Francijā noskrien maratonu

2017. gada 18. maijs 13:04

Tuvojoties vasaras sezonai, ne viens vien aizdomājas par veselīgu dzīvesveidu. Sāk vairāk piedomāt par saviem ikdienas ēšanas paradumiem, mēģina atrast sev tīkamu sporta veidu fiziskā stāvokļa un veselības uzlabošanai. Taču ir cilvēki, kuriem sportošanas uzsākšanai nav nepieciešams sagaidīt gada siltos mēnešos. Viņiem netraucē ne rudens vēji, ne ziemas spelgonis. Tā ir arī ar liepājnieci Aiju Milleri. Ar skriešanu jaunā sieviete sākusi nodarboties pērnvasar un to turpinājusi darīt visa gada garumā. 15. aprīlī liepājniece startējusi maratonā Francijā un pie sasniegtā apstāties negrasās.

Sāk ar mazuļu ķeršanu
Aijas ikdiena paiet ar sportu nesaistītā jomā – viņa ir studente un no studijām brīvo laiku velta savai sirdslietai – bērnu auklēšanai. “Ikdienā es esmu nu jau ceturtā kursa studente, beigšu pirmsskolas izglītības skolotāju programmu. Tas arī ir mans sirdsdarbs – es privāti auklēju bērniņus.” Liepājniece atklāj, ka pie bakalaura grāda apstāties nedomā un plāno par studijām maģistrantūrā. Kur saspringtajā ikdienā atradusies vieta skriešanai? “Ikdienā skrienu pakaļ mazajiem,” nosmej Aija un atzīst: “Es ik pa laikam paskrēju. Kā sāku, tā paskrēju kādu laiciņu, un tad viss. Pagājušā gada jūnija vidū vajadzēja atelpu, vajadzēja izskrieties, un tad skriešana sākās arvien regulārāk. Tad vienreiz, tad divreiz un tad jau trīsreiz nedēļā. Tad jau sapratu, ka varētu pievienoties Liepājas skrējējiem, kuriem otrdienās ir koptreniņi Liepājā.”
Liepājas skrējēji un skriešanas entuziasti pārstāvēti domubiedru grupā “Nāc izvējoties Liepājā!”. “Jūlija sākumā pievienojos viņiem. Tieši jūlijā vienā no koptreniņiem viņi svinēja viena gada jubileju. Un tad jau ikdienā sāku skriet ar viņiem kopā,” atklāj Aija. Taujāta, kāpēc no plašā sporta veidu klāsta izvēlēta tieši skriešana, viņa atbild: “Riteņbraukšanā, piemēram, vajadzīgs ritenis, sporta zāle kaut kā nav tas. Skriešanā tu esi ārā, svaigā gaisā, pats izvēlies maršrutus, kur katru reizi skriet. Mums arī koptreniņos katru reizi ir tādas kā ekskursijas, mēs izskrienam kaut ko apskatīt. Bijām uz Kapsēdes lielo akmeni, Lieldienu noskaņās izskrējām pa visām vietām, kurās bija skatāmas Lieldienu olu dekorācijas, izskrējām arī Latviju – skrējām uz Karostu. Pārsvarā skrienam gar jūru šurpu turpu. Vai arī ziemā pa veloceliņu līdz Liepājas robežai un tad atpakaļ uz parku, lai sanāk vismaz desmit kilometri katru reizi.”
Koptreniņu skrējienu galvenais organizators ir Rolands Štrehers, kurš arī plāno katru maršrutu.

Tiek pie zelta pakas
Tā kā liepājniece skrien vairākas reizes nedēļā, tad veic arī individuālus treniņus vai dodas skrējienā kopā ar vēl kādu skriešanas entuziastu. “Ikdienā skrējienus varu ar kādu no koptreniņiem sarunāt atsevišķi. Zinu, ka citi sarunā sestdienās, svētdienās kopā paskriet. Tad var jaunas takas iepazīt. Tajā laikā var kaut ko pārrunāt, ir kompanjons, citreiz gan gribas un ir labāk vienam izskriet. Tempu pats vari turēt, kādu gribi, vietas, kur skriet, vari izvēlēties pats, kādas gribi.”
Aijai vasarā apritēs pirmais gads, kopš nopietni pievērsusies skriešanai. Un nu pievārēts pirmais maratons, kurš nenorisinājās tepat, Latvijā, bet gan Bordo pilsētā Francijā. “Par maratonu bija tā: ienāca informācija kaut kad oktobra sākumā – mani vienkārši iekomentēja zem konkrēta ieraksta. Es šo ierakstu ieraudzīju un visu dienu domāju par dalību, jo man vēl nebija prātā ienācis skriet maratonu. Knapi četrus mēnešus līdz tam biju skrējusi un domāju tikai par pusmaratonu kaut kad pavasarī, bet maratons – nē, tas vēl tālu!” smej Aija. Taču ilgās pārdomas novedušas pie lēmuma, ka jāpamēģina, jo nav jau, ko zaudēt. “Beigu beigās es reģistrējos tajā lapā – tā bija sporta uztura firma, kas visu pasākumu rīkoja. Tas norisinājās visā Eiropā. No katras valsts pēc tam izlozēja četrus zelta pakas ieguvējus un trīs sudraba pakas ieguvējus. Zelta pakas ieguvējiem apmaksāja visu: dalības maksu, lidojumus, viesnīcu un arī speciālu maratona uztura paku. Es tiku pie zelta pakas. Nocēlu visiem lielajiem skrējējiem,” smejot teic Aija.

Jāskaita noskrietie kilometri
Aija atklāj: lai tiktu pie minētās zelta pakas, bijis jāpierāda, ka pēdējo divu mēnešu laikā veikta attiecīgā kilometrāža: “Pa oktobri un novembri kopā bija jāsakrāj divsimt piecdesmit kilometri. Skrējieni pēc tam jāreģistrē maratona rīkotāju lapā. Un tur arī gāja visādi. Es kā parasts ikdienas skrējējs caur “Endomondo” (aplikācija, ko izmanto kilometru, distanču, maršrutu u.c. fiksēšanai – red.) fiksēju skrējienus. Nebija man vēl speciālā pulksteņa, arī citas lapas neizmantoju skrējienu reģistrēšanai. Un, kad vajadzēja skrējienus reģistrēt, izrādījās, ka “Endomondo” nesavienojas ar to lapu. Tad es ņēmu no “Endomondo” ārā skriešanas failus, pārliku citā lapā, speciāli reģistrējos un tad pārlādēju nepieciešamajā vietnē, un viss aizgāja.”
Brīdis, kad Aija uzzinājusi par dalību maratonā, bijis reizē iepriecinošs un satraucošs: “Kad es uzzināju, ka ir jāskrien, tad bija tā, ka nezināju, ko teikt. Sākumā bija sajūsmas kliedziens. Un tad – atklāsme: tā, tagad tev atkāpšanās ceļa nav.” Laiks no brīža, kad uzzinājusi par dalību, līdz brīdim, kad Francijā norisinājās maratons, pagājis cītīgos treniņos. “Kad decembrī uzzināju par to, ka man būs jāskrien maratons, es atradu un izvēlējos treniņplānu un, pēc tā skrienot, arī sapratu, ka būs grūti kopā ar vēl kādu skriet, jo man vajag tā, kā ir konkrētajā treniņu plānā. Citreiz gan bija atkāpes no plāna, bet tās radās tādēļ, ka nedaudz satraumējos. Marta beigās vēl saslimu – nevarēju skriet. Bija tādas vairākas pauzes,” stāsta Aija. Kopumā sagatavošanās procesam tika veltīti aptuveni četri mēneši, un 15. aprīlī liepājniece bija starta pozīcijā maratonā Bordo.

Puse maratona – sāpēs
Bordo maratonā Aijai bija jāveic 42 kilometru garš posms. Kopā ar pusmaratonistiem startējuši 16 tūkstoši skrējēju. “Maza pilsētiņa, nedaudz mazāka par Liepāju. Tas bija tāds vakara/nakts maratons. Sākās pēc viņu laika astoņos, kas mums būtu deviņos. Finišēja pēc viņu laika ap vieniem naktī. Skrējiens bija cauri visiem pilsētas rajoniem. Tā reizē bija kā ekskursija. Skrējām pāri lielākajam tiltam, cauri industriālajam rajonam, atpakaļ uz centru. Tur viss bija kā senpilsētā. Bijām arī piemales rajonā, kur audzē vīnogas. Varēja apskatīt pašu pilsētu,” skrējienu raksturo liepājniece. Viņa pastāsta, ka maratonā vispatīkamākās sajūtas radījuši tieši atbalstītāji: “Bērni izstiepa rokas, lai iedod viņiem pieci. Gribi vai negribi – tu dod viņam to pieci. Tas, protams, samazina tempu, bet – kad vēl tu viņus iepriecināsi? Viņi taču tā priecājas, kad kāds iedod pieci. Logos sasēduši jaunieši, kuri atbalsta. Tu vairāk izbaudi to, kas notiek apkārt, nevis to, ka skrien.”
Taujāta, vai varējusi izturēt visu 42 kilometru garo skrējienu, liepājniece saka: “Jā. Nebija to lūzuma punktu, bet bija tā, ka pēc divdesmit otrā kilometra sāka sāpēt potītes, pēdas bija kā ķieģeļi, labais celis saliektā stāvoklī sāpēja. Tad divdesmit kilometrus tādā veidā nokliboju, noskrēju caur visām sāpēm.” Taču Aija atzīst, ka skrējiens bijis to vērts: “Jau uzreiz pēc finiša es domāju: kad varētu nākamo? Gribējās noskriet, izbaudot to, ka nesāp.” Liepājniece gan atzīst: maratonus bieži skriet nevar. “Es jau jūtu, nedēļu pēc tam bija tāds miegainums, kad organisms prasīja vairāk gulēt, atpūsties.” Aija maratonā finišējuši pašas iecerētajā laikā: “Kopā priekš pirmā maratona noskrēju tā, kā biju domājusi. Četrarpus stundas. Oficiālais laiks – 4:33.”

Iespēja sevi izaicināt
Taujāta par to, kāda ir galvenā motivācija, lai nodarbotos ar skriešanu, Aija pārliecinoši atbild: “Tā sajūta pēc tam – es varu! Man tā sajūta izpaudās arvien vairāk, kad, regulāri skrienot, sāku noskriet arvien vairāk kilometru. Un pēc pāris mēnešiem redzēju, ka varu arī vēl ātrāk. Rezultāti arvien uzlabojas, un tad tu sajūti tādu dzinuli – varbūt es varu vēl? Tu izaicini sevi, noskrien vēl un vēl – tad tik uz priekšu.”
Liepājniece atklāj, ka daudziem skriešana kalpo par sava veida meditāciju: “Citi skrien arī tādēļ, lai izvēdinātu galvu.” Vai skriešanai ir nepieciešama speciāla sagatavošanās, apģērbs? “Ja tu neskrien uz rezultātu, tad var skriet arī ar to, kas ir mājās. Bet, ja grib tā nopietnāk, tad jau ir skriešanas apavi jāskatās – asfalta vai takām domātie. Jāskatās arī, ko vilkt mugurā, lai nav par karstu. Ir daži ieteikumi, ko labāk ievērot, lai skriešanas laikā justos komfortabli.”
Aijai pašai noteiktas skriešanas rutīnas nav. Taču viņa padalās ar ieteikumiem un vērojumiem, ko pēdējā gada laika apguvusi: “No rītiem vajag pusstundu, stundu pirms skriešanas pamosties, nevar tā pa taisno no gultas. Vakarā arī jāskatās, kāds ir nogurums. Citreiz pārnāc mājās, liekas – nē. Bet pēc kādas stundas, kad esi jau atpūties, kājas ir atpūtinātas no ikdienas skrējiena, tu domā: varbūt iziet paskriet? Tad netraucē ne lietus, ne vēji, ne sniega putenis.” Aijai skriešana ir kļuvusi par tik nozīmīgu ikdienas daļu, ka liepājnieci patiesi nebaida nekādi laikapstākļi: “Mēs tāādos laikapstākļos koptreniņos esam skrējuši! Bet tas ir kā kuram. Cits skries tikai tad, kad ārā saulīte spīdēs, bet man ir vienalga. Ja jūtu, ka vajag izskriet, eju un skrienu.”
Kādi ir ar skriešanu saistītie nākotnes mērķi? “Tagad es ne uz vienām sacensībām negatavojos. Bet domāju kaut kad vasarā izskriet kādu pusmaratonu. Maratonu varētu kaut kad rudenī noskriet.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Francijā noskrien maratonu

Kategorijas