Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Apriķu pamatskolu nebaida slēgšanas draudi

VENDIJA PIKŠE
Laikraksta arhīvs

2017. gada 1. jūnijs 07:00

661
Apriķu pamatskolu nebaida slēgšanas draudi

Apriķu pamatskola bijušajā barona Nolkena muižā atrodas kopš 1922. gada. Laika gaitā tā bijusi sešgadīgā Neredzīgā Indriķa pamatskola, tad septiņgadīgā, nedaudz vēlāk astoņgadīgā skola, bet pašlaik šeit mācās bērni no 1. līdz 9. klasei. Skolas direktore Velga Ļaudama atklāj, ka šobrīd zinības iegūst 38 bērni. Mazā skaita dēļ skolai katru gadu draud ar slēgšanu, tomēr skolotājus tas nebaida un mācībspēki strādā ar vēl lielāku atdevi, jo katram bērnam var pievērst īpašu uzmanību.

Grib slēgt jau 46 gadus
Tā kā skolā ir tik maz skolēnu, tad vairākas klases, piemēram, 8. un 9. klase, ir apvienotas. Direktore uzskata, ka šāds mācību modelis bērniem nāk par sliktu – tas pierādījies arī ikdienas darbā. Ja māca grūtāku vielu, mazākie netiek līdzi; ja vieglāku – lielie garlaikojas. Apriķu pamatskolas skolotāji savstarpēji vienojušies, ka pēc brīvprātības principa mācīs skolēnus atsevišķi, lai tie iegūtu kvalitatīvu izglītību. “Neviens uz to netika piespiests, skolotāji paši nolēma, ka par šādu samaksu darīs dubultu darbu un mācīs bērnus atsevišķi,” mierina mācību iestādes vadītāja.
Šobrīd skolā palikusi maza saimīte – 38 bērni. “Nākotnes perspektīva vairs nav nekāda spožā,” skumji nosaka V. Ļaudama. Bet runas par skolas slēgšanu nav nekāds jaunums, ar to ik brīdi draud jau kopš tālā 1971. gada. “Vienmēr bijis maz bērnu,” stāsta V. Ļaudama. “Šogad aizies vēl četri absolventi, bet neviens jauns klāt nepienāks, līdz ar to skolēnu skaits atkal samazināsies.”
Ja notiks ļaunākais un skolu slēgs, audzēkņiem nodrošinās iespēju mācīties citās apkārtnes skolās. Bet ko darīt pedagogiem? Pārcelties uz vietu, kur ir cita skola, vai arī meklēt darbu ne savā profesijā? “Daudzi skolotāji šeit ir pirmspensijas vecumā, viņiem vēl nav 60, lai iekristu drošības spilvenā. Ir tādi, kam ir 57 un 58 gadi un līdz pensijai vēl tālu. Tādi skolotāji nekur tuvākā apkaimē nebūs vajadzīgi. Arī skolas tehniskie darbinieki paliks bez darba. Tas ir skumji, jo kur tad lai cilvēks darbu atrod?” jautā V. Ļaudama.

Visu nenosaka atzīmes
Ar katru jaunu mācību gadu samazinās skolēnu skaits, tomēr skolotāji priecājas, ka izskolojuši labus bērnus. Šogad 9. klasi beigs divi zēni un divas meitenes. Arī pirmie eksāmeni nokārtoti veiksmīgi, un direktore uzskata, ka saņemtas labas atzīmes. Viņa gan piebilst, ka nedrīkst koncentrēties tikai uz atzīmi, svarīgāk ir skolēnam izprast mācību vielu. “Nevar gaidīt, lai visiem būtu 8 un 9 balles. Ne jau tas cipars nosaka izglītības līmeni, svarīgāk ir katrā bērnā atrast to īpašo un labo. To es arī parasti saku saviem skolotājiem – mēģināsim atrast katrā bērnā to, ko vajadzētu attīstīt, to īpašo sēkliņu.”
Savā darba mūžā direktore sapratusi, ka ne visi skolēni var būt uzņēmēji, rīkotāji un strādāt biroja darbu, pēc kā mūsdienu sabiedrība tik ļoti tiecas. “Visi nevar strādāt ar papīriem, ir nepieciešami praktiķi, īsta darba darītāji,” uzskata pedagoģe. Nesen tas pierādījies arī dzīvē – Apriķu pamatskolas zāles remontdarbus vadījis kāds bijušais audzēknis. Puisis jaunībā bijis aktīvs uz blēņām, nevis mācībām, bet šobrīd veiksmīgi strādā celtniecības uzņēmumā un atradis to, kas viņam sagādā prieku. “Viņš bija parasts puika ar savām delverībām un palaidnībām, bet cik pareizi viņš tagad dara savu darbu! Pilnīgi asaras sariesās acīs no lepnuma,” stāsta V. Ļaudama.

Vietējie nevēlas mācīties Aizputē
Šāgada absolventu plāni zināmi arī skolas direktorei. Viens no puišiem došoties uz Liepāju, kur apgūs IT specialitāti, otrs – uz Cīravu, lai sekotu sirdslietai – automehānikai. “Ritvars brīnišķīgi runāja latviešu valodas eksāmena mutvārdu daļā. Viņš ir puika, kam dvēselē ir mašīnas, abi kopā ar tēvu ķīlē spēkratus,” uzslavē skolas vadītāja. Arī abas meitenes došoties prom no Apriķiem, lai turpinātu mācības Liepājas Valsts tehnikumā.
Direktore atzīst, ka skolā vērojama tendence – bērni atmetuši domu par Aizputes vidusskolas piedāvātajām iespējām.  “Mums vispār ar to vidusskolu ir grūti. Nav tā, ka mēs aģitējam pret Aizputes vidusskolu, pasarg dievs, nē, bet skolēni negrib iet uz Aizputi. Varbūt tāpēc, ka lauku bērniem negribas iet uz pilsētu, vai arī tāpēc, ka gribas ātrāk apgūt profesiju, lai var strādāt,” iespējamos iemeslus min skolas pārstāve. Tomēr atzinīgi esot jānovērtē fakts, ka skolēni turpinās mācības un saprot zināšanu vērtību.
Visbiežāk aizbraukušie studenti nemaz neatgriežas mājās uz pastāvīgu dzīvi, jo Apriķos ir grūti atrast darbu. “Te nav vispār darba vietu. Ir daži lielie saimnieki, kas var nodarbināt tikai pāris cilvēkus. Apkārt ir daudz mežu, bet nav nevienas zāģētavas. Jaunie cilvēki atbrauc pie saviem vecākiem tikai ciemos, ikdienā viņu te nav,” zina stāstīt V. Ļaudama.
Lai uzturētu skolu, direktore uzskata, ka papildus nepieciešami vien desmit skolēni. Tad uz brīdi atkal rimtos sarunas par Apriķu pamatskolas slēgšanu.

Kategorijas

Kategorijas