“Uz ko tādu spējīgs tikai lietuvietis”

2017. gada 13. aprīlis 07:00

117

Pasākumā “Satiec savu meistaru” saņemot Pateicības rakstu, Birute Jazbute bijusi patīkami pārsteigta. Aicināta uz interviju, kundze samulst. “Oi, pirmo reiz mūžā! Seičas! Ein moment! Proše paņe, saģiķes!”
Arī turpmāk sarunā mīsies krievu, vācu, poļu, latviešu un lietuviešu vārdi: “Protu piecas valodas, manī plūst trīs tautu asinis, bet uzskatu sevi par lietuvieti. Var teikt, ka mana dzīve ir ļoti raiba.”

Atbrauc, nezinot ne krievu, ne latviešu valodu
“Piedzimu Polijā. Mans tēvs Fēlikss, tāpat brāļi Fēlikss un Ginters ir īsti vācieši. Māsa Dangerija izvēlējās tautību – poliete, bet es un otra māsa Regīna pasē ierakstījām – lietuviete. Kad tēvs nomira, mūsu mamma Karolaina, poliete pēc tautības, apprecējās ar lietuvieti. Pārcēlāmies uz dzīvi Kauņā, un sarunu valoda ģimenē bija lietuviešu.”
Ar lietuviešu valodu Birutei nav bijis grūtību arī tāpēc, ka, sākot skolas gaitas Krakovas skolā, bijis jāizvēlas viena no Baltijas valstu valodām. “Bet kurš vēl, ja ne lietuvieši, poļiem ir vistuvākie – pēc tradīcijām, ticības un temperamenta?!”
Pabeidzot arodskolu, kur iegūta šuvējas profesija, astoņpadsmitgadniecei piedāvāts braukt uz Liepājas tekstilkombinātu “Lauma”. Šo soli drosmīgā jauniete vēlāk nožēlojusi, jo te ieradusies, neprotot ne vārda krieviski vai latviski. “Sēžu pie šujmašīnas, šuju veļu, nolūst adata, bet nezinu, kā lūgt palīdzību. Bļaha muha! To padzirdēja man aiz muguras pie konveijera sēdoša lietuviete Jaņa. Viņa man mācīja krievu valodu. Katru dienu pa diviem vārdiem. Pamazām arī latviski sāku saprast, bet nebija, ar ko runāt. Latvieši, sajūtot akcentu, tūlīt pārgāja uz krievu valodu.”

Bērnu noliek uz direktora rakstāmgalda
“Mana pirmā bērna Sundara tētis ir polis Johans. Bijām norunājuši precēties, taču pēc avārijas jūrā viņam aptumšojās prāts. Aizbraucu uz Rīgu un pārliecinājos – mans līgavainis ārstējas psihiatriskajā slimnīcā. Dakteris redzēja, ka esmu stāvoklī, un bija atklāts – klusa apsēstība nav ārstējama, domājiet pati, ko darīt! Atgriezos Liepājā un izņēmu no zagsa dokumentus.”
Uzsākot darbu kombinātā, pirms kopmītnes istabiņas piešķiršanas sievietei bijis jāparaksta dokuments, ka bērna tajā nebūs. Dēliņš dzīvojis pie vīramātes, kura nav gribējusi mazuli mātei atdot. “Savācu viņu apmāna ceļā. Sameloju, ka man dod dzīvokli, tikai bērns jāparāda. Uzzinot, ka mazais uz kopmītnēm tomēr atvests, sākās panika: raudas citiem traucēja. Tas bija 1972. gadā. Aiznesu bērnu uz rūpnīcas direktora kabinetu un noliku uz rakstāmgalda. Dariet, ko gribat! Man nav spēka bērnu nogalināt, bet jūs esat vīrišķīgs.”
Atsevišķā istaba ģimeņu kopmītnē ar kopīgu virtuvi kļuvusi par abu pirmo mājvietu.
Ar elektriķi Viktoru iepazinušies turpat, “Laumā”. “Apprecējāmies, mums piedzima meita Svetlana. Radinieki nosauca mani par nodevēju un no manis atteicās. Pārmeta: vai tad nebija vāciešu un poļu, ka krievu izvēlējies!?”
Sākoties perestroikai, Birute no rūpnīcas aizgājusi un pievērsusies biznesam – realizējusi Lietuvā iepirktās preces. “A ko man bija darīt vienai ar diviem bērniem?”
Pēc vienpadsmit laulībā pavadītiem gadiem Birute bija šķīrusies no vīra, kurš pārāk aizrāvies ar alkoholu. Zaļajā birzē nopirkto privātmāju iemainīt pret dzīvokli Lietuvā neizdevās, māja iemainīta pret trīsistabu dzīvokli Liepājā.

Policista vietā atved tulku
Divtūkstošo gadu sākumā Birute devusies uz Izraēlu. Tur dzīvojošā vīramāte Simona par tikšanos nav izrādījusi sajūsmu: nezinot valodu, arī te darbu nedabūt. “Tik nelāgi jutos! No rīta, pat nepaēdusi brokastis, aizgāju. Uz galdu atstāju zīmīti: neatgriezīšos, kamēr nedabūšu darbu. Staigāju pa piejūras pilsētu Netanju un caur logiem raudzījos iekšā, vai kur nešuj. Jo citas profesijas man nav. Iegāju vienā darbnīcā, rādīju uz drēbēm un teicu master, master, bet mani aiz apkakles izmeta ārā. Arī no otrās vietas tāpat izdzina. Lūdzu Dievmāti Mariju: tu taču zini, ka vakar atbraucu, ka negribu Simonai uz kakla sēdēt. Palīdzi atrast darbu! Iegājusi trešajā darbnīcā, nekaunīgi apsēdos pie tobrīd brīvas šujmašīnas, paķēru no grīdas kādu lupatiņu un sāku šūt. Pieskrējušie cilvēki ar spēku centās mani atraut no šujmašīnas, bet es iekrampējos un neļāvos. Domāju, ka tūlīt izsauks policiju, bet atveda… tulku. Izrādījās, ka tulce Džindžere ir no Krakovas atbraukusi ebrejiete. Apkampāmies, saskūpstījāmies, kā jau radnieciskas dvēseles.”
Vakarā atgriezusies pie radinieces un lepni paziņojusi, ka dabūts darbs par 15 šekeļiem stundā. “Viņa nobrīnījās un atbildēja: uz ko tādu spējīgs tikai lietuvietis!”
Pirmajā pārbaudījuma dienā saimniece Sāra likusi pārtaisīt kādas klientes kleitu. Ar žestu palīdzību vienojušās ieņemt plecu daļā un viduklī, saīsināt garumu. Pēc padarītā saņemti atzinības vārdi: beseder, beseder! Ivritā tas nozīmē – viss kārtībā, labi.

Samelo par konkurentu maksāto algu
Piestiprinot visur lapiņas ar lietu nosaukumiem un darbības vārdiem, Birute cītīgi mācījusies ebreju valodu. No apkārtējiem gan to slēpusi – lai zinātu, ko par viņu domā un runā. Uz priekšu dzinusi arī spītība un apņemšanās vēlreiz doties uz darbnīcām, no kurām tikusi izmesta. Pēc pusgada tā arī noticis. “Iegāju un apvaicājos, kā klājas. Man jautāja, ko vēlos. Neko, tikai atgādināt, ka mani apkaunojāt, izmetot pa durvīm.” Saimnieks Hans toreiz bija sapratis, ka svešiniece diedelē apģērbu, nevis meklē darbu. “Kad viņš tincināja, cik saņemu tagadējā darba vietā, sameloju, ka divdesmit piecus šekeļus stundā. Piedāvājumam pāriet pie viņa un saņemt divdesmit septiņus šekeļus stundā piekritu.”
Nedēļas laikā Birute pārcēlusies no radinieces mājām uz īrētu dzīvokli un drīz nokārtojusi arī darba atļauju. Tas gan nav bijis vienkārši. Krieviski runājošs ierēdnis teicis, ka ar pasē ierakstīto personas vārdu būs sarežģījumi, jo Beirūta ir arābu pilsēta un ebreji ar arābiem ir naidā. “Man kā katolietei ir vēl divi vārdi – Marija un Magdalēna. Tos arī dokumentos ierakstīja.”
Vēlāk Birute kļuvusi par meistari, apmācījusi citus šuvējus un saņēmusi jau 32 šekeļus stundā.

Grib, lai mazbērni sauktu par mem
Arī par sirdslietām sieviete stāsta tikpat vaļsirdīgi. Arābs gribējis precēt, bet attiecības nācies slēpt – lai nepazaudētu darbu. To ebreji likuši saprast uzreiz. “Un viņš bija nabadzīgs, tāpat kā es iebraucis meklēt darbu.”
Cits pielūdzējs Rašids aicinājis doties uz Kipru un tur sarakstīties: Izraēlā ebrejiem liegts precēt cittautībniekus. Nav paspējuši.
Liepājā Birute atgriezusies dēļ sarežģījumiem dēla dzīvē. Darbu apģērbu šūšanas ateljē meistare drīz pametusi un nu jau gandrīz 15 gadu strādā mājās. Oficiālais darba stāžs – neliels, tāpēc pensija ir tikai 110 eiro mēnesī
“Priecājos, ka man ir stipra, kārtīga un izpalīdzīga meita. Viņa ir dizainere modelētāja apakšveļas šūšanas firmā, tur viņu ciena. Svetlana zina svešvalodas, brauc ar produkciju uz izstādēm dažādās valstīs.”
Septiņpadsmitgadīgais mazdēls Alans mācās vidusskolā un nodarbojas ar hokeju, bet jaunākais Timurs mācās trešajā klasē. “Nepatīk, ka mani sauc vecmāmiņu, esmu mem. Puikas pie manis nav bieži: tā salicies. Ar dēlu divatā dzīvojam. Dzīvesdrauga man nav, jo visi labie jau paņemti, bet “vienalga, kādu” negribu. Ja vēlreiz precētos, tad tikai ar lietuvieti vai poli. Lai vairs nebūtu domstarpību ar radiniekiem.”
Lietuvā pie draudzenes Stefānijas Birute ciemojas bieži. Profesionālās šuvējas draugi un klienti ir galvenokārt Liepājā dzīvojošie lietuvieši. Ar tiem varot no sirds parunāties mīļajā un skaistajā lietuviešu mēlē. Bet svešinieki, pamanot akcentu, arvien painteresējoties par viņas tautību. “Kas esmu dvēselē, pati nezinu, laikam jau lietuviete. Bet, ja man ļautu kaut ko savā dzīvē koriģēt, es paliktu Izraēlā. Patika tā valsts un valoda.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Uz ko tādu spējīgs tikai lietuvietis”

Kategorijas