Kronvalda Atis Durbē

2017. gada 13. aprīlis 07:00

298

Durbe nav iedomājama bez Kronvalda vārda: katrs apmeklētājs centrā ierauga dižā Atmodas darbinieka krūšutēlu, pie senās Špringera skolas piemiņas plāksne vēsta par Kronvalda rīkotajām skolotāju konferencēm 1862.–1864. gadā un tagadējā skola nes viņa vārdu.
Par savu novadnieku Kronvaldu dēvē vispirms jau Krotē, kur 1837. gada 15. aprīlī “Lejas Miķu” mājās kārts viņa šūpulis, tāpat Vecpiebalgā, kur aizritējusi viņa 37 gadus īsā mūža pēdējā daļa.

Kļūt par vācieti
Tāda bija jaunā Otto Kronwald (tā dokumentos rakstīts Ata Kronvalda vārds) vēlēšanās, kad viņš 13 gadu vecumā nokļuva Durbes mācītāja Katerfelda ģimenē. Katerfelds bija pamanījis apdāvināto zēnu un vēlējās atbalstīt viņa izglītošanos. Katerfelda ģimenē bija daudz bērnu, un Atis kļuva par viņu rotaļu biedru. Vācu valoda viņam nebija sveša, un mācītājmājā viņš apguva labas manieres.
Mācītājs Katerfelds, Jēnas Universitātē ieguvis filozofijas zinātņu doktora grādu, bija vīrs ar plašu redzesloku. Katru vakaru viņš bērniem lika klausīties savus stāstus gan no saviem studiju ceļojumiem, gan no pasaules kultūras un vēstures, kamēr bērni, cīnīdamies ar miegu, nevarēja vien sagaidīt, kad būs vakara lūgšana un varēs iet gultā. Katerfeldam bija interese arī par latviešu valodu un folkloru. Pirms Durbes, būdams vēl Priekules mācītājs, viņš 1835. gadā bija publicējis līdz mūsdienām nozīmīgu apcerējumu par latviešu dainām, ko uzskatīja par latviešu valodas filoloģisko pamatu.
Kronvalds apmeklēja arī Špringera privātskolu. No Prūsijas nākušais skolotājs bija bargs, taču bija iemantojis skolēnu cieņu. Ļoti pamatīgi tika mācīti Bībeles stāsti, par vārdu sajaukšanu bija sods – ar rīksti pa muguru. Ja rīkste salūza, upurim bija jāiet uz dārzu pēc jaunas. Rīkste tika nosaukta sodāmā skolēna vārdā, līdz to nomainīja cits nelaimīgais. Špringers savus skolēnus sagatavoja iestājai augstākās skolās, un viņam bija tāla slava. Atis bija labs skolnieks – daudz ko jau zināja no mācītā, taču nebija uzcītīgs. Ja skolotājs Ati izsauca, kad viņš nebija sagatavojies, puika ļoti labi prata atvainoties. Rīksti viņam nenācās izbaudīt.
1853. gada 4. aprīlī sešpadsmitgadīgais Atis tika iesvētīts. Dienu iepriekš ugunsgrēks bija pilnībā iznīcinājis mācītājmāju ar visām saimniecības ēkām.

Apkopt mātes valodu
Otru reizi Kronvalds nonāca Durbē, kad aiz muguras bija pamestās mācības Liepājas augstākajā apriņķa skolā, mājskolotāja gaitas Darbininkos Kauņas guberņā doktora Pfefera muižā, pusgads Berlīnē Fridriha Vilhelma universitātē. Darbu viņš atrada Durbes Ziemeļdraudzes mācītāja Proktora mājās par mājskolotāju. Kronvalds nopietni interesējās par pedagoģiju, lasīja vācu pedagoģijas žurnālus, kopā ar Špringera pēcteci Šēferu pārrunāja dažādas tēmas, iedziļinājās psiholoģijā. Vēlāk Šēfera vadītajā skolā Kronvalds pulcināja apkārtējo tautskolu skolotājus uz apspriedēm jeb konferencelēm, kā viņš pats tās dēvēja. Šajā laikā bija notikusi pārmaiņa Kronvalda uzskatos. Viņš bija kļuvis par karstu tautībnieku. Viņa audžutēvs Katerfelds, latviešu draugs, bija uzskatos, ka izglītību var iegūt tikai caur lielajām kultūrām, kā vācu un krievu, taču Kronvalds bija jaunlatviešu uzskatos, ka latviešu valodai un kultūrai jāieņem līdzvērtīga vieta. Šo uzskatu atšķirība nemazināja cieņu un pateicību savam labvēlim. Kad 1865. gadā iznāca Durbē sarakstītā Kronvalda vācu valodas mācību grāmata “Mazā vācieša pirmais un otrais solis”, tur bija veltījums Katerfeldam kā patiesas izglītības veicinātājam.
Kad savās konferencēs skolotāji centās pāriet uz latviešu valodu, atklājās, ka pietrūkst vārdu un tie jārada no jauna. Lai varētu pārrunāt dabas mācību, Kronvalds izmantoja Katerfelda Durbes apkārtnē vāktos augu nosaukumus latviešu valodā. Savas grāmatas ievadā Kronvalds kvēli aicināja neņemt rokā viņa grāmatu, “iekām nav pieklājīgi apkopta mātes valoda”.
Durbē Kronvalds arī sastapa savu līgavu Karolīni. Viņš saprata, ka viņam jāiegūst atbilstoša izglītība, lai varētu strādāt skolā un nebūt atkarīgs no viena kunga. Tādēļ Kronvalds Durbi atstāja un devās uz Tērbatas skolotāju semināru.

Trešā atgriešanās
Šoreiz to gan var saukt tikai par viņa piemiņas atgriešanos. Kad Latvijas valsts bija nostiprinājusies, ļaudis sāka atcerēties censoņus, kuri veidoja tās pamatu. 1935. gadā Durbes sešklasīgo pamatskolu nodēvēja par Durbes Kronvalda pamatskolu. Speciāli šim notikumam tipogrāfija iespieda glītu liecības blanku, ko izsniedza katram skolēnam.
1937. gadā pie bijušās skolas ēkas, kas tajā laikā bija pilsētas valdes nams un kur atradās arī dažas klašu telpas, atklāja baltu marmora plāksni, kas atgādināja par skolotāju konferencēm. 1940./41. mācību gadā padomju varai Kronvalda vārds skolai likās par daudz nacionāls, tādēļ klusi pazuda. 1942. gadā, kad valdīja vācu okupācijas vara, tas atgriezās, lai, vāciešiem aizejot, 1945. gadā atkal pazustu. Plāksne pie bijušā pilsētas valdes nama laikam netraucēja.

Plāksne pazūd un uzrodas
Bija vēl padomju laiks savā pēdējā stadijā, kad Rīgā jau sajuta Atmodas priekšvēstnešus. Tuvojās Ata Kronvalda 150. jubileja. Inteliģence, mākslinieki domāja, kā ar šo atceri stiprināt latviešu nacionālo pašapziņu. Šīm aprindām tuvs bija kādreizējais Durbes skolnieks, toreiz arhitektūras students Jānis Grundbergs, kas arī uzņēmās iniciatīvu, lai atgrieztu Kronvalda vārdu skolai un uzceltu pieminekli Durbes centrā. Piemineklis bija ar nolūku jāuzstāda pie vecā, gaužām noplukuša Špringera skolas nama, lai pēc tam panāktu arī tā atjaunošanu. Vietējā vara uz šo ideju skatījās ļoti piesardzīgi un rezervēti. Kolhoza partijas sekretāre un skolas vadība par katru cenu gribējušas panākt, lai piemineklis tiktu novietots tuvāk jaunajai skolai. Iespējams, ka centrālais novietojums baznīcas tuvumā toreizējai vadībai šķita nevēlams. Tomēr partijas komitejas jau bija kļuvušas mērenākas un ar dažādu spēku darbošanos ideja realizējās 1987. gada 15. aprīlī, kad tika atklāts Ata Kronvalda krūšutēls. To veidojusi tēlniece Ilga Zandberga, dzimusi durbeniece. Nākamajā gadā notika vecā skolas nama atjaunošana, un, sākoties Atmodas laikam un sabrūkot padomju varai, Kronvalds jau bija atkal atgriezies Durbē.
Kronvalda stāsts beidzas ar komisku notikumu. Kad 1989. gadā vecais skolas nams (tagadējā Mazā dome) bija uzbūvēts par jaunu un atklāts, neviens nepamanīja, ka 1937. gadā atklātā plāksne nozudusi. Tas varēja būt 1997. gadā, kad, gatavojoties Kronvalda godināšanai, atjēdzās, ka plāksne vajadzīga. Pēc vecām fotogrāfijām noskaidroja tekstu, lika izgatavot lielāku pelēka granīta plāksni, to svinīgi atklāja un varēja dzīvot mierā. Taču pirms dažiem gadiem Liepājā kādos gružos tika atrasta vecā marmora plāksne. Laiks bija pagājis, un durbenieki brīnījās, vai tiešām tāda plāksne visus padomju laikus bija pie sienas. Nu Durbē ir divas plāksnes par godu Kronvaldam: viena – pie sienas, otra – muzejā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kronvalda Atis Durbē

Kategorijas