Dzīvi tver ar labestību

2017. gada 25. maijs 07:00

153

“Dzīve ir bezgala raiba,” saka priekulnieks Juris Buķis, kuram plecos 93 gadu nasta, bet možs un labestīgs skats uz dzīvi. Raibumā iekļaujas gan leģionāra, gan izsūtītā piedzīvotais, gan 67 gadu darba stāžs.

Līgavu noskata naktsmājās
Jura Buķa dzimtais reģions ir Zemgale. Viņa māte bijusi lielu māju – Šķibes pagasta “Lāčgalvu” – mantiniece. Dzimtā pastāvējusi leģenda, ka mātes māti iecerējis kaimiņmājas saimnieks, bet tas kā galvotājs dabūjis maksāt uz ārzemēm aizbēguša drauga parādu. Vecāsmātes tēvs nav bijis ar mieru savu meitu atdot tādam vieglprātim, bet pēc aptuveni septiņiem gadiem viņi tomēr apprecējušies. Savukārt Jura māte iepazinusies ar Latvijas armijas virsnieku Ernestu Buķi, kuram kā jaunākajam dēlam nav bijis izredžu mantot tēva māju. Viņš gribējis Pleskavā mācīties par mērnieku, bet tas nav izdevies, jo bijis milzīgs konkurss. Padzirdējis, ka tāda skola ir Krasnojarskā, un devies turp. Iegūtā izglītība bijusi pārāka nekā vidējā mācību iestādē. Atgriežoties mājās un iebraucot Pēterburgā, konduktors teicis: “Kungi, ir sācies karš.” Ernests iesaukts cara armijā, nosūtīts uz praporščiku skolu. Mērniecības zināšanas nozīmēja, ka viņa dienests būs saistīts ar matemātiku un artilēriju. Esot versija, ka viņš lielāko dienesta daļu pavadījis Daugavgrīvas cietoksnī. Latvijas atbrīvošanas cīņās piedalījies Vidzemes artilērijas pulkā, pēc tam pārgājis uz smagās artilērijas pulku Latvijas armijā un palicis tur kā kadru virsnieks.
Reiz, atgriežoties no komandējuma Liepājā, oficieriem sabojājusies automašīna, viņi meklējuši naktsmājas. Uzrunātie norādījuši uz bagātajām “Lāčgalvām”. Saimnieks viņus uzņēmis un meitai licis gatavot viesiem vakariņas. Tā bijusi Jura tēva un mātes pirmā tikšanās. Draudzība turpinājusies Rīgā, kur meitene mācījās vidusskolā. To pabeigusi jau kā saderēta līgava, pēc tam apprecējušies. Māte uzsākusi studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, un Jura dzimšanas apliecībā kā dzimšanas vieta ierakstīta Rīga.
Kad tēvs demobilizējies, abi atgriezušies saimniekot Zemgalē, un tur Juris uzaudzis. Ģimenē ieradušies vēl trīs dēli, viens gan sešu gadu vecumā ar sirdskaiti miris. Tagad Juris – vecākais brālis – šaisaulē palicis viens.

Piesakās darba dienestam
1940. gada novembrī no Jelgavas ģimnāzijas, kur Juris mācījies, apcietināti 11 jaunieši. “Pārāk patriotiski audzinātie puiši bija naivi iedomājušies, ka var spēlēties ar čeku.”
Savukārt 1942. gada sākumā no ģimnāzijas abitūrijas klases lielākā daļa brīvprātīgi aizbraukuši uz Vāciju darba dienestā. Tas bijis jāiziet katram vācu jaunietim un jaunietei, lai varētu turpināt izglītību, un pārnests arī uz Latviju. Pirms braukšanas uz Vāciju veikta veselības pārbaude, un daudz vēlāk Juris lasījis, ka izdarīti arī antropoloģiskie mērījumi – vai jaunieši atbilst ārieša tipam. “Trešais reihs zināmā mērā skaloja latviešu jaunatnes daļai smadzenes,” atzīst Juris.
Darba dienestā pusgadu bijuši kopā ar vāciešiem, sadzīvojuši diezgan draudzīgi. Juris labi runājis vāciski, jo šo valodu mācījies no 2. klases. Strādājuši galvenokārt vācu aerodromos. Pēc pusgada vācieši atlaisti uz mājām, bet latvieši apvienoti vienā vienībā. Juris norīkots uz instruktoru kursiem Vesterlandē, kur saticis trīs labākos draugus no ģimnāzijas. Pirms tam latvieši speciāli sadalīti, lai no viena pagasta vai pazīstamie nebūtu kopā un neveidotu grupējumus.
1943. gadā 19 gadu vecais Juris iesaukts leģionā. Savukārt viņa brālis – krievu armijā. “Interesants bija tas leģions. Komandu valoda bija latviešu.” Bet vācu valodas prasmes dēļ Jurim vajadzējis piedalīties pasākumos, kur tā nepieciešama.
Pēc kara nonācis filtrācijas nometnē Tālajos Austrumos. “Nekas briesmīgs nebija, varbūt tāpēc, ka paši bijām jauni.” Juris atminas tā laika sajūtas: “Karš ir beidzies, jaunība!”
Latvijā norīkots darbos Kapsēdes pliena lauztuvēs, kur gatavots materiāls ceļu remontam.

Jaunībā traģiskais nepieķeras
Kara laikā “Lāčgalvās” mitis kāds augsta ranga krievu virsnieks, iespējams, pat ģenerālis, tāpēc saimniecība bijusi pasargāta no marodieriem. Pēc vecāku nāves Juris atgriezies mājās. Viņa toreizējā draudzene, padomju aktīviste, strādājusi pagasta izpildkomitejā par finanšu inspektori. Kad saimniekiem uzlikti sodi par lieliem nodokļu parādiem, viņa organizējusi visa inventāra aprakstīšanu, lai Jurim nebūtu jāiet cietumā.
Taču 1949. gadā viņš kā saimniecības īpašnieks izsūtīts. Bēgt nav domājis, lai neciestu viņa brāļi. Sibīrijā nonācis tam laikam bagātā sovhozā Omskas apgabalā. Vagonā ienācis sovhoza direktors: “Ņemu visus!” Uzreiz izsniegta darba grāmatiņa, uzņemti arodbiedrībā. “Bija diezgan interesanti iepazīties ar tur dzīvojošajiem.” Tie nav pazinuši ne pulksteni, ne radio. Vienīgais radioaparāts bijis kādam izsūtītajam, un tas palienēts, lai sarkanajā stūrītī varētu noklausīties Staļina bēru ceremoniju. Protams, pārraide no Maskavas nav bijusi kvalitatīva.
“Mēs toreiz bijām jauni, un tad jau tas traģiskais piesitiens tā nelīp klāt,” par tā laika sajūtām saka Juris. Un norāda uz paradoksu: “Izvešana zināmā mērā tagad nodrošina manu materiālo stāvokli.” Daudzi bijušie leģionāri dzīvojot sliktos apstākļos, jo “valdošām aprindām esam kā skabarga”.

Tur mēli aiz zobiem
Sibīrijā iepazinies ar nākamo dzīvesbiedri, apprecējies, tur piedzimusi pirmā meita. Sieva izgājusi kombainieru kursus, strādājusi par kombainiera palīdzi. Tāpat kā krievu sievietes, ar mālu un govju mēslu maisījumu izsmērējusi dzīvojamās istabas grīdu, nokaļķojusi sienas.
Latvijā atgriezušies 1957. gadā un ieradušies Priekulē pie sievas vecākiem. Juris strādājis Priekules sovhozā, kur noderējusi Sibīrijā teicami apgūtā mehanizatora profesija. Ar kombainu gan dikti nav gribējis strādāt, bet priekšniecība likusi. Labāko kombainieru skaitā gan nav bijis, jo mīlējis visu veikt ļoti precīzi, nevis dzīties pēc kvantitātes. Piedalījies zālāju sēklu attīrīšanas angāra būvniecībā un vācu valodas prasmes dēļ iesaistīts iekārtu uzstādīšanā, kas vestas no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Kāds no priekšniekiem brīnījies, ka vācu projektā telpām paredzēta linoleja grīda. Jurim mēle niezējusi teikt: “Vai tad strādnieki nav pelnījuši normālus darba apstākļus?” Taču savas raibās pagātnes dēļ turējis mēli aiz zobiem.
Nopelnījis dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, kas uzcelta 1965. gadā, un tajā mīt joprojām. Latvijā Buķiem piedzimušas vēl divas meitas, bet, kad atvases paaugušās, izšķīrušies. Pašlaik Priekulē dzīvo viena no meitām un arī mazdēls, kuri tēvam un vectēvam sanes malku, izdara iepirkumus. Nepieciešamāko viņš cenšas padarīt pats. Par to, ka vēl dzīvo, pateicas ģimenes ārstei Leimanei Priekulē un dakterim Dālam Rīgā.
Atmodas laikā bijis zināms gandarījums par notiekošo, lai gan aktīvajos procesos Juris nav piedalījies. Nu varējis satikties ar ģimnāzijas laika draugiem, no kuriem viens dzīvojis Kanādā, otrs – ASV un kuriem bijusi liela interese te atbraukt. Atmoda nesusi arī tikšanos ar ģimnāzijas laika mīlestību – Austrālijā dzīvojošo rakstnieci Ainu Vāveri, ar kuru izšķīris karš.
“Esmu kategoriski pret visiem Marksa kalpiem. Par sociālistiska virziena politiku nekad nebalsošu. Marksa ideju iemiesojums nes līdzi teroru un cilvēku ciešanas. Demokrātiskais vairākums dažreiz nav tie labākie cilvēki,” spriež daudz pieredzējušais vīrs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzīvi tver ar labestību

Kategorijas