Pirmie latvieši, kuri sasnieguši finišu Dienvidāfrikā

2017. gada 13. aprīlis 07:00

297

Pirmie latvieši, kuri sasnieguši finišu Dienvidāfrikā

“Ziemā esmu rīdzinieks, vasarā – dunalcnieks,” tā sevi raksturo Mārtiņš Flaksis, puisis, kurš pirms neilga laika atgriezās no Dienvidāfrikas. Tur viņš kopā ar savu pārinieku Mārtiņu Lejiņu piedalījās prātam neaptveramā kalnu riteņbraukšanas maratonā “Cape Epic”, kas notiek netālu no Keiptaunas. Astoņu dienu laikā puiši nobrauca gandrīz 800 kilometru un šobrīd ir vienīgie latvieši, kuri jebkad piedalījušies šajās sacensībās, kas brīžiem atgādinājušas cīņas par dzīvību un nāvi.

Iegūst prestižu iespēju
Abi Mārtiņi jau sen ir pazīstami un ar riteņbraukšanu nodarbojas ilgus gadus, tomēr, piedaloties klasiskajos maratonos, sapratuši, ka gribas pamēģināt kaut ko interesantāku un ekstrēmāku. Internetā atraduši sacensības, kas notiek Dienvidāfrikā, tomēr izrādījies, ka pieteikšanās nemaz nav tik viegla. Sākumā jāpiedalās loterijā un tikai tad, kad tevi izlozē, vari pieteikt savu dalību sacensībām. 2016. gada 3. maijā puiši saņēma e-pastu, ka M. Lejiņa pieteikums loterijai bijis veiksmīgs un viņiem tiek dota iespēja piedalīties “Cape Epic” braucienā. “Tad arī sapratām, ka briest kaut kas traks,” smejoties atceras M. Flaksis.
Gatavošanās ilga 10 mēnešus, kad visa dzīve tika pakārtota treniņiem, ikdienas darbam un ģimenei. “Mēs neesam profesionāļi un strādājam pa astoņām stundām dienā, mums abiem ir sievas un bērni, tāpēc tas bija vēl lielāks izaicinājums,” stāsta dunalcnieks. Riteņbraucējs atzīst, ka ģimenei šis laiks bijis grūts, jo ziemas laikā puiši izmantoja katru gaismiņu, lai trenētos. Arī brauciena laikā abu puišu ģimenes uztraukušās, lai tikai viss būtu kārtībā. “Zinājām, ka brauciens būs grūts, tāpēc martā braucām uz Spāniju trenēties, jo šeit ar velo nepabrauks, viss ar sniegu un auksts.”
Izrādās, ka abi Mārtiņi pagaidām ir vienīgie latvieši, kuri jebkad piedalījušies prestižajā Dienvidāfrikas braucienā. “Mūsu mērķis bija būt pirmajiem baltiešiem, bet igauņi piedalījās gadu ātrāk, tāpēc esam pirmie latvieši,” priecājas M. Flaksis.

Sigulda n-tajā pakāpē
Sacensībās piedalījās aptuveni 700 braucēju pāri, taču aptuveni trešdaļa izstājās dažādu traumu un nespēka dēļ. “Mēs finišējām kaut kādi simtu astoņdesmitie, es pat vairs neatceros,” saka dunalcnieks. “Pirmās četrdesmit vietas ieguva profesionāli braucēji, un, ja tos noņem nost, tad mums ir vēl labāks rezultāts! Šogad bija nenormāls karstums: ēnā plus 39 grādi un saulē plus 45 grādi. Vienu dienu organizatori saīsināja posmu, jo dienas laikā izstājās 80 braucēju pāri, kas ir aptuveni 12 procenti no visiem dalībniekiem. Viens čalis pat bija komā un slimnīcā.”
Kopējais trases garums sasniedza gandrīz 800 kilometru un 15 000 kāpumkilometru, kas nozīmē, ka katru dienu jānobrauc aptuveni 100 kilometru garš posms un aptuveni 30 reizes dienā jāuzbrauc kalnā, kas pielīdzināms Siguldas–Turaidas posmam.
Diemžēl brauciena laikā puišiem īpaši neizdevās apskatīt Āfriku, jo visus dzīvniekus un kukaiņus izbiedēja pirmie braucēji, apkārt pavērās vien dabas skati.
M. Lejiņš un M. Flaksis Dienvidāfrikā ieradās trīs dienas pirms starta, lai nedaudz pierastu pie klimata, un tikmēr dzīvoja pie kādas vietējās ģimenes, kas viņus uzņēma ļoti laipni un labprāt pastāstīja par dzīvi tur. “Rasu attiecības Āfrikā ir ļoti smagas, vietējie nemaz necer, ka nākotnē kaut kas varētu mainīties. Klausījos un domāju – cik labi ir pie mums Latvijā!” stāsta M. Flaksis. Puišiem no piedzīvotā ir ļoti daudz video un foto materiālu, kurus viņi sola pārvērst video rullītī.

Ceļo vesela pilsēta
“Mēs bijām ļoti labi sagatavojušies, līdzi bija rezerves daļas, medicīnas piederumi, gājām arī pie fizioterapeitiem un mācījāmies viens otru teipot,” stāsta M. Flaksis. “Otrs Mārtiņš pievērsa ļoti lielu uzmanību dažādiem svarīgiem sīkumiem, piemēram, mazajām slēdzenītēm, ar ko aizslēgt somas, teltis u.c. lietas. Tie sīkumi summējās un noveda mūs pie labā rezultāta.” Igauņi, kuri braukuši 2016. gada braucienā, ieteikuši latviešiem paņemt līdzi cimdus, jo kalnos reizēm uznāk krusa, kas varot satraumēt rokas.
Bet vai visā garā brauciena laikā negadījās kāda kļūme? “Pie mediķiem bijām, jo Mārtiņam bija kaut kas līdzīgs saules dūrienam, man – problēmas ar vēderu,” stāsta dunalcnieks, piebilstot, ka medicīnas aprūpe dalībniekiem bijusi ļoti augstā līmenī, pieejamas asins analīzes un citas pārbaudes, arī masāžas un ēdiens bijis speciāli piemērots slodzei.
Īpaša uzmanība bija jāpievērš arī saules aizsardzībai, tāpēc ik rītu puiši ieziedās ar biezu kārtu aizsargkrēma. Rīkotāji ik pēc posma piedāvāja papildus aizsargkrēmus, lai braucēji pasargātu savu ādu.
Ceļojošajā “pilsētā”, kas ik dienu sekoja līdzi braucējiem un katru reizi būvēja jaunu apmetnes vietu, kopumā varētu darboties aptuveni 4000 cilvēki – 1400 braucēju, 2000 apkalpojošo darbinieku un vēl neskaitāmi daudz mediju, sportistu pārstāvju, sponsoru u.c.

Raksturu norūda ziemā
Puiši braucienu izturēja godam, veiksmīgi izvairoties no bīstamām traumām. Nelāgi nokritis vien Mārtiņš Lejiņš, bet smagas traumas nebija un ceļš turpinājies. “Braucām pēc skaitļiem, nevis pēc sajūtām un pēdējos posmos jutāmies fantastiski, pēdējo divu dienā laikā neviens pāris mūs neapdzina. Nākamajā gadā ar tādu sagatavošanos mierīgi varētu tikt simtniekā,” uzskata velosportists.
Astoņu dienu laikā vīri pārbaudīja gan savas mentālās, gan fiziskās spējas – muskuļi smeldza, karstums beidza nost, bet strīdi, paldies dievam, izpalika. “Mēs jau zinām, kāds otram ir raksturs un kas katram jādara. Deviņos vakarā gājām gulēt, piecos cēlāmies un septiņos startējām,” ikdienas režīmu skaidro dunalcnieks. Izrādās, ka naktis Dienvidāfrikā esot aukstas – vien +4 grādi, bet, līdzko uzlec saule, gaisā ir +20 un vēlāk +40 grādi. Dienas laikā teltīs gaiss sasila līdz pat +60, tāpēc cilvēki tajās uzturējās tikai tad, kad laukā satumsa.
“Cape Epic” ir ļoti prestižs brauciens, tāpēc izdevumi, lai tajā piedalītos, ir ļoti lieli. Mārtiņš atzīst, ka pārinieki vienojušies neskaitīt kopējos izdevumus, lai nebojāju sev omu, galvenais tomēr ir piedzīvojums un atmiņas. “Par iztērēto naudu mēs varētu izbraukt aptuveni četras lētākas sacensības,” aptuveni saskaitot, nosaka Dunalkas puisis. Vai šāds izturības brauciens izaudzināja abu Mārtiņu raksturus? “Raksturu mēs izaudzinājām jau tajos -10 grādos, kad trenējāmies,” smejas sportists.
Lejiņš un Flaksis nedomā apstāties, šogad viņi dosies divos braucienos – Itālijas sacīkstēs un slavenajā “Tour de France” posmā, kurā atkal izaicinās savas riteņbraucēju spējas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pirmie latvieši, kuri sasnieguši finišu Dienvidāfrikā

Kategorijas