Gādā, lai aktieriem vajadzīgais vienmēr pa rokai

2017. gada 27. aprīlis 07:00

167

Gādā, lai aktieriem vajadzīgais vienmēr pa rokai

Liepājniece Rūta Hasnere, runājot par savu profesiju, dēvē sevi par jauniņo. Kādēļ tā? Jo tikai šīs teātra sezonas sākumā viņa pievērsusies rekvizitores darbam Dailes teātrī. Paralēli šim darbam meitene strādā kafejnīcā “Innocent Cafe” par baristu (kafijas bārmenis – red.). “Divas pilnīgi dažādas profesijas, bet abām ir kopīga pastāvīga komunikācija ar cilvēkiem,” savu ikdienu raksturo Rūta.

Nebaidās izmēģināt ko jaunu
Lai gan Rūta dzimusi Rīgā, viņas ģimene ir lieli Liepājas patrioti, kuri vēju pilsētā apmetušies uz dzīvi vēl Rūtas agrā bērnībā: “Esmu liepājniece, kura dzimusi Rīgā. Kad biju pavisam maza, pārcēlāmies uz Liepāju no Siguldas, jo mamma ir dzimusi un augusi vēju pilsētā un ir īstena tās patriote.”
Par to, ka Rūta labprāt iesaistījusies dažādās avantūrās un nav baidījusies uzņemties darīt dažādus darbus arī iepriekš, liecina liepājnieces stāstītais par skolas gaitām: “Mācījos Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā, kas deva pamatu manai turpmākajai izglītībai un radīja interesi par pasākumu organizēšanu un kultūras pasākumiem kopumā. Aktīvi darbojos skolēnu parlamentā, kurā organizējām visus lielos skolas pasākumus. Šķiet, ka tas bija pamats manai mīlestībai pret teātri un kino. Pēc 12. klases beigšanas biju diezgan apjukusi karjeras izvēlē, taču beigu beigās nolēmu studēt multimediju komunikāciju Rīgas Stradiņa universitātē, kur arī ieguvu augstāko izglītību.”
Kā meitene no Liepājas kļuvusi par rekvizitori? “Kad sāku studēt, caur paziņu nejauši nokļuvu Dailes teātrī. Toreiz gan biju bārmene teātra bufetē un strādāju tur līdz pat absolvēšanai. Tā bija milzīga un ļoti noderīga pieredze, kas man iemācīja daudz par ēdināšanas jomu un biznesu. Man šķiet, ka tā ir labākā iespējamā darba vieta studentam. Darbs tikai pēc lekcijām, un papildus redzi visas jaunākās izrādes. Pēdējo gadu nostrādāju tieši aktieru un teātra darbinieku bufetē, kur ieguvu ļoti labus kontaktus un arī draugus. Tieši tā es uzzināju par vakanci rekvizitores amatā. Tas notika ļoti nejauši, jo nekad pat nebiju aizdomājusies par tādu iespējamību. Ja godīgi, tad pat īsti nezināju, ar ko rekvizitori nodarbojas un kādi ir viņu pienākumi. Tā bija ļoti spontāna ideja, kuru pat īsti neapdomāju, bet nemaz nenožēloju.”
Tā kā Rūtai patīk atrasties lielās cilvēku grupās un daudz runāt, darbs teātrī un kafejnīcā esot viņas “ideālais komplekts”. “Rīgā dzīvot ir skaisti, bet visiem zināms, ka ne lēti, tāpēc jāstrādā ir daudz un dikti, bet par to nekad neesmu sūdzējusies. Abi darbi man ir sirdij ļoti tuvi.”

Katrai lietai – sava vieta
Lūgta sīkāk raksturot rekvizitora darba pienākumus, Rūta stāsta: “Rekvizitori atbild par visām “kustīgajām” lietām uz skatuves. Ar to es domāju jebkuru nieciņu, kas ir saskarē ar aktieri. Mobilie telefoni, trauki, ēdieni, dzērieni – tie ir tikai daži piemēri. Rekvizīti pirms izrādes ir jānoliek konkrētajā vietā, kā to pirms tam mēģinājumu procesā ir nolēmis režisors vai pats aktieris. Ja izrādes laikā vai starpbrīdī tiek veikta skatuves pārbūve, tad jāpielāgo arī rekvizīti. Sagatavojam arī visas ēdamās un dzeramās lietas. Imitēt alus krūku ar visu gāzēto sastāvu un alus putām nemaz nav tik viegli. Atšķirībā no izrādes sastāva, atšķiras arī pienākumi. Gadās arī tā, ka pati izvēlos konkrētos rekvizītus, pat nekonsultējoties ar scenogrāfu vai režisoru. Ja viņi uzticas, tas dod lielu darba brīvību.”
Strādājot teātrī, vissaspringtākais esot tieši jaunas izrādes mēģinājumu process, kurā jāseko līdzi visām pārmaiņām, ko šajā procesā var ieviest scenogrāfs. “Sākumā rekvizīti var būt tikai pagaidu varianti sajūtas radīšanai, bet vēlāk scenogrāfa vadībā tiek sagatavoti īstie. Mēģinājumi parasti notiek no agra rīta līdz pēcpusdienai. Tuvojoties pirmizrādei, mēģina arī vakaros. Tātad brīvā laika starplaikos ir ļoti maz. Ģenerālmēģinājumu nedēļā dzīve pilnībā pārceļas uz teātra telpām, taču galarezultāts un pirmizrādes dienas sajūta ir tā vērta. Laikā, kad netiek iestudēta jauna izrāde, darba grafiks kļūst konkrēts un ārpusdarba dzīve paliek vieglāk plānojama. Teātru repertuāri tiek sastādīti vairākus mēnešus uz priekšu, tāpēc es zinu, kurās dienās man būs jāstrādā un kurās varēšu atpūsties,” savu ikdienu raksturo liepājniece.
Viņa priecājas, ka saspringtajā teātra mēģinājumu laikā ļoti pretimnākoša ir otra darbavieta – “Innocent Cafe”. “Tā kā man šobrīd nav pārāk daudz izrāžu, varu savienot divus darbus, taču esmu pateicīga, ka mēģinājumu laikā otra darbavieta mani ļoti atbalsta un palīdz ar elastīgu grafiku. Parasti darba diena sākas pāris stundas pirms izrādes sākuma un beidzas kādu laiciņu pēc izrādes beigām. Atšķirībā no sarežģītības līmeņa. Ne vienmēr lielā zāle būs sarežģītāka par mazo zāli vai kamerzāli. Tas ir atkarīgs no izrādes specifikas un rekvizītu daudzuma.”

Ja gadās kļūme, sāk improvizēt
Rūta atklāj, ka, darbojoties rekvizitores amatā, nav nepieciešama kāda konkrēta izglītība, taču svarīgas ir dažādas iemaņas un noteiktas rakstura īpašības. “Es domāju, ka personai ir jābūt ļoti atbildīgai un punktuālai. Visiem rekvizītiem ir jābūt īstajā vietā, jo pat mazākais nieciņš var izjaukt izrādes darbību. Protams, ka aktieri māk iziet no situācijas un improvizēt, ja gadās kāda kļūme, bet tas noteikti nedrīkst atkārtoties. Svarīga ir spēja pielāgoties gan konkrētajai izrādei, gan radošajam sastāvam.” Rūtasprāt, šajā amatā noteikti noderēs jebkura izglītība mākslas jomā vai vienkārši radoša pieeja lietām. “Ja desmit minūšu laikā ir jāatrod lelle, tad der arī dvielis, kurpju šņore un kaprona zeķubikses,” pieredzē dalās jaunā darbiniece.
Par īpašībām, kas svarīgas, strādājot ar mākslu un māksliniekiem saistītā vidē, Rūta saka: “Pirms kāda laika dzirdēju frāzi, ka jebkurš cilvēks teātrī ir arī psihoterapeits. Apkopēja, naktssargs, skatuves darbinieks, friziere vai kostīmu māksliniece – nav svarīgi. Strādājot teātrī, ir jāiemācās uzklausīt apkārtējos, viņu domas un idejas. Jāsniedz plecs arī kādai asarai, ja nepieciešams. Emocijas un raksturi ir dažādi, tāpēc ar tiem ir jāmāk sastrādāties. Strādājot ar rekvizītiem, ir jābūt lielai atbildībai pret darbu, bet tas attiecas uz jebkuru profesiju teātrī. Ja nebūs vienas skrūvītes, nobruks viss ritenis.”
Uz jautājumu, vai jūtama konkurence konkrētajā profesijā, ņemot vērā, ka darbs teātrī visticamāk interesē lielu daļu teātra entuziastu, liepājniece pārliecinoši atbild: “Nē, es vairāk izjūtu atbalstu no kolēģiem. Varbūt tas ir tādēļ, ka esmu viena no jaunākajiem tehniskajiem darbiniekiem. Ja lūdzu palīdzību, man nekad neatsaka, bet palīdz un pamāca. Arī izrādes dalām godīgi – pēc aktieru skaita, zāles lieluma un rekvizītu daudzuma.”

Pluss – mūžīgās pārmaiņas
Lūgta nosaukt savas profesijas priekšrocības, Rūta uzskaita: “Vislielākais pluss noteikti ir kolektīvs, ko vairāk varētu saukt par lielu ģimeni. Katram savi niķi, bet kopā tāpat ejam uz vienu un to pašu mērķi. Noteikti jāmin arī gandarījuma sajūta pēc veiksmīga galarezultāta, kā arī mūžam mainīgā vide.” Pie darba ēnas pusēm liepājniece min laika trūkumu – maz laika paliek privātajai dzīvei un hobijiem. “Parasta tikšanās ar draugiem ir vesels notikums, kas jāieplāno labu laiku uz priekšu. Tu pakārto dzīvi darbam, nevis otrādi,” atzīst Rūta un piebilst, ka to visticamāk teiks jebkurš teātra darbinieks. “Kā saka – no mākslas nepaēdīsi, bet pabarosi sirdi.”
Rekvizitores darbs šobrīd esot tikai pieturas punkts meitenes tālākajā izaugsmē, kas vēl priekšā. “Šis ir tikai ceļš uz manu īsto vietu. Brīnišķīga vieta, kur sajust teātra burvību. Es noteikti paņemšu daudz jaunu zināšanu no šī darba, ko nekur citur nebūtu iemācījusies. Vienmēr esmu zinājusi, ka šī nav profesija, ar ko es nodarbošos visu savu dzīvi. Tas vairāk ir kā ceļa posms uz manu pašizaugsmi. Es vēl tikai mācos sadzīvot ar sevi un ar domu, ka esmu ārā no ligzdas un iekšā lielajā dzīvē.”
Pēc augstskolas beigšanas Rūta, tāpat kā liela daļa jauniešu, bijusi apjukumā par savu tālāko darbošanos, taču nu priecājas, kā dzīve iegrozījusies – tas devis neatsveramu pieredzi un daudz jaunu emociju. “Izvēlējos darīt to, kas man pašai ļoti patīk un interesē, nevis to, kas rakstīts uz mana diploma. Vienmēr esmu bijusi liela sapņotāja, bet tajā pašā laikā arī darītāja. Man ir daudz mērķu, uz kuriem lēnām eju, un darbs teātrī man ļoti palīdz. Radošā vide un cilvēki tajā nekad neguļ. Burtiski! Šī enerģija dod lielu sparu cīnīties par saviem mērķiem. Domāju, ka tieši šajā profesijā nestrādāšu ļoti ilgi, bet noteikti nekur tālu no teātra nepazudīšu. Tā ir maģiska vieta, kas nelaiž vaļā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Gādā, lai aktieriem vajadzīgais vienmēr pa rokai

Kategorijas