Zeme notur ar pamatīgumu un perspektīvu

2017. gada 3. maijs 07:00

6039

Vērgalnieks Mārtiņš Akerfelds septiņu gadu laikā iekopis lielāko bioloģisko saimniecību Pāvilostas novadā, balstās uz zināšanām un pelna ar produkcijas eksportu.

Uz lauku māju Vērgales pagasta nomalē Mārtiņa vecāki pārnākuši ap viņa dzimšanas laiku. Viņš ģimenē no pieciem dēliem ir “viens no vidējiem”. Mārtiņa vecāki strādājuši algotu darbu, viņiem bijusi vien neliela zemnieku saimniecība.
Mārtiņam ļoti patīk sava mājvieta – “nost no urbanizācijas”. Tuvākais ceļš 350 metru attālumā, putekļi no tā līdz mājai neatnāk. “Neviens caur logu neskatās, ko tu dari vai nedari.”

Balstās uz trim kājām
“Es to saimniekošanu uzsāku, sākumā viens pats cīnījos un darbojos,” Mārtiņš norāda uz atšķirību no biežāk sastopamajām dzimtām, kur dēls pārņem tēva saimniecību.
Mārtiņš kā celtnieks pabeidzis Saldus profesionālo vidusskolu, dažus gadus nostrādājis celtniecībā, bet, kad “treknie” gadi beigušies, atgriezies laukos. Neilgu brīdi paprovējis, kā ir ārzemēs. “Sapratu: ja te strādā tāpat, kā tur jāstrādā, tad var nopelnīt tikpat. Daudzi domā, ka tur daudz maksā un viss ir baigi forši, bet īstenībā tur prasa, lai daudz strādā, tur nav gumijas stiepšana.”
2008. gadā Mārtiņš iesācis nodarboties ar biškopību, bet savu uzņēmumu nodibinājis 2010. gadā. Uzrakstījis projektu saimniecības modernizācijai, iegādājies biškopības inventāru un 300 jaunus stropus. Pērn apsaimniekojis 280 saimes, bet šī ziema nav bijusi labvēlīga, neliela daļa gājusi bojā.
“Mans uzņēmums stāv uz trim kājām – bites, lopi un graudi,” stāsta Mārtiņš. Ja vienā kas sašķobās, pārējās to stabilizē. Traki ir vasarā, kad jāpaspēj darbi visās trijās nozarēs. Tāpēc “nu jau esmu apaudzis ar palīgiem”. Palīdz arī tēvs.
Ap māju ir lauksaimniecībā izmantojama zeme, tāpēc bijis jautājums, ko uz tās darīt. Vien appļaut vai iznomāt citiem? Nonācis pie domas turēt gaļas liellopus, un pašlaik to skaits jau pārsniedz simtu.
“Ar tiem ir milzīgs darbs – jāseko līdzi, jāplāno, pareizā laikā jāatdala, jāveic ciltsdarbs, jāsagatavo kvalitatīva lopbarība, jāremontē elektriskie gani, jāsavāc tie lopi, kas ielauzušies kaimiņu labībā,” Mārtiņš apgāž mītu par gaļas liellopu audzētāju vieglo dzīvi. “Šai maizītei arī ir garoza un diezgan bieza.”

Iekaro ar naudu
Graudus audzēt savā ziņā esot vienkāršāk, veiksmīgā gadā arī izdevīgāk – naudas aprite uz hektāra lielāka. Taču ne visos laukos graudus var audzēt. Palieņu pļavās un krūmainēs labs risinājums ir gaļas lopi – noēd zāli, nograuž krūmus, un zeme paliek vērtīgāka. “Pie attiecīga apjoma un pareizas tehnoloģijas tā ir pelnoša nozare,” Mārtiņš teic par lopkopību. Pēdējos gados stabilākais realizācijas veids astoņus mēnešus veciem šķirnes bullēniem esot pārdošana Izsoļu namā. Tur gan cena nereti atkarīga no liela tirgus spēlētāja – Turcijas. Arvien vairāk kautuvju esot gatavas iepirkt bioloģiskos lopus un par tiem piemaksāt. Tās esot iemanījušās bioloģisko gaļu eksportēt. “Šķiet, ka gaļas tirgus pamazām sakārtojas.”
Lielāko daļu no pašreiz apsaimniekotajiem vairāk nekā 500 hektāriem Mārtiņš nomā. Ja cena ir “saprāta robežās”, pa gabalam sakoptās nomas zemes viņš nopērk. Protams, ir žēl, ja vietējos zemniekus pārtrumpo ārzemnieki. Mārtiņš par labāku variantu uzskata zemes iznomāšanu – tā īpašniekam dod stabilus ienākumus un paliek kā vērtība pašam un bērniem. “Zemi pārdodot, nauda ātri izkūst. Atnāk vācietis un iekaro Latviju ar naudu. Kādreiz ar ieročiem, tagad – ar naudu.” Mārtiņš uzskata, ka, par spīti tam, latviešu lauksaimnieki ir atspērušies diezgan spēcīgi. “Pirms gadiem septiņiem, astoņiem zemes tirgū vēl nevarējām konkurēt ar ārzemniekiem.”

Trumpis – tīra vide
Nesen jaunais lauksaimnieks Lauku atbalsta dienestā guvis apstiprinājumu projektam par nozīmīgu saimniecības aprīkojuma papildinājumu: graudu kalti, kā arī siena grābekli, zālāju pļaujmašīnu, augsnes apstrādes diskiem, slīpzobu šļūci. Bankā saņemts apstiprinājums līzingam. “Bez kredīta šodien nevar konkurēt. Ja tu nespēj zemi apstrādāt vairāk, precīzāk, kvalitatīvāk, tad nespēsi konkurēt.” To Mārtiņš attiecina arī uz augošajām zemes nomas cenām. “Uzskatu, ka šobrīd es to spēju – maksāt konkurētspējīgi.” Turklāt Mārtiņam tas jāspēj kā bioloģiskās saimniecības īpašniekam. Viņš apzinās, ka tas ir retums, jo reti kurš audzējot bioloģiskos graudus. Lielu bioloģisko saimniecību Latvijā nav daudz. “Jābūt arī agronomam, jāsaprot,” norāda Mārtiņš. Viņš izvēlas audzēt mazprasīgākas kultūras – rudzus, griķus, auzas, kas pāraug nezāles. “Tās ir mazāk vērtīgas, ja realizē kā parastus graudaugus, bet bioloģiski audzētām cena ir patīkama.” Taču augstu cenu var dabūt, ja spēj nokomplektēt pilnu autokravu – 24 tonnas. “Tad kaut vai pa taisno uz Vāciju!” Bioloģiskos graudus pērk arī SIA “Scandagra Latvia”. “Dobeles dzirnavnieks” par bioloģisko auzu rudens ražu esot gatavs slēgt līgumu ražu jau tagad. Cena bioloģiskajām auzām divreiz augstāka nekā parastajām.
Sava kalte nepieciešama, lai ražas pirmapstrāde nebūtu jāveic citur, bet it īpaši tāpēc, ka jākaltē tieši bioloģiskie graudi. “Cenas starpība ir milzīga un ir tā, kas ļauj konkurēt,” uzsver Mārtiņš. Viņaprāt, bioloģiskajiem saimniekiem ir liela perspektīva. Atkrīt daudzas izdevumu opcijas – par ķimikālijām un mēslošanas līdzekļiem, nav jāiegādājas miglotājs. “Nokuļu nevis piecas tonnas, bet divas, taču ar mazākiem izdevumiem beigās arī esmu solīdi un konkurētspējīgi nopelnījis.”

Riskē un vinnē
Mārtiņam svarīga arī attieksme pret dabu: “Man pašam prieks dzīvot nepiesārņotā vidē.” Šis aspekts viņam esot trumpis, uzrunājot zemes iznomātājus: “Neindēšu jums te apkārt!”
Pašlaik saimniecībā tiek būvēta siltā garāža, kur iebraukt kombainu un smago automašīnu un citu tehniku un ziemā saremontēt. Tur būs arī sanitārais mezgls un pusdienu telpa darbiniekiem. “Līdz šim strādājām diezgan skarbos apstākļos, rokas sala pie atslēgām.”
Ar medus mazumtirdzniecību Mārtiņš nenodarbojas, braukšana uz tirgiem būtu otrs darbs. “Neesmu īsti tirgotājs, vairāk esmu ražotājs.” Rapša medu viņš pilda mucās un eksportē uz Vāciju, Zviedriju, kur tas garšas īpašību dēļ ļoti pieprasīts. Dažādziedu medus pieprasīts tepat Latvijā. Griķu medu bites ienes no paša laukiem.
Pagājušajā gadā vērgalnieks pirmo reizi izmēģinājis audzēt kaņepes. “Noriskēju un iesēju.” Veiksmīgi izdevies gan nokult, gan izžāvēt, gan pārdot. Vācijā atradis tiešo pircēju, kas spiež kaņepju eļļu un par sertificētu bioloģisko izejvielu bijis gatavs adekvāti samaksāt. Ar to viņš pārtrumpojis potenciālos pārpircējus Latvijā. Šogad Mārtiņš plāno kaņepju sējumus četrkāršot. Sēkla jau esot ceļā no ārzemēm.

Ar dakšu vairs nemēž
Šovasar Mārtiņam vēl viens darbiņš paveicams – jāaizstāv bakalaura grāds Latvijas Lauksaimniecības universitātes neklātienē lauksaimniecības uzņēmuma vadītāja specialitātē. Studējis diploma vai zināšanu dēļ? Sākumā motivējusi ziņa, ka jaunajiem lauksaimniekiem būs lielāks atbalsts, bet šī ideja pačibējusi. “Pašam ļoti patīk, interesē, ir daudz jaunu zināšanu un kontaktu.” Pieredzes apmaiņas braucienos pie kursabiedriem varējis salīdzināt, ko un kā viņi dara citādāk, kā citi saimnieko veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi. “Tad varu izvērtēt, kā pašam būtu labāk.”
Nozīmīgs esot arī pats diploms par augstāko izglītību. Tad Lauku atbalsta dienestā un bankās ar viņu runājot pavisam citādi – kā ar nopietnu, šajā jomā izglītotu cilvēku.
Lielākajai daļai kursabiedru esot vecāku saimniecības, un viņi turpinot iesākto. “Lauksaimniecība ir pamatīga nozare, ko nevar šodien sākt un rītdien beigt.” Jaunajiem speciālistiem esot arī iespējas atrast labi atalgotu darbu vietējās lielsaimniecībās un uzņēmumos. Pieprasīti esot agronomi. “Lauksaimniecība ir ļoti perspektīva nozare. Cilvēku uz zemes paliek arvien vairāk, bet pašas zemes ne.” Pēdējos gados varot redzēt, kā tiek apstrādātas agrāk aizaugušas platības un zemes cena aug. Agrāk pamests nostūris bijusi Ziemupe, bet tagad reti kurš zemesgabals tur neesot apsaimniekots. Arī Mārtiņš tur audzē rudzus un auzas.
Viņš spriež, ka veiksmīgā saimniekošanā liela nozīme ir izglītībai un būt informētam par notiekošo. “Liela daļa jauno skatās, kur var vairāk nopelnīt, brauc uz ārzemēm, bet viņi nav guvuši pieredzi, kas notiek tepat, Latvijā – kā veiksmīgi saimniekot laukos, audzēt dažādas specifiskas kultūras.” Mārtiņš zina piemēru, kad vairākos hektāros audzētās kumelītes tiek eksportētas uz Vāciju par supercenu. Citi specializējas uz ķiplokiem u.tml. “Iespējas lauksaimniecībā paveras milzīgi daudz, bet jābūt izglītotam, jāprot izaudzēt un visu izdarīt pareizi. Man šķiet, ka daudziem vēl galvā tas, kā bija pirms gadiem desmit, divdesmit: kad biju maziņš, vecāki cīnījās ar trīs govīm, mēslus tīrīja ar dakšu – vai, es to negribu. Iet ar kapli ravēt – ārpus mazdārziņa tas sen vairs tā nenotiek. Lai ražotu un konkurētu tirgū, viss ir mehanizēts, visam apakšā ir gudrības.”

Priekšniekam brīvdienu maz
“Domājiet, dariet! Vienkārši ir vajadzīga uzņēmība,” vienaudžiem iesaka Mārtiņš. “Kad sāku, arī neko nezināju. Bet man patika tas, ko daru. Sēdēju, lasīju internetā. Lauku atbalsta dienesta mājaslapu trīs reizes izlasīju krustām šķērsām, iepazinos ar atbalstāmajām jomām un prasībām.” Tagad tas noder – vasarā nav tāds mēnesis, kad neatbrauktu kāda kontrole.
Lauksaimniecības nozarē naudas aprite ir ļoti lēna, budžets jārēķina visam gadam, kamēr nauda iziet apriti un var gūt peļņu. Jaunais zemnieks uzsver, ka visam apakšā ir liela plānošana. Jāapzinās, kādai jābūt tehnikas jaudai, lai platības varētu apsaimniekot un būtu apgrozāmie līdzekļi.
“Kad pats sev ir priekšnieks, tad brīvdienu ir ļoti maz. Darba diena nebeidzas pulksten piecos – visu laiku jādomā, jāplāno, jārēķina. Dažreiz, vēl gulēt ejot, galva griežas riņķī, īpaši pavasarī, kad sākas darbu sezona.”
“Ritenis ir izaudzis liels un lēnām iegriezies, bet to ļoti bremzē bankas saistības.” Mārtiņam sākums bijis grūtāks nekā tiem, kuri zemi iegādājušies pirms 20 gadiem par salīdzinoši zemāku cenu un saistības ar bankām jau nokārtojuši. “Es nevaru gribēt dažos gados sasniegt to, ko viņi divdesmit gadus būvējuši.”
“Vajag ņemt, kamēr dod,” Mārtiņš saka par ES atbalstu. Ja šīs iespējas vairs nebūs, būs jāprot izdzīvot. Tāpēc “nevajag uzņemties saistības, kuras pēc tam nevar pildīt.” 40–50 procenti būvniecībai vai tehnikas iegādei – tas ir jāizmanto. Mārtiņš nav pircis ne jaunu kombainu, ne traktoru, bet ir tehnikas vienības, kuras nedrīkstot pirkt lietotas. “Un tad ir ļoti forši, ka ir atbalsts.” Bet pirkt kombainu par 150 tūkstošiem eiro roka neceļoties. Pašlaik labāk padarboties un sakārtot jau esošo.
“Zināšanas ir, lauksaimniecības politikā daudzmaz orientējos, sakrāta arī neliela pieredze, no maza uzņēmuma augot lielākam,” savu varēšanu apzinās Mārtiņš. “Pēc horoskopa esmu Vērsis un vēl Zirga gadā dzimis. Esmu tuvu zemei, un kaut kā patīk ar to. Zeme ir kaut kas pamatīgs, un darīšana ar to – fundamentāla.”

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Zeme notur ar pamatīgumu un perspektīvu

Kategorijas