Pilda Dieva nosprausto plānu – gleznot

2017. gada 25. maijs 07:00

Māksliniece Benita Bitāne šobrīd gatavojas kārtējai retrospektīvai personālizstādei, ko atklās 2. jūnijā. Darba pilnas rokas – jāizvēlas pēdējo gadu veiksmīgākie darbi, jārūpējas, lai uz Liepājas muzeju tiktu atgādāti privātkolekcijās un Latvijas Mākslas fondā glabātās gleznas, jāseko, lai laikus būtu gatavi katalogi, vēl un vēl.

“Esmu jau ļoti sena, bet nevaru atļauties būt vāja, pliekana sieviete: lai gleznotu, ir jābūt krampim,” pasmaida talantīgā liepājniece. Un krampis viņai vēl ir!

Orģijas darbnīcā nenotiek
Grūti noticēt, ka uz mundrās kundzes pleciem jau astoņdesmit vasaras. Pat pēc ceļgala operācijas viņai pietiek spēka pieveikt daudzos pakāpienus līdz darbnīcai sestajā stāvā un vēl mērķtiecīgi gleznot. “Šajā darbnīcā pie molberta stāvēts no 1980. gada. Izstādēs piedalījos, tikko beigusi mākslas skolu. Biju jauno mākslinieku apvienībā, un tad jau valsts jaunajiem darbnīcas deva.”
Lai gan par apkuri tagad gana daudz jāmaksā, B. Bitāne priecājas, ka bijusi iespēja telpu privatizēt. Viss mūžs kā nekā ar glezniecību saistīts. Protams, arvien piedalījusies Liepājas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības Liepājas filiāles rīkotajās izstādēs un plenēros un latviešu mākslinieku kopizstādēs dažādās Latvijas vietās. Pēc vērienīgās izstādes Rīgā Mākslinieku nama lielajā zālē daudzus liepājnieces darbus iepirkusi Parīzes mākslas galerija. Ne viens vien iepirkts privātkolekcijās un aizceļojis uz mākslas galerijām Zviedrijā, Japānā, Vācijā un citās valstīs.
Vaicāta, vai viņas darbnīcas sienas glabā arī atmiņas par bohēmas laiku, gleznotāja teic, ka orģijas te neesot notikušas, jo mākslinieku ballītes organizētas publiskā telpā. Toties modē nākušo atvērto durvju dienās te laipni uzņemti lieli un mazi interesenti. Kā aktīvāko mākslas dzīves periodu Liepājā gleznotāja vērtē laiku no 70. līdz 90. gadiem.

Rezonē ar Atmodu un dabu
Plašas amplitūdas māksliniecei nenoliedzami piemīt šarms, spēks, spilgtums un ar citiem nesajaucams rokraksts. Pēdējos 25 gados periodiski tapuši arī portreti, dažam tie atdāvināti. Nemainīgs palicis aicinājums attēlot ainavas, īpaši ziedēšanas krāšņumu un spontānumu. “Puķei neizgleznoju katru ziedlapiņu, bet sajūtas, impulsus. Stils pamainās, bet, ja tu dzīves laikā vari sasniegt savu rokrakstu, ir gandarījums.”
Kā jauku dzīves periodu māksliniece atceras laiku, kad gleznojusi, dzīvojot pie zvejniekiem Jūrmalciemā. “Desmit gados iedraudzējos ar jūru, tā man joprojām ir spēka un iedvesmas avots, viena no galvenajām tēmām. Vilni, kāpas, jūru sajūtu dziļi sirdī. Man vajag saikni ar dabu! Otaņķos, aiz Rudes skolas, mums tagad ir lauku mājas, blakus upe.”
Dažas gleznas B. Bitānei ir īpaši tuvas, nozīmīgas. 1984. gadā tapušajā darbā “Pārvērtību laiks” intuitīvi izpaudušās iekšējās pārmaiņas latviešu prātos: “Jūtu pārņemta, gleznoju ainavu ar priedēm, saulrietu, un pēkšņi debesīs parādījās sarkanbaltsarkanas krāsas. Līdzīgi notika, radot darbu “Vakarblāzma”.”
Kāds lielformāta darbs tapis no Benitas mammas atstāstīta sapņa. Virs jūras tautumeita ar garu, gaišu bizi, kas savienojas ar rietošu sauli, vāc kopā un sien rudzu kūļus. Mamma sapni tulkojusi kā paredzamo Latvijas brīvlaišanu un tautiešu atgriešanos dzimtenē, taču pati Atmodu nepaspēja piedzīvot. “Mēs visi par to domājām, bet vai drīkstēja muti vērt vaļā? Mākslas skolas direktors Rihards Rubīns stingri pateica, ka neviens pedagogs nedrīkst iet baznīcā pat Ziemassvētkos.”
Pēc puča Rīgā un Viļņā radītie B. Bitānes darbi tika apkopoti ciklā un izstādīti muzejā “Liepāja okupāciju režīmos”.
“Vēl es iedvesmojos no klasiskās mūzikas, man tie labākie ir impresionisti. “Lielajā dzintarā” balkonā klausījos Ērika Ešenvalda simfoniju “Ziemeļu gaisma” un redzēju vīziju. No orķestrantiem nāca gaišs ceļš, arkas galā vīdēja cilvēka tēls. Zināmā mērā tas ietekmēja pēdējās lielformāta gleznas “Melodija” tapšanu.”
Fatālās pārdomās dzimusi filozofija – kompozīcija savieno abstrakciju ar dabā redzēto. Koku alejas galā izgaist flautista stāvs. Vai pasaule, kurā aiziet muzikants, ir vieta, kur mēs visi reiz nokļūsim? Vai melnie, biedējošie putni simbolizē bailes no nezināmā?

Kauns prasīt naudu
Benita Bitāne uzsver savu piederību Kurzemei un Liepājai – vērtības, ko gadi nenodeldē. Meitene piedzimusi 1937. gada 3. februārī Liepājā. Sākoties karam, tēvs sargājis ģimenes mājiņu Zirņu ielā, bet mamma ar trīsgadīgo meitiņu palikusi laukos pie tantes.
“Kapsēdes pamatskolā zīmēju sienas avīzes, plakātus pionieru stūrītim. Visi skolotāji mani mudināja iet uz mākslas skolu, arī skolas direktors Alfrēds Dobelis atbalstīja. Man, teicamniecei, iestājeksāmens bija jāliek tikai zīmēšanā, gleznošanā un kompozīcijā. Uzskatu, ka Dievs nosprauž plānu katram cilvēkam. Neiet jau dzīvē kā pa sviestu, uzliek arī grūtumus, bet es ticu tam, kurš augšā visu kārto un palīdz.”
Mākslas skolā Dekoratoru nodaļa bijusi “ar teātra ievirzi”, diplomdarbā Benita veidojusi maketu lugai “Maija un Paija” un pabeigusi mācību iestādi ar izcilību. Kamēr materiālie apstākļi likuši ar augstskolu iepauzēt, ar prieku pieņemta Liepājas teātra piedāvātā vecākās mākslinieces dekoratores vieta. “Tikai mans apzinīgums, darbaspējas un Dieva dotais talants ļāva kāpt uz augšu. Kad Mākslas akadēmijā nodibināja neklātienes nodaļu, samācījos un iestājos. Studējot trešajā kursā, teātrī tiku iecelta par scenogrāfi. Pirmā lielā luga man bija ar Oļģertu Kroderu “Figaro kāzas”.”
“Jaunībā biju ideāliste, nepatika krāmēšanās ar naudu. Kad Kapsēdes skolas direktors un skolotāji vēlāk brauca pirkt gleznas, es domāju: kāpēc gan man tās būtu jādod prom? Bija kauns naudu prasīt. Kļūstot lielākai un gudrākai, sapratu, ka visi mākslinieki par to tikai priecājas. Jo par ko tu pirksi rāmjus un krāsas, kā samaksāsi par darbnīcu?”
Lai gan savulaik teikusi, ka nekad nekļūs par pedagoģi, tomēr R. Rubīns pierunājis pamest teātri, mācīt gleznošanu un zīmēšanu Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņiem un vadīt tur Zīmēšanas, gleznošanas metodisko komisiju. 1988. gadā pēc vairāk nekā desmit pedagoģijai veltītiem gadiem B. Bitāne kļuva par brīvmākslinieci.
Pērn par rudens izstādei gleznotām jūras ainavām viņa saņēmusi Liepājas SEZ pārvaldes specbalvu – 100 eiro. “Internetā cilvēki šķārdījās: kas tā par lietu – Bitānei tik vien varēja atļauties. Bet es priecājos, jo ne dēļ peļņas vien gleznoju. Ja nauda kļūst par vienīgo laimes avotu, tā var pievilt. Jāiztiek ar to, kas ir. Kad makā galīgi vairs nekā nav, Dieviņš gādā – atkal kādam gleznu ievajagas. Taču strīpām bildes neviens nepērk. Mums ar vīru Visvaldi abiem ir pensija, badā nenomirsim.”
Tomēr intensīvā gleznošana stāvus un ieelpotās krāsas kaitē veselībai, māksliniece uzzinājusi gan no medicīnas literatūras, gan savas ģimenes ārstes. “Ja nezina mēru, ja gribas ar krāsām iztrakoties un strādā par daudz, tā ir. Pirms izstādēm naktīm esmu gleznojusi. Ieraugu uz palodzes puķes vai gadalaika noskaņu un aizmirstu par laiku. Ar eļļu var dabūt lielāku faktūru, bet man ir dabas dots piegājiens – vajag gleznot strauji. Ar akrilu tas jāizdara vienā vai divos piegājienos: emocijas nav zirgs, ko var piesiet pie slitas. Vienmēr licies un arī šodien tā domāju, ka labākā bilde vēl tikai būs.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pilda Dieva nosprausto plānu – gleznot

Kategorijas