Par mīļāko mammu sauc to, kura pieņēma

2017. gada 18. maijs 12:59

1809

“Tu esi labākā, jaukākā, skaistākā, mīļākā mamma pasaulē,” pagājušajā nedēļā no Priekules novada Kalētu pagasta kultūra nama skatuves skanēja bērnu sveicieni uz skolas rīkoto Māmiņdienas pasākumu sanākušajām mammām. Kalētu pagasts ir viens no tiem, kurā daudz audžubērnu un aizbildnībā esošu bērnu, tādēļ “Kursas Laiks” izvēlējās šo pagastu, lai ieraudzītu skaisto un paveikto, kā arī atrastu kopīgi darāmo.

Bāriņtiesā – lielāks gandarījums
Raiņa dzejas vārdus “Tu, mīļā, mīļā māmiņa, Es mīlu tevi kā nevienu...” Māmiņdienā noteikti skaitīja, lasīja un teica visās skolās un daudzi skolēni. “Kursas Laiks” pasākumā dzirdēja kādu meiteni sakām šos vārdus. Viņa gāja uz skatuvi mazliet puiciski un runāja skaļi un skaidri, ne tā kā citi kautrīgi, pat pirkstu plaukstā virpinādami. Viņas skatiens bija tiešs un caururbjošs, modrs un vērojošs. Tā citus uzlūko, piemēram, specdienestu karavīri, kuri pabijuši kara zonā, ne pamatskolēni. Viņa bija citāda, bet pateica tā, ka skaidrs – mamma viņai tiešām mīļa, tā mamma, kura viņu pieņēmusi.
Pēc Māmiņdienas sirsnīgā sarīkojuma “Kursas Laiks” uz sarunu aicināja gan mammas, kurām ir audžubērni, gan mammas, kuras bērnus ņēmušas aizbildnībā. Kopumā tādu bērnu Kalētos ir vairāk par divdesmit, jo tikai klātesošās skaitli “20” salika no savās ģimenēs pieņemtajiem bērniem.
“Kursas Laiks” runāja arī ar aizbildņu un audžuģimeņu kustības Kalētos rosinātāju, pagasta bāriņtiesas locekli Mārīti Sergejevu. Viņa bāriņtiesā nostrādājusi 21 gadu, bet skolā – 41. Pati teic, ka darbs bāriņtiesā dod vairāk gandarījuma nekā gramatikas mācīšana skolā.
Laikraksts nerunāja tikai ar Kalētu skolas audzēkni, kura tik skaidri teica mīļos vārdus mammai. Tā vietā rakstam pievienojām sociālajos tīklos atrastu stāsta fragmentu, kuru uzrakstījusi Karīna Pētersone. Viņa stāsta par savu pieredzi, dzīvojot bērnunamā un internātā. Šobrīd ir pieaugusi un pašai ir bērniņš. Tālākā izklāsts nav stāsts par bērnunamiem, bet tas ir stāsts par bērniem ar citādu pieredzi un viņu mammām, mazliet par skolu un sabiedrību apkārt un par to, kas valstij darāms, lai viss ietu no rokas.
Par pirmsākumu un labumiem
Tas, ka Kalētu skolā klājas labi un par slēgšanu neviens nerunā, savā ziņā ir audžubērnu un aizbildnības bērnu pienesums. Nauda seko skolēnam, un Kalētos to prot likt lietā. Ir gan Mūzikas un mākslas skola bērniem, uz kuru brauc pat no Bārtas un Dunikas pagasta pierobežas, ir ārpusklases nodarbības. Tā ir pienesuma redzamā daļa – skolotājiem algas, pagastā kustība, jo mazai lauku skolai ne tikai 10 bērni, katrs viens nozīmē daudz. Tam pamats ir spējā piesaistīt, jo pašiem bērnu ir vairāk nekā citviet.
Neredzamā pienesuma daļa ir patēriņā. Lieli vai mazi, šie cilvēki ciemā ir iemesls lielākam veikala apgrozījumam, viņu dēļ iet, pasūta un tērē. Tas nozīmē, ka pieņemtie bērni tā vai citādi stimulē ekonomisko vidi pagastā.
Kā bērnu pieņemšana Kalētos iesākusies, “Kursas Laiks” jautāja bāriņtiesas loceklei Mārītei Sergejevai. “Pirms 21 gada, kad sāku strādāt bāriņtiesā, sāku arī cilvēkiem teikt – ja Dievs tam devis spēju līdzi just, ja cilvēka spēkos ir bērniņu pieņemt un pabalstīt, lai to dara! Aicināju cilvēkus kļūt par aizbildņiem. Šeit pagastā bija labi piemēri jau PSRS laikā. Iespējams, tādēļ bija samērā liela atsaucība,” atceras M. Sergejeva.

“Tie ir mūsu bērni!”
“Kursas Laiks” runāja ar septiņām Kalētu mammām vienlaikus – Rutu Ločmeli, Lilitu Rozentāli, Viju Sprūdi, Sandru Ruicēnu, Aiju Šaudiņu, Daivu Šķimelieni un Mārīti Mateviču. Visām mājās ir pieņemti bērni, dažai jau kāds sasniedzis pilngadību. Norunājām, ka neizdalīsim atsevišķi audžubērnus un aizbildnībā esošos vai ko katra mamma teikusi, bet mēģināšu pārstāstīt kopstāstu. Ja kaut kas nepareizi, lai vaino “Kursas Laiku”, ne kādu bērnu vai mammu!
“Ir jautājuši, kā var pieņemt svešu bērnu, bet es varu. Kad pieņemu, es viņu mīlu un viņš ir mans bērns,” saka viena no mammām. “Kā gan skolā lai viņu neaizstāvu!? Kas cits viņu aizstāvēs, ja ne mamma?! Ja es neaizstāvēšu, tad viņš būs nodots un pamests,” tā cita. Vairākām aizbildnībā ir bērni no vienas ģimenes. Sākumā viesojušies viens pie otra, jo arī mammas gājušas viesos. Tagad vairāk turoties pie brāļiem un māsām ģimenē, kurā aug, jo tie kļuvuši tuvāki. Visu vārdā viena no mammām saka: “Tie ir mūsu bērni, sveši pārstāja būt, kad izvēlējāmies viņus un viņi mūs!”
Cauri sarunai vīd tas, ka ne viss ir ideāli un jauki skolā un sabiedrībā, lai kādu labumu šie bērni pagastam nes. “Ne jau visi pieņemtie bērni ir pieņemti zīdaiņa vecumā. Ir no bērnunama, ir bērni, kuri... kā lai to pasaka... guvuši traumas, būdami bez vecāku gādības. Ļoti iespējams, tieši tādēļ tagad ir spuraini tīņi. Skolā ir klase, kurā no 15 skolēniem pieci ir pieņemtie bērni,” atklāj M. Sergejeva.
Šā “Kursas Laika” stāsta daļas morāle ir, ka ne visi sabiedrībā spēj pieņemt bērnus ar bērnunama vai līdzīgu pieredzi kā savējos. Viņi patiešām ir citādāki, jo viņiem ir citāda dzīves pieredze un viņi spēj būt agresīvi, izaicinoši, manipulēt un dažkārt darīt citas pārējiem nepatīkamas lietas vairāk, nekā sagaidām no pusaudža. “Kursas Laiks” nemēģināja meklēt konfliktu vai vainīgo, tikai aicina ielūkoties problēmām acīs un meklēt risinājumus tālāk, jo Kalētu pagasts ir krietnu soli priekšā pārējai Latvijai ar savu pieredzi un varēšanu.
Izpratnei noder mūsu piedāvātais fragments no K. Pētersones stāsta, kurā viņa saka: “Par problēmbērniem ir jācīnās līdz pēdējam.” Saka, jo pati ir bijusi tāda. Arī M. Sergejeva atzīst, ka skolās ir nepieciešams psihologs gan bērniem, gan skolotājiem, kuri nav īpaši gatavoti darbam ar problēmbērniem. Ir nepieciešams sociālais pedagogs. “Te ir mūsu skolu sistēmas bēda. Nauda seko skolēnam, un ir lietas, kuras var atļauties tikai lielās skolas pilsētās,” piebilst bāriņtiesas locekle.
“Nevaru likt roku uz sirds un teikt, ka klājas viegli. Tajā pašā laikā esmu vienmēr tikusi galā ar problēmām. Man vienmēr ir trāpījušies labi bērni, ir tikai jāstrādā ar viņiem. Sākumā mēs visu izrunājam, un, kad ir nepieciešams, šo sarunu atgādinu,” saka Priekules Goda novadniece un audžumamma ar ilggadēju pieredzi Ruta Ločmele.

Nesagatavotu izmet uz ielas
Kas būtu vajadzīgs Kalētos vai jebkurā citā pagastā, lai tādu stāstu kā K. Pētersonei būtu pēc iespējas mazāk, “Kursas Laiks” mēģināja izdibināt no mammām, kuras bērnus jau pieņēmušas. Kas ir tās lietas, kuras var dot valsts, lai bērnu adoptēšana, ņemšana aizbildnībā vai pieņemšana audžuģimenē būtu maksimāli stimulēta un valsts audzināšanas iestādēs paliktu pēc iespējas mazāk bērnu?
“Audžumammai, kura pieņem bērnus, nevajadzētu iet vēl strādāt, lai nodrošinātu sev pensiju. Es strādāju, un mājās man ir pieci audžubērni. Runāt jau runā, ka būs citādāk, bet pagaidām nav. Tas ir jāuzskata par darbu, un jābūt atbilstošām sociālajām garantijām. Ja nebūtu jāstrādā, varētu pieņemt vairāk audžubērnu, bet šobrīd nē,” saka audžumamma. “Sociālās mājās darbiniekiem, kuri apkalpo vecos ļaudis, maksā algu un sociālo nodokli, bet ģimenei, kas pilda līdzīgas funkcijas, nav garantiju,” piebilst cita. Arī Kalētu bāriņtiesas locekle uzsver, ka sociālās garantijas audžuģimenēm un aizbildņiem ir pirmā lieta, kas jāsakārto: “Tas ir īsts darbs, un ir jābūt atbilstošai attieksmei.”
“Tad, kad bērnam nepieciešama audžuģimene, pašvaldības attiecīgie dienesti zvana un uzrunā teju katru dienu. Kad bērns ir ielikts audžuģimenē, tad zvani un interese, kā bērnam klājas, krietni mazinās. Atceras galvenokārt Ziemassvētkos, kad rīko kādu pasākumu, bet, piemēram, Rojas pašvaldība arī apciemo savus bērnus vismaz reizi gadā. Savukārt Līgatnes pašvaldības interesi netikām jutuši ne reizi. Bet es nesūrojos, bērni izaug arī bez tā... Es esmu tā iesākusi, māja man ir liela, un daudz par to nesatraucos. Nemaz nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot viena pati,” par sistēmas attieksmi stāsta audžumamma.
Mammām ir savs viedoklis arī par nepilnībām likumdošanā, kad bērns ir kļuvis pilngadīgs. “Tas nav pareizi, ka bērnam 18 gadu vecumā ir jāiet projām no ģimenes. Viņš esot iesācis mācīties, un audžuģimenei par to vairs nekādas darīšanas. Tā jau nav. 18 gados cilvēks vēl ir atbalstāms, savā veidā vēl ir bērns. Mans bērns mācās – viņam maksā 60 eiro. Vai par šādu naudu cilvēks var iztikt? Protams, ka viņš brauc mājās un dzīvo ģimenē. Otrkārt, ir pašvaldības, kas iedod pilngadību sasniegušajiem bērniem neremontētus dzīvokļus. Ko tad viņi 18 gadu vecumā var iesākt ar tādiem, ja vēl jāiet uz skolu?” pieredzē dalās mammas. Viņu ieteikums: ja bērns mācās, tad valstij vai pašvaldībai vajadzētu pabalstīt viņu vismaz līdz 24 gadiem, jo nav pareizi, ka vienā brīdī cilvēku “nesagatavotu izmet uz ielas”.

Tiesāšanās aizņem gadu
Adopcija ir īpaša bērnu aprūpes forma. Adopcijas gadījumā bērns iegūst mammu, tēti un tieši tādas pašas tiesības (arī mantiskās) kā ģimenes īstie bērni, bet audžuģimene savā veidā ir kā pagaidu mājas. Nav gluži tā, ka Latvijā adoptē bērnus tikai zīdaiņu vecumā. Tas jāpiemin, jo valda uzskats, ka lielāku vecumu sasniegušie bērni nokļūst tikai audžuģimenēs.
Gadās, ka bērnu adoptē vēlāk: vai nu tepat Latvijā, vai arī vecāki Amerikas Savienotajās Valstīs vai Kanādā, Vācijā, Norvēģijā. “Kursas Laikam” ir piemēri no citiem novadiem. Tieši šā iemesla dēļ atbalsts adopcijai Latvijā ir tik nozīmīgs.
Pašreizējā kārtība ir, ka audžuģimenes vecāki un aizbildņi var piedzīt uzturlīdzekļus un viņus mudina to darīt. Piedziņas process aizņem laiku. “Man pagāja nepilns gads, kamēr sāku saņemt uzturlīdzekļus,” atklāj viena no mammām. Šajā jomā ir nepieciešama tiesu sistēmas pretimnākšana, lai atvieglotu pašu procesu, kas prasa gan laiku, gan līdzekļus.

Pieredzes šūpulis
Gadiem ejot, audžubērnu un adoptēto bērnu māmiņas Kalētu pagastā izveidojušas savdabīgu kopienu. Kopā brauc ikgadējā, Priekules pašvaldības finansētā ekskursijā, savstarpēji dalās padomiem. Pašas mammas pat īsti nenovērtē to, ko katra spēj dot un dod viena otrai pagastā. Būtiskākā ir pieredze un padoms, kas nepieciešami konkrētā gadījumā.
M. Sergejeva piemin baptistu sludinātāju Mārci Zīvertu, kurš palīdz organizēt bērniem un vecākiem svētkus, dod iespēju bērniem piedalīties nometnēs. “Tas ir būtisks atbalsts un pienesums, strādājot ar pieņemtiem bērniem,” atzīst bāriņtiesas locekle. Pati savu darbu viņa neizceļ, lai gan no bāriņtiesas likumos definētajām funkcijām izriet, ka M. Sergejevai darba ir atliku likām un, loģiski, arī pieredzes netrūkst.
Arī Kalētu pagasta mammas savu darbu neuzskata par īpašu un pirmajā mirklī uz sarunu ar “Kursas Laiku” nāca pat mazliet bailīgi. “Ko tad mēs varam palīdzēt?” saka viņas. No malas skatoties, ir skaidrs, ka Kalētos būtu jārīko semināri un pieredzes apmaiņas konferences. Jāturpina rīkot audžuģimeņu tikšanās, iespējams, aicinot ģimenes ne tikai no Priekules novada. Tieši Kalētos valsts pārstāvji varētu vienkopus dzirdēt pamatotas vajadzības un atrast kopēju risinājumu, lai adoptēto bērnu skaits valstī pieaugtu un vienlaikus varētu saglābt kādu lauku skolu. Visticamāk izglītības speciālistiem būtu interesanti dzirdēt pedagoga viedokli, kuram audzināšanā ir klase, kurā trešdaļa ir pieņemtu bērnu. Kāds atbalsts ir nepieciešams skolai un skolotājiem? Jo bērni sabiedrībā kopumā jāpieņem kā savējie. Pie tā strādā skolotāji un ir gadiem krāta pieredze, ko un kā darīt. Iespējams, ir arī neveiksmju stāsti, kas visiem nav jāzina, lai vienā rāvienā neiznīcinātu to labo, kas paveikts.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Par mīļāko mammu sauc to, kura pieņēma

Kategorijas