Rekurzeme.lv ARHĪVS

Karīna Tatarinova: “Kopsaucējs visam ir teātris”

ZANE GVOZDE

2017. gada 1. jūnijs 07:00

733
Karīna Tatarinova: “Kopsaucējs visam ir teātris”

Aktrise Karīna Tatarinova ir daudzpusīga personība. Spēlējusi uz teātra skatuvēm Rīgā, filmējusies populāros pašmāju televīzijas seriālos, piedalījusies dažādos muzikālos projektos, taču savā brīvajā laikā labprāt piekopj aktīvo atpūtu – piemēram, kāpj kalnos. Šo talantīgo un aizrautīgo aktrisi nu liepājnieki var saukt par savējo, jo kopš 2016. gada decembra K. Tatarinova ir Liepājas teātra štata aktrise. Viņa redzama vairākās Liepājas teātra izrādēs, jaunākā no tām – Sergeja Zemļanska iestudējums “Precības”.

Nu jau gandrīz pusgadu K. Tatarinova darbojas Liepājas teātra štatā. Taujāta, kā jūtas Liepājas teātrī un radošajā kolektīvā, aktrise atbild: “Forši! Ar Klaipēdas kursa ienākšanu teātrī tāda spēcīga komanda ir izveidojusies. Spēcīgs ansamblis un teātra direktora Lauk­šteina (Herberts Laukšteins – red.) un viņa komandas vīzija un virzība Liepājas teātri ir padarījuši par vienu no redzamākajiem Latvijā. Man patīk šī gaisotne, darbs un atbildība, kāda ir visam teātrim – gan aktieriem, gan visai pārējai komandai, tehniskajiem un arī administratīvajiem darbiniekiem. Atbildība pret to, kas notiek uz skatuves. Jo teātris jau galu galā ir kolektīva māksla. Vēlams spīdēt gan pašam, gan savu partneri celt.”
Iepriekš aktrise strādājusi dažādos Rīgas teātros un guvusi lielu pieredzi. Uz jautājumu, vai Liepājas teātrī jūtas īstajā vietā, K. Tatarinova attrauc, ka šādās kategorijās savu darbošanos neskata, un atzīst, ka šobrīd viņa ir Liepājas teātrī un viņai patīk te būt. “Man patīk šī māja, šī gaisotne. Viss man patīk Liepājas teātrī. Kad strādāju Nacionālajā teātrī, man patika Nacionālais teātris, kolēģi. Man viņi arī tagad patīk! Man patika “Observatorijas” (Gaļinas Poļiščukas vadītā “Teātra observatorija” – red.) laiks ļoti – vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs šo teātri paši taisījām un veidojām no nulles. Man arī patika mans frīlansera laiks – tās bija ļoti daudzas muzikālas iespējas, projekti. Šie “Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātra projekti. Es diezgan daudz ceļoju ārpus Latvijas un arī pašu Latviju pamatīgāk iepazinu. Jā, un filmēšanās. Zināmā mērā teātris piesien, jo ir primārs. Pēc tā vadās arī filmētāji, dažādas citas aktivitātes no tā izriet – kaut vai tie paši muzikālie projekti. Droši vien, ja es kādu laiku nebūtu neatkarīgā aktiera statusā, nekad mūžā nebūtu noproducējusi trīs diskus, nebūtu šo piecu koncertprogrammu, ar kurām mēs koncertējam pa visu Latviju, visdrīzāk neizdotos aizbraukt arī tūrē pa Ameriku ar Māras Ķimeles izrādi “Parīze–Rīga–Parīze”. Šādas lietas nenotiktu, ja nebūtu šo četru gadu. Nacionālā teātra laiks bija Nacionālā teātra laiks, neatkarīgā teātra laiks bija neatkarīgā teātra laiks, frīlansera laiks bija frīlansera laiks – es nenožēloju nevienu dienu, nevienu minūti. Šis ir jauns posms, bet kopsaucējs visam ir teātris,” stāsta aktrise.

Katrai izrādei – savs skatītājs
Aktrisei ir liela skatuviskā pieredze – nācies spēlēt uz dažādām skatuvēm arvien atšķirīgas auditorijas priekšā. Nu nospēlētas vairākas izrādes Liepājas teātrī. Ar ko tad atšķiras Rīgas teātra skatītājs no Liepājas teātra skatītāja? “Katrā teātrī viņš ir, varētu teikt, savs. Katram teātrim, es uzskatu, ir savs rokraksts. Liepājai arī. Skatītājs zina šos aktierus, šo teātri. Pastāvīgs un patriotisks – lepojas ar saviem aktieriem, nekautrējas celties kājās un izrādīt emocijas. Rīgā tā notiek visai reti. Sanāk, ka skarbie kurzemnieki patiesībā ir daudz emocionālāki, atvērtāki. Kā Māra Ķimele reiz teica: visām izrādēm visiem nav jāpatīk. Katrai ir savs skatītājs. Tieši tāpat kā visas izrādes nevar būt izdevušās. Kaut gan – ko var uzskatīt par izdevušos? Es vairāk esmu par to, ka katrai izrādei ir savs skatītājs. Tas, kas man ļoti patīk – Liepājas teātra skatītājs ir laikam jau radināts, pieradis, demokrātisks. Šeit ir tikai viena zāle, Laukšteina kungs ir teātra repertuāru formējis tā, lai skatītāji nebūtu apdalīti tajā dažādībā, kas ir Rīgā. Pat vairāk – pašreiz, cik zinu, nevienā Latvijas teātrī nav tāda žanra iestudējumu kā “Indulis un Ārija” un “Precības”.”
Par šābrīža situāciju Latvijas teātru vidē un skatītāju gaidām attiecībā uz izrādēm un aktieriem K. Tatarinova saka: “Man liekas, ka teātris ir tā joma, kurā aktieris, autors un režisors mēģina izstāstīt to, kas ir būtisks, sāpīgs, par ko ir vērts runāt. Un skatītājs jau nāk piedalīties tajā procesā. Viņš ir līdzdalībnieks. Jo man šķiet, ka tīri tā “tralalā” – Latvijā skatītāji nav tik dumji. Nopietni! Es tiešām domāju, ka viņi ir galvas tiesu augstāki par dažu labu citu lielvalstu skatītāju. Varbūt tā ir tāda mazas valsts specifika un Eiropas specifika. Protams, dažkārt gribas jau arī to “tralalā”, izklaidi, bet arī “tralalā” var uztaisīt tā, ka tas ir ar domu, jēgu un īstenībā par būtisko.”

Dejas izrāde prasa milzu izturību
Jaunākā loma Liepājas teātrī K. Tatarinovai ir Sergeja Zemļanska režisētajā kustību izrādē “Precības”. Tajā viņa atveido Arinu Panteleimonovnu. Lūgta pastāstīt par šo lomu un izrādi, aktrise teic: “Svētīgi! Pašai priekš sevis svētīgi, tāpēc ka es kopš Nacionālā teātra laikiem laikam nebiju tādās dejas izrādēs piedalījusies. Tas ir pamatīgs treniņš. Liepājnieki (aktieri) ir ļoti spēcīgi, jo vismaz reizi gadā ir viens šāds gabals – attiecīgi visu laiku sanāk sevi uzturēt formā. Tas ir ļoti būtiski: gan dziedāšanai, gan dejošanai, gan kustībai, gan pašai aktierspēlei – “nobrauktie kilometri”. Ne tikai lomas lielums vai mazums, nozīmīgums vai žanrs, bet tas, ka tu bez lieliem pārtraukumiem esi tajā iekšā. Man kādu laiku – vismaz gadus desmit – nav bijis šādas pieredzes. Es esmu diezgan sportisks cilvēks, skrienu maratonus, kāpju kalnos, bet tā ir cita muskulatūra, cita koncentrēšanās un savākšanās. Man tas mēģinājumu posms prasīja diezgan lielu izturību un apņēmību. Bet man patīk ļoti, jā. Darbojas pilnīgi citi domāšanas centri, atceroties kombinācijas un mēģinot izteikt domu, raksturu – visu caur kustību. Man liekas, ka šajā izrādē tas ir visiem lieliski izdevies. Pati loma – krustmāte. Ar problēmu – krustmeitu, kura jāapprecina.”
Aktrise uzteic visu izrādes komandu, kas pie izrādes strādājuši plecu pie plecu – režisora, scenogrāfa, mūzikas autora apbrīnojamo radošo sadarbību un režisora asistentes, horeogrāfes Lienes Gravas veikumu, lai iegūtu vislabāko rezultātu.
Darbs ar režisoru S. Zemļanski K. Tatarinovai bijis jauna pieredze. “Man patīk ļoti! Zemļanskim arī piemita krievu režisoriem raksturīgais “vajag tagad un uzreiz!”, vajag redzēt, lai saprastu, kā tas būs. Viņš strādā tādā dzīvā procesā. Brīžiem mums bija grūti to pieņemt, jo parasti jau aktieris sagaida, ka režisors atnāks tāds ļoti gatavs, viņš redzēs un zinās, ko grib un kā to realizēt. Bet, pirmkārt, man liekas, deja, Sergeja deja, kustība, ir pilnīgi kaut kas cits – tas top, rodas. Otrkārt, viņš strādā komandā ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku, un mūziku, un tas viss ļoti bieži top uz vietas. Maģiski! Man patīk vērot šos procesus, patīk tajā atrasties, bet dažkārt ir tik grūti, jo tas prasa lielu, lielu pacietību,” atklāj K. Tatarinova.

Piedāvā mūziku ar stāstu
K. Tatarinova zināma arī kā viena no dziedošajām aktrisēm: piedalījusies dažādos muzikālos projektos un ieguvusi arī muzikālo izglītību. Aktrise uzsver: mūzika ir ar viņu visu laiku. “Tagad arī mēs gatavojamies braukt ar dziedošo aktieru ansambli “Drama” uz Mančestru dziedāt. Koncertē arī mana “Plenēra apvienība”. Mums ir jauna pro­gramma – Kubas, Latīņ­amerikas un Meksikas dziesmas kopā ar Havjeru (“Tex Mex” šefpavārs meksikānis Havjers Garsija – red.), kurš taisa paelju. Un mēs dziedam. Apvienībā darbojas Ivars Hermanis, ģitārists, kurš pārvalda flamenko, spāņu ģitāru un kubiešu tresu, viens no Latvijā labākajiem akordeonistiem Artūrs Noviks, kontrabasists Mareks Auziņš, perkusionists Ivars Kalniņš. Esam izveidojuši programmu “PORTIDO”. Programma pērn novembrī piedzīvoja pirmizrādi. Tagad, vasarā, kad būs vairāk laika, mēs domājam atkal tam pievērsties. “Plenēra apvienība” kādreiz izveidojās “Observatorijas” vajadzībām – vienam koncertam. Tad radās vēl viena programma – “Plenēra koncerts” ar Maijas Doveikas līdzdalību, un tad pamazām, šiem te mūziķiem pieslēdzoties klāt arī citiem, izveidojies muzikālais projekts, ko sauc par “Plenēra apvienību”.”
Aktrise pastāsta, kā radies apvienības nosaukums: “Mūs Rēzeknē, koncertzālē “GORS”, nosauca par “Plenēra apvienību”. Koncertējām tur, un koncertprogrammas nosaukums bija “Plenēra koncerts” – bijām palikuši bez savām telpām un nu devāmies nosacītā plenērā – pieredzes un iespaidu gūšanas un apmaiņas tūrē ārpus konkrētām telpām, konkrētas organizācijas. Tagad mēs šādā “Plenēra apvienībā” lielākā vai mazākā sastāvā muzicējam. Visu iesaistīto mūziķu pamatdarbs ir Rīgas lielajos orķestros. Līdz ar to viņi vadās pēc mana teātra, es vados pēc viņu orķestru grafikiem. Daudz nesanāk satikties un koncertēt, bet, manuprāt, šī jau ir sestā dziesmu programma.”
K. Tatarinova atzīst, ka primāri viņa tomēr ir aktrise un dziedāšana ir iespēja baudīt muzicēšanas procesu un parādīt sevi no mazliet cita skatpunkta: “Es esmu aktrise, es neizliekos par dziedātāju, kaut arī man ir muzikālā izglītība. Līdz ar to šīs dziesmu programmas drīzāk ir koncertizrādes ar stāstiem. Tādas interaktīvas. Monologā, dialogā ar skatītāju, mūsu pašu starpā. Ir kaut kāds iemesls, kāpēc es jelkādu dziesmu ņemu. Ir kāds stāsts, teiksim tā. Tie stāsti virpinās kopā, un izveidojas koncerts.”
Aktrise ir pārliecināta: Liepājas teātra aktieriem ir lieliskas muzikālās dotības. ““Pūt, vējiņi!” ir ļoti nopietns, muzikāli sarežģīts darbs, gandrīz visi aktieri ir dziedoši un spēcīgi dziedoši. “Piafa” savukārt prasa ļoti lielu sagatavotību no Agneses, viņai ir ārkārtīgi plaša un spēcīga balss. Ieva Dreimane viņus ir labi sagatavojusi. Katru gadu notiek Vecgada, Ziemassvētku koncerti – ir iespējas šīs lieliskās balsis parādīt.”

Seriāls kā pamatīgs darbs
K. Tatarinova piedalās arī TV seriālu filmēšanā. Šobrīd viņas veikumu var vērot seriālā “Viņas melo labāk”, kur aktrise atveido Margaritu, savukārt lielu skatītāju mīlestību guvušajā seriālā “Likteņa līdumnieki” bija iespēja iejusties kolorītās Jadvigas lomā. Ko teātra aktierim dod iespēja filmēties TV projektos? “Iemācies vai arī neaizmirsti strādāt kameras priekšā, just kameru. Nepārtraukta prakse, pieredze ir ne tikai vēlama, bet pat nepieciešama.”
““Likteņa līdumnieki” bija vienreizīga pieredze, jo tos filmēja kā lielo filmu. Es “Līdumniekus” drīzāk sauktu par televīzijas daudzsēriju mākslas filmu. Tur bija vienkārši lielisks materiāls, kas bija par Latviju, par Latvijas cilvēku likteņiem, par Latvijas vēsturi. Tas bija patiešām vērtīgi. Tur bija komanda, kas meklēja autentiskos tā laika priekšmetus un drēbes – no durvju rokturīšiem, eņģēm līdz sieviešu apakšveļai, ko šuva pie deviņdesmitgadīgas mierlaiku šuvējas. Tas bija pamatīgs darbs pie lomas, informācijas vākšana, personāža apzināšana. Tas, ka mēs filmējām dzīvā dabā, nevis studijā,” dotās iespējas raksturo aktrise.
Arī seriāls “Viņas melo labāk” tiek filmēts dabiskā vidē, taču, kā atzīst pati aktrise, tas ir pavisam kas cits. “Tas ir meiteņu seriāls, bet mums ir lietuviešu režisors, kuram ir pilnīgi cits temperaments. TV3 no lietuviešiem atpirkto seriālu adaptē Latvijai, mēs jau adaptēto reizēm diezgan huligāniski vēl pielabojam. Mums ir arī otra režisore – Līga Pipare, kura brīnišķīgi samontē visu. Un puiši-operatori, kuri safilmē Rīgas, Latvijas skatus. Dinamiski. Tā, ka nav jākaunas.”
Šobrīd K. Tatarinova filmējoties arī vienā studentu filmā. “Topošais režisors Jānis Jozis filmē savu maģistra darbu, mums vēl jānofilmē pēdējie kadri. Man patīk studentu filmās piedalīties. Mums ir ļoti daudz jaunu, talantīgu režisoru. Tā ir tāda laba pieredze.” Taujāta, vai vienmēr piekrīt piedalīties studentu darbos, aktrise atbild: “Protams, es vienmēr izlasu scenāriju, bet nekad nav bijis, ka būtu pilnīgas muļķības un ir jāatsaka. Laikam ir arī paveicies ar tiem studentiem!”
Uz jautājumu, kur spēlēt ir vieglāk – uz skatuves vai kameru priekšā, aktrise atbild: “No vienas puses, kameras priekšā ir grūtāk, jo ir tuvplāni – redzama vismazākā nianse. No otras puses, vieglāk ir, jo tev nekas nav jāforsē. Uz skatuves gan arī nav jāpārspīlē, bet tur ir tomēr cits izteiksmes veids, liels attālums un tev tā doma ir jāaiznes, jāaizraida līdz skatītājam. Tās ir divas dažādas specifikas, man patīk abas. Lai gan laikam teātris vairāk. Tādēļ, ka kino... labi, tu runā, tu mēģini, tu nospēlē vienu dubli, otro, trešo, ir vismaz kādi pieci varianti vai vairāk no dažādiem rakursiem un tad ir viss: vairāk no tevis nekas nav atkarīgs. Neko vairs mainīt nevari, tu pat nezini, kā izskaties, jo režisors, montāžas režisors pēc tam var samontēt, kā viņam patīk. Tu vairs neesi saimnieks. Teātrī tā tomēr esmu es, kas simtprocentīgi un nepārtraukti atbildu par savu balsi, miesu.”
Kas interesanti, aktrise atzīst, ka pati visas sērijas ar savu dalību nemaz nav noskatījusies. “Man nav televizora. Godīgi sakot, es pat “Likteņa līdumniekiem” neesmu redzējusi pilnīgi visas sērijas. Man vienkārši nebija laika. Filmēja vasarā, pēc tam sākās sezona. To, kas ir jānoskatās darba vajadzībām, noskatos internetā, bet to tiešām daru reti. Man patīk lielais ekrāns. Patīk iet uz kino. Tā ir tāda bauda – uz lielā ekrāna skatīties kino!”

Vasara – muzikālajiem projektiem
Liepājas teātra sezona, kura aktrisei K. Tatarinovai bijusi pirmā kā štata aktrisei, tuvojas noslēgumam. Ko sagaida no jaunās sezonas? “Lai tā būtu dinamiska. Man gan pirmie divi iestudējumi nav. Darbs pie jauna iestudējuma sākas oktobrī. Bet ir izrādes. Vasara ir diezgan saplānota.” Aktrise smejot teic, ka brīvā laika atpūtai maz, jo vasarā ir iespēja piedalīties dažādos projektos, kam teātra sezonā laika neatlika.
Īpašu muzikālo projektu šogad piedzīvos arī Liepājas teātra aktieri. Ar koncertprogrammu “Mana dziesma” Liepājas teātra aktieri Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Everita Pjata, Karīna Tatarinova, Viktors Ellers un Kaspars Kārkliņš viesosies Kalnu kultūras namā, kur norisināsies brīvdabas koncerts. “Koncerta idejas autors un režisors Mārtiņš Kalita katram aktierim uzdeva izvēlēties piecas savas dziesmas – sev svarīgas, būtiskas, un pateikt, kāpēc tās. Man tāpēc arī šī koncertiespēja uzrunāja. Jo tur ir šis “kāpēc?”. Kāpēc tieši šī dziesma? Katrai dziesmai ir savs stāsts. Tas nav tikai tāpēc, ka smuka mūzika.” Koncertā Normunda Kalniņa vadībā piedalīšoties talantīgi Liepājas mūziķi.
Lai gan lielu daļu vasaras aizņems koncertēšana dažādos sastāvos, K. Tatarinova cer pievērsties arī atpūtai pie dabas un tuvākai Liepājas iepazīšanai, ko līdz šim pilnībā nav izdevies īstenot. “Man Bernātos ir lauki, gribas arī tur ko palīdzēt, padzīvoties. Apgūt visu, kas te ir. Es sāku pa jaunam apgūt, iepazīt Liepāju, esmu ilgu laiku bijusi prom no Liepājas ikdienas, notikumiem, aktivitātēm, joprojām esmu režīmā “Liepāja–Rīga–Liepāja”. Es, patriotiskā liepājniece, atskārtu, ka no Liepājas diezgan maz ko zinu. Man ir jāatzīst ar kaunu, ka ļoti daudzas lietas, vietas, iespējas, kādas te, Liepājā, ir, neesmu vēl apskatījusi un izmantojusi,” ar smaidu nosaka aktrise.