka uz iesaiņojuma nav norādīts vecums, kādam spēle domāta, un Iveta steidz to labot. Nelielam apgrozījumam ātri var ko pamainīt.
“Produktus nepārtraukti uzlabojam. Nav tā, ka uztaisām – un viss.” Piemēram, lellei, kuras izšūšanai sākumā bijuši mazi caurumiņi, tagad tie tiek veidoti lielāki un retāki. Parasto adatu vietā tagad drošības dēļ liek plastmasas.
Realizācijā māksliniece sadarbojas ar “Ideju bodi” Liepājā, veikaliem Rīgā un internetveikaliem. “Tad varu vairāk domāt par radošo procesu.” Iveta pati veido arī dizainu kartona iesaiņojuma kastēm, tās nodrukā kolēģis Rīgā.
“Teikšu godīgi – dikti izaugt nemaz negribu.” Iveta nevēlas kļūt par vadītāju, kuras firmā rotaļlietas tiek masveidā štancētas. Tagad pati dara visu – slīpē, līmē, pārdod, katrs darinājums ir apmīļots un apčubināts. Ivetai ir pieredze vadīt 11 darbinieku komandu, bet “tad zūd tas, ko tagad daru pati – domāju par iepakojumu un visu pārējo”. Viņai patīk dizaina veidošanas process.
Iveta neslēpj, ka gribētos iziet arī ārpus Latvijas, tomēr uz lielu eksportu gan ne. Viņa ir noskaņota elastīgai pieejai: neviens pieprasījums nav mūžīgs. Kad interese par to zūd, var sākt ko citu interesantu, bet tas nav vienkārši izdarāms, ja veiktas lielas investīcijas, ņemts kredīts. Lielā uzņēmumā jātur arī atbildība par darbiniekiem. “Tagad esam ģimenes lokā – ja izlemjam ko nedarīt, tad nedarām.” Iveta atzīst, ka ir ideju ģenerators, bet Reinis – tehniskais pieslīpētājs. Viņš arī skatās, lai izejmateriāls tiktu lietderīgi izmantots.
Iveta uzskata, ka nevajag iekrampēties vienā nodarbē, bet būt elastīgiem un mobiliem. Tāpēc bez nožēlas atstājuši agrāko darbu pilsētas vides un reklāmas objektu veidošanā, no kuriem daudzi kalpo joprojām. Viņa strādā un vēro: “Redzēsim, kā tas izvērtīsies.”

+ 9

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Idejas realizē telpā un lidlaukā

Kategorijas