Rekurzeme.lv ARHĪVS

Feldšeres darbā iepazinusi četras paaudzes

Feldšeres darbā iepazinusi četras paaudzes

Nīcas novada Otaņķu pagasta feldšere Elza Cērpa, būdama grobiņniece, savā darba mūžā iepazinusi jau ceturto otaņķnieku paaudzi. Viņa pēc 50 vienā darbavietā pavadītajiem gadiem ir nolikusi datumu, kad dosies pensijā. Feldšere cer, ka līdz tam uzradīsies kāds jauns mediķis, kurš būtu gatavs veselības aprūpes pakalpojumus sniegt otaņķniekiem. Viņa būs viena no Nīcas novadniecēm, kura 4. maijā piedalīsies simtgades ozolu stādīšanā.

Izmaiņas par 180 grādiem
“Darba gaitas šeit uzsāku 1967. gadā, kad pabeidzu Rīgas 4. medicīnas skolu, ko pazīst arī kā Sarkanā Krusta skolu,” saka E. Cērpa. “Paši mazākie, kuri nāk pie manis, ir jau ceturtā otaņķnieku paaudze. Manā acu priekšā pagājušas cilvēku dzīves. Tas ir skaisti, ka esmu varējusi redzēt, kā izaug paaudzes,” apcerīgi saka mediķe. “Taču viennozīmīgi varu teikt, ka ciema, pagasta, kā arī otaņķnieku dzīve un sadzīve ir apmetusi kūleni. Dzīve ir mainījusies par 180 grādiem. Kad atnācu strādāt, tas bija kolhoza laiks. Otaņķu kolhozs bija ļoti bagāts, bet skolā mācījās 180 bērnu, bija bērnudārzs. Tagad daudz kā vairs nav. Tagad skolā mācās pāris desmiti bērnu. Agrāk nebija tādu ģimenes ārstu. Kad pirms apmēram 20 gadiem parādījās ģimenes ārstu sistēma, apkārtnē bija 14 ģimenes ārsti. Cilvēki aizklīda, kur nu kurais!” vērtējumu izteic E. Cērpa.
Feldšere atzīst, ka nav no tām, kas klaji nostāsies tajā pusē, ka ir jāpaliek Latvijā. “Uzskatu, ka cilvēks drīkst darīt visu, lai godīgi strādātu un nopelnītu dzīvošanai. Kamēr tas mani neskāra, varbūt tā neaizdomājos. Divi mazdēli strādā ārvalstīs.” Viņa kopā ar vīru, kurš aizgāja Mūžībā pirms 26 gadiem, ir izaudzinājusi divus dēlus. “Man tik puikas vien ir, man ir arī pieci mazdēli. Kad viņi visi atbrauc pie manis ciemos, saku, ka mafija atbraukusi.”

Ar autobusu – drošāk
43 gadus E. Cērpa uz darbu Otaņķos no Grobiņas brauc ar sabiedrisko transportu. “Mans darba rīts sākas pussešos, kad ceļos, vakarā mājās esmu pussešos, kamēr līdz tām tieku. Agrāk autobusi gāja trīs reizes dienā, tagad – divas reizes. Laiki ir tik ērti – pulksten 7.45 esmu šeit, bet pusčetros pēcpusdienā autobuss atkal piestāj šeit un dodos mājās,” skaidro feldšere. Vienā virzienā ceļš maksā 1,25 eiro. 50 procentus atmaksā pašvaldība.
Viņai esot arī autovadītāja tiesības, taču tās ir izmantojusi tikai vienu reizi. “Tā bija tā pati reize, kad tās ieguvu. Kad beidzas termiņš, tās atjaunoju, bet braukt neesmu uzdrīkstējusies. Dēls man saka, ka varot man noalgot instruktoru, lai iemaņas atgūtu. Tāpat viņš skaidro, ka no Grobiņas aizbraukt līdz manai dzimtajai Gaviezei arī nav nekāds sarežģītais maršruts – tikai vienu reizi jānogriežas,” smejoties saka E. Cērpa. Tomēr drošāk esot ar autobusu. Gadu gaitā ļoti pierasts.

Svarīga – mediķa pieejamība
Ikdienā E. Cērpa pieņemot astoņus, deviņus pacientus. Otaņķu pagastā, pēc viņas aprēķiniem un informācijas, ir ap tūkstoš iedzīvotāju. Nākot tie, kuriem uzreiz tikt pie ģimenes ārsta nav iespējams vai vajag kādu parasto zāļu recepti, īpašās jeb sarkanās receptes var izrakstīt tikai ģimenes ārsts. “Bet mēs sazvanāmies ar ģimenes ārstiem. Labi, ka uz vietas ir mediķis, kas var palīdzēt. Otaņķos esmu es vienīgā. Ģimenes ārsti, kādu Nīcas novadā ir trīs, uz pieņemšanām Otaņķos izbrauc reizi mēnesī,” veselības aprūpi ciemā apraksta feldšere.
“Ko varu un drīkstu, to varu palīdzēt. Vienmēr esmu pastāvējusi uz to, ka es negribu mainīt pakalpojumu izcenojumus, jo kur gan lauku cilvēks var pēkšņas slimības gadījumā dabūt 30 eiro, lai viņam veiktu, piemēram, auss skalošanu? Viņam pat nav naudas un transporta, lai tiktu līdz Liepājai pie speciālista. Paldies Dievam, ka priekšniecība piekrīt šim nosacījumam!” teic E. Cērpa. Pie viņas nāk potēt un svērt mazuļus.
Feldšeres pārziņā ir arī Rudes pamatskolas audzēkņu aprūpe. Ar bērniem strādāt esot interesanti, gadu gaitā iepazinusi viņu viltības. “Atnāk skolēns, saka, ka sāpot vēders. Izprašņāju, izrunājamies, izrādās, ka galu galā nemaz vēders nesāp. Fizkultūras stunda vainīga, negrib iet, labāk tās 40 minūtes pie manis pavadīt,” smejas feldšere un slavē: “Taču tagad situācija ir pamainījusies, skolēni sportu uztver ar prieku. Viss atkarīgs no tā, kā bērniem patīk skolotājs. Skola vispār daudz domā, lai bērniem būtu, ar ko nodarboties, turklāt veicinātu veselīgu dzīvesveidu.”

Sadarbojas pieredzē
72 gadus vecā feldšere ir vietējo uzticības persona un 2012. gadā bijusi viena no iecienītākajām Latvijas feldšerēm – tikusi nominēta Gada balvai medicīnā. Apbalvota ar Nīcas novada Pateicību par nostrādātiem 20 gadiem bāriņtiesā. Savukārt 2009. gadā viņa saņēma augstāko novada apbalvojumu “Par mūža devumu Otaņķu pagastam”. “Manā darba mūžā ir nomainījušies seši priekšnieki, kuri vienmēr mani atbalstījuši, lai arī kādi laiki bijuši. Otrkārt, mediķim tiešos darba pienākumus apgrūtina lielais papīru slogs,” vērtē E. Cērpa.
“Jā, nāk pie manis arī sirdi izkratīt, nereti puse sāpju vai slimības mazinās. Es visus šeit pazīstu, zinu, kas katru nospiež, kāda kuram kaite. Ir savi gadi un tiem atbilstošas slimības. Ir arodslimības. Ir sezonas un modes slimības,” pacientu sūdzības, ar kādām vēršas pie viņas pēc palīdzības, apraksta feldšere. Pavasaros cilvēki nākot ar muguras sāpēm, bijušajām slaucējām tagad “nākot ārā” visu locītavu sāpes. Visizplatītākā modernā slimība – holesterīna radītās kaites. “To rada ķīmija, kas ir pārtikas sastāvā. Agrāk taču ēda, ko gribēja,” prāto mediķe.
Cilvēki ļoti interesējoties par veselības uzlabošanu, ārstēšanu. “Viņi skatās televizoru, iesaku neaizrauties ar diagnožu uzstādīšanu internetā. Cilvēki man pastāsta, kādos veselības žurnālos atraduši vērtīgu informāciju. Tas man arī noder darbā, jo uzskatu, ka visu mūžu katram jāmācās dažādos veidos,” tā E. Cērpa, kura aktīvi apmeklē kursus un seminārus, jo bez tiem profesijā nevar pastrādāt.
Mediķe cer, ka, dodoties pensijā, varēs darba vietā ievadīt kādu jaunu speciālistu, kurš turpinātu vietējo iemīļotās feldšerītes misiju – ne tikai ārstēt, bet arī uzklausīt iedzīvotājus, kuri vienkārši vēlas atnākt un izkratīt sirdi.