Tituls “Gada labākais kāzu fotogrāfs” – liepājniekam

2017. gada 27. aprīlis 07:00

“Nelepojos, bet esmu gandarīts,” tā par Latvijas Kāzu fotogrāfu asociācijas konkursā iegūto atzinību – titulu “Gada labākais kāzu fotogrāfs” – saka Gints Freimanis. Sevi viņš vienmēr piesakot kā “liepājnieks no Rīgas”, jo krietnu laiku jau strādā galvaspilsētā.

Uzvarētāja godā – otro reizi
Gints Freimanis ir Latvijas Kāzu fotogrāfu asociācijas (LKFA) biedrs no 2011. gada un kopš tā laika arī piedalās asociācijas rīkotajā kāzu foto konkursā. Darbus vērtēšanai fotogrāfi var iesūtīt desmit kategorijās, piemēram, “Portrets”, “Jaunais pāris”, “Detaļas”. Labākais bilžu autors viena gada ietvaros tiek noteikts, summējot katrā posmā iegūtos punktus. Ap simt desmit kameras pavēlnieku konkurencē, kuri iesūtīja vairāk nekā tūkstoš darbu, par labāko tika atzīts Ginta veikums kategorijā “Detaļas”, fotogrāfijas nosaukums – “Dabīgs process”.
Gints stāsta, ka ideja uzradusies Salaspils Botāniskajā dārzā, kur viņš sācis eksperimentēt ar interesantiem augiem. Sukulentā ieliktie gredzeni kāzu fotogrāfam asociējušies ar dabīgu procesu, kas divu cilvēku attiecības aizved līdz auglim, kulminācijai – laulībām.
“Jau pirms pieciem gadiem, kad konkursā startēju pirmo reizi, mana fotogrāfija uzvarēja vienā no kategorijām. Pastaigājoties pa Vecrīgu, pie soliņiem pamanīju jauniešus, kuri baroja baložu bariņu. Nostājos putniem vienā pusē un aicināju pāri skriet pie manis cauri baložu pulciņam. Puisis un meitene traucās, sadevušies rokās, baloži pajuka uz visām malām un cēlās spārnos.” Gandarīts par šogad otro reizi saņemto atzinību, Gints aizdomājies, ka atkārtota nejaušība jau ir likumsakarība “Tā ir zīme, ka daru pareizi. Un reizē tā ir veiksme, ko man kāds ir uzdāvinājis.”

Uzticas izdrukātām bildēm
Ginta hobijs ir programmēšana, maizes darbs – fotografēšana, bet sava salona jaunajam vīrietim nav: “Studijas fotogrāfam ir jāprot strādāt ar cilvēku tiešā kontaktā, bet es esmu intraverts. Piemēram, ja meitene, pirmo reizi atnākot fotografēties, ir nobijusies, jāmāk viņu atraisīt, iedrošināt. Kāzās ir citādi – improvizēju. Tā ir reportāža ar māksliniecisku piesitienu, iespēja realizēt savas idejas emocionālā pasākumā.”
Šad tad puisim izdevies iemūžināt aizraujošus mirkļus dabā un pilsētvidē, ar dažādiem darbiem viņš piedalījies LKFA rīkotajās kopizstādēs tirdzniecības centros “Domina”, “Riga Plaza”, “Galerija Centrs”, taču galvenā nodarbe un reizē aicinājums jau desmit gadu ir tieši fotografēšana kāzās. Tikpat apaļu kopā būšanas jubileju šogad svin viņa pirmais bildētais liepājnieku pāris.
“Tagad katrs var nopirkt kameru, spaidīt aparāta pogas, bet, lai sauktu sevi par labu fotogrāfu, nepieciešama pieredze, atzinība, iesācējam arī kritika no kolēģiem un jomas profesionāļiem. Ja ko dari atbildīgi, kvalitatīvi, klients tevi vienmēr atradīs. Reklāma arī nepieciešama, bet galvenokārt reputācija iet no mutes mutē. Ja tieku nolīgts uz pilnu dienu, cenā iekļauju arī bilžu izdrukas. Jo diski, cipari mēdz kaut kur pazust, turklāt tādas bildes nav aptaustāmas. Populāras tagad ir fotogrāmatas ar fiziski iedrukātām fotogrāfijām, kam vērtība aug ar gadiem,” pārliecinājies speciālists.

Pilīs, birzīs un liedagā
Fotogrāfs ir nākamā nozīmīgā persona aiz vedējiem un mācītāja, visu dienu viņš ir kopā ar jauno pāri, tāpēc ir ļoti svarīgi savstarpēji uzticēties. Lai gan fotografēts jau 170 kāzās, šajā notikumā arvien izdodas piedzīvot ko jaunu, interesantu. Piemēram, vizināšanos ar jahtu Daugavas vai Gaujas iztekā.
“Tagad ir iespēja kāzu ceremoniju neveikt tikai baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, kur tāds kā konveijera princips. Diezgan populāri ir salaulāšanos aizvadīt pie jūras, mežā, birzī – lai nav kā visiem. Pirms vairākiem gadiem ar kādu pāri no Liepājas aizbraucām uz Bernātiem, tika atvesti divi zirgi un kumeļš. Līgava un līgavainis katrs uz sava zirga skaisti rikšoja pa pludmali, nopakaļ skrejošais kumeļš pēkšņi sabijās un metās prom. Ķēve nesās savam mazulim līdzi, lēca pāri izskalotām koku saknēm, un līgava nokrita. Par laimi, nekas slikts nenotika.”
Ļaužu attieksme pret kāzu tradīcijām ir dažāda, novērojis Gints. Daži pāri izvēlas mičošanas procedūru novadīt senlatviešu garā – ar koklēm un dūdām, diešanu ap ugunskuru latviešu kāzu dziesmu pavadījumā. Savukārt citiem svinību rīkotājiem reiz tika strikti piekodināts, lai nebūtu mičošanas un pagānu rituālu. Jo viesu māja atradusies uz baznīcai piederošas zemes. Līgavu zagšana dažviet vēl notiekot, bet pēdējā laikā vedēji respektējot jaunā pāra vēlmi bez tā iztikt.
Nācies bildēt arī jauktos pārus un ārzemniekus, piemēram, norvēģus, kuri ar visiem viesiem, saviem tautiešiem, ieradušies Latvijā, lai nosvinētu kāzas Bīriņu pilī. Gints nav vaicājis, bet nopratis, ka lēmumu ietekmējis izmaksu jautājums: cenu politika Norvēģijā un Latvijā tomēr ļoti atšķirīga.
“Tā paša iemesla dēļ bieži savienot likteņus dzimtenē izvēlas Anglijā un Īrijā dzīvojošie latvieši. Reiz greznas kāzas svinēt Latvijā izlēma topošā ģimene, kurā līgava bija ķīniete un līgavainis – šveicietis. Caur kāzu rīkotāju aģentūru bija piesaistīti divi fotogrāfi, divi filmētāji, dažādi mūziķi, dejotāji, vakara gaitā parādījās arī ķīniešu tradīcijas.”

Tver mirkļus un emocijas
Gints ir piedzimis Rīgā, bet no pirmajām dienām dzīvojis Liepājā. Līdz 9. klasei zēns mācījies pilsētas 5. vidusskolā, Liepājas mācību zinātniski tehniskajā kompleksā (tagad – Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiāle) apguvis IT lietas, vēlāk to pašu turpinājis RTU koledžā.
“Pie diploma aizstāvēšanas eksaminatori man ieteica Rīgā dabūt bakalauru, piemācoties tikai pusotru gadu. Aizbraucu studēt un sāku tur arī strādāt.”
Pirmo saskari ar fotoaparātu, pamata zināšanas guvis amata mācības stundā pamatskolā. Filmiņu attīstīšanu, attēlu kopēšanu tolaik uzticējis fotosaloniem. Pēc knipsēšanas ar digitālajiem “ziepju traukiem” jaunietis skaidri sapratis, ka nezina ne par kompozīciju, ne tehniskajām lietām un ka šīs zināšanas pašmācības ceļā neiegūt, tāpēc mācījies Foto akadēmijas kursos. Un, protams, ilgstošā laika posmā arī pats no savām kļūdām.
Doma, ka pelnīt iztiku varētu, būdams kāzu fotogrāfs, Gintam bijusi, vēl strādājot valsts iestādē, taču pietrūcis drosmes uzrakstīt atlūgumu. Krīze visu salikusi pa plauktiņiem, un ceļš bijis vaļā.
“Emocijas ir tās, ko fotogrāfam jāprot noķert, bet visvairāk šajā profesijā man patīk, ka situācijas un vietas neatkārtojas. Aizgrāba, piemēram, iespēja pirmajam šogad bildēt pirmās kāzas nesen uzceltajā Bruknas baznīcā. Priecājos, ka vasarā fotografēšu pazīstamu liepājnieku kāzu norisi, bet nākamvasar esmu nolīgts fotografēt Latvijas izlases vārtsarga Ivara Punnenova kāzās. Joprojām neuzskatu, ka ļoti labi fotografēju, joprojām apbrīnoju citu veikumu. Daža kolēģa bilde man patīk labāk nekā savējā. Taču katrs pasauli redz pa savam un otra rokrakstu, stilu nav iespējams pārņemt. Tas arī ļoti labi: cilvēkiem ir, no kā izvēlēties. Pašlaik bildēju ar diviem “Canon” aparātiem, uz katra citāda optika – lai pārslēgtos no tālās uz tuvo distanci un otrādi. Turklāt, mainot objektīvus, tehnika lēnāk nolietojas. Galvenais tomēr nav instruments, bet gan no fotogrāfa prasmes panākt labāko rezultātu ar to, kas ir tavā rīcībā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tituls “Gada labākais kāzu fotogrāfs” – liepājniekam

Kategorijas