Dunalkas bibliotēkā rosība nerimst

2017. gada 11. maijs 07:00

468

Dunalkas bibliotēkas vadītāja Gita Žīgure atzīst, ka bibliotēku vietējie apmeklē labprāt un tādēļ darbu netrūkst ne mirkli. Kāds grib paņemt vai nodot kārtējo grāmatu, cits darboties pie datora, bibliotekārei konsultējot, bet vēl kāds vienkārši parunāt. “Ko tai bibliotēkā dara? Tur jau neko nedara,” par izteikumiem attiecībā uz bibliotēkas darbu smej G. Žīgure.

No pogām darina Latviju
Ienākot bibliotēkā, skatu piesaista interesanta glezna. Vienu sienu rotā no pogām veidota Latvijas kontūra kopā ar Latvijas simboliem – karogu un ozollapām. Par to, kā darbs tapis, G. Žīgure stāsta: “Tā ideja bija priekš bērniem – lai bērni nāk un šuj tās podziņas, bet no bērniem tāda īpaši liela atsaucība nebija, tad es vienkārši pati pa gariem vakariem sašuvu.”
Glezna pirmoreiz publikai, vēl nepabeigta, bijusi redzama Muzeju nakts pasākumu laikā pirms pāris gadiem. “Es nezinu, kāpēc sāku šūt – droši vien tāpēc, ka daudz kas internetā bija pieejams, kas ir no pogām šūts, un es domāju, ka Latvija vēl nevienam nav.”
Gleznā redzamās pogas iegūtas lielākoties dāvinājuma ceļā. “Kad ideja radās, tad es arī aicināju dāvināt pogas, bet liela daļa man jau bija pašai. Vēlāk es sāku domāt, kā noformēt apkārtni, lai aizpildītu tukšos laukumus. Protams, ka mums svarīgs ir ozols, arī Dunalkas simbols ir ozols, jo ir mums karogs ar ozolu. Tādēļ tagad domāju: ja mans ieguldījums Latvijas simtgadei ir vajadzīgs, tad, manuprāt, es esmu to jau izdarījusi. Un jāatzīst, ka no visām pogām pirktas vien zilās, no kā veidota Gauja, kā arī sarkanbaltsarkanās pogas, kas redzamas Latvijas karogā. Visas citas nav pirktas – tās ir pašas vai sadāvinātas.”

Izvēlas latviešu literatūru
Taujāta, ko tad lasītāji visbiežāk bibliotēkā meklē un vēlas izlasīt, Dunalkas bibliotēkas vadītāja neslēpj, ka šobrīd ļoti populāras ir sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” sērijas grāmatas. “Ir, kas lasa tikai latviešu literatūru, tāpēc es arī pērku šo jauno sēriju – arī pati esmu latviešu literatūras fane. Bet ir, kas lasa tieši kriminālromānus un trillerus. Ir cilvēki, kuri principā neatzīst ārzemju autorus – tur neesot jēgas. Viņus izlasa, noliek plauktā, un viņu tur pēc tam vairāk nav. Ir viens vai divi cilvēki, kas iecienījuši vecās padomju laiku grāmatas,” tendences ieskicē G. Žīgure. Lasītāju apmeklējumu raksturot gan esot nedaudz grūtāk, jo tas ir ļoti mainīgs: “Tas ir neprognozējami. Ir dienas, kad ir tiešām daudz, citas dienas ir klusākas, iespējams, ka tas atkarīgs no laikapstākļiem.”
Ļoti iecienīti bibliotēkā esot arī dažādi preses izdevumi. Tos bibliotēkā gan speciāli iepērk, gan saņem dāvinājumā no lasītājiem, kuri labprāt dalās ar citiem: “Man ir cilvēki, kuri atdāvina. Ir gadījuma dāvinājumi, un ir sieviete, kura regulāri mums dāvina ļoti vērtīgus žurnālus. Tā ir mūsu vietējā Antra Vaivare, kura atdāvina “Ilustrētās Vēstures”, “Ilustrētās Zinātnes” un “Leģendas” – viņa izlasa un, lai nav jāmet prom, atdāvina bibliotēkai.”
Kādi preses izdevumi tad lasītājus interesē visvairāk? “Dažādi. Ir, kas ņem tos praktiskos – “Ievas Māju”, “Ievas Virtuvi”, “Veselību”. “Ievas” lasa, “Ievas Stāstus”. Ir, kas tiešām lasa vēstures un zinātnes izdevumus, bet tas ir tā ļoti individuāli.”

Atnāk arī parunāties
“Man ir prasījuši, kad tad es rakstīšu grāmatu par Dunalku? Bet esmu vairākkārtīgi smējusies un teikusi: droši vien tad, kad aiziešu pensijā, jo līdz tam nav jau tā laika. Kad ienāk klients, viņš jau neiet pēc minūtes ārā, tāpat gribas aprunāties, ko viņš dara dārzā, ko es daru dārzā, kas vispār notiek pasaulē, un pēc tam atkal ir grūti tam darbam pieslēgties. Tiklīdz tu esi pieslēdzies, atkal kaut kas ir. Es vēl paralēli strādāju skolā, un tas man dod arī zināmu palīdzību, jo skolā iesaistu tieši bērnus – vairāk ar viņiem strādāju,” stāsta bibliotekāre.
Jaunākie dunalcnieki diezgan aktīvi iesaistoties arī lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu žūrija”. “Ar to Bērnu žūriju man ir daudz iespējamāk rīkoties: skolēnu autobuss atved, aizved bērnus – divus kilometrus no centra ir skola, un, tā kā es pati esmu skolā, tur arī tās grāmatu apmaiņas veicu un visas pārējās lietas – man tas ir pat pluss, jo citādi uz bibliotēku atnāk tikai centrinieki, jo tie, kuri dzīvo divus trīs kilometrus prom no centra – tagad jau pieraduši ir: šurp autobuss, turp autobuss.”
Lai arī bērnu skaitam skolā ir tendence samazināties, žūrijas ekspertu skaits paliek līdzvērtīgs – apmēram 20 bērnu. Šogad “Vecāku žūrijā” piedalījušies arī pieci vecāki. “Nav jau tik viegli lauku cilvēkam: es iedodu grāmatu, viņam tai brīdī ir aktuālas citas lietas un lasīšana neiet un, ja ir tikai viens grāmatas eksemplārs, vairāk par pieciem sešiem vecākiem nemaz nevar paspēt izlasīt,” situāciju raksturo G. Žīgure.
Vēl kāda svarīga Dunalkas bibliotēkas funkcija – iespēja ikvienam izmantot datoru, kā arī printera pakalpojumus. “Bibliotēka ir glābšanas dienests tiem, kuriem vai nu datora nav, vai saplīsis printeris, vai izbeidzies pulveris, vai vienkārši grib nākt aizpildīt deklarācijas – tad es arī palīdzu, ja nepieciešams,” atklāj bibliotēkas vadītāja.

Mainās savā starpā
“Mums tagad ir ļoti labi, ka ir sistēma “Alise”, ar ko jau vairākus gadus strādājam. Tas ir ļoti izdevīgi, jo nav jāpērk visas grāmatas. Ir daudz tādu, ar kurām es mainos ar kolēģiem – ņemu no Rāvas, no Durbes. Ja atnāk klients un viņam vajag grāmatu, kuras mums nav, es pilnīgi bez problēmām atrodu, kur tā ir pieejama, un mēs dabūjam. Kā jau jebkurā bibliotēkā – kooperējamies ar citiem,” atzīst bibliotēkas vadītāja.
Novada robežās grāmatas nogādāt vajadzīgajā vietā nesagādā lielas problēmas: talkā nāk skolēnu autobuss un arī atsaucīgās pastnieces, ar kurām iespējams vienoties par piegādāšanu.
Šogad plānota arī inventarizācija, kura ik pēc astoņiem gadiem jāveic. Pie tā tiek strādāts, tīrot plauktus. Jo jārod vieta jaunām grāmatām.
Vaicāta, kā tiek izvēlētss, no kurām grāmatām atbrīvoties, G. Žigure atklāj: “Akreditācijas komisija mums ir devusi norādījumus, ka jāatsakās no tām, kuras vairākus gadus nav cilātas, kuras neviens nav lasījis. Bet es vēl vērtēju: latviešu klasiku tomēr nemetu ārā – ne Blaumani, ne citus, kas ir obligātās literatūras sarakstā skolās. Man ir sadarbība ar dažu labu skolu skolotājiem, kuri pasūta vairākos eksemplāros ar teikumu: es zinu, ka tev ir! Iedod – skolēniem jālasa! Ja ir saplīsušas, tad, protams, noraksta nozaudētajās – kā jau tas ir visās bibliotēkās.”

Bez pasākumiem neiztikt
Šobrīd viens no aktuālākajiem pasākumiem, kam gatavojas Dunalkas bibliotēka, ir Muzeju nakts. Tā parasti notiek skolas senlietu krātuvē. Dunalkas bibliotēkas rīkotos Muzeju nakts pasākumus drīzāk varētu pārdēvēt par Muzeju dienas pasākumiem. Kādēļ tā? “Es teikšu tā: viss ir atkarīgs, ko cilvēks grib. Ir tādi, kuri grib apmeklēt arī citus pasākumus, un, ja viss ir vienlaicīgi, ir ļoti grūti. Pa dienu ir vieglāk – tad zina, ka vienā vietā ir tikos, otrā tikos. Tad var tā pakoriģēt,” pastāsta bibliotēkas vadītāja.
Ikdienā bibliotēkas telpās skatāmas arī izstādes, kas veltītas rakstniekiem – jubilāriem un gadskārtām. Arī aktuāliem notikumiem Latvijā. “Ar lieliem pasākumiem šajās telpās ir grūti – nav tik daudz vietu,” atzīst G. Žīgure. Un tāpēc tie notiek skolā vai arī skolas senlietu krātuvē.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dunalkas bibliotēkā rosība nerimst

Kategorijas