“Dakteru stūrī” dzīve – savrupa un mierīga

2017. gada 8. jūnijs 07:00

823

“Dakteru stūrī” dzīve – savrupa un mierīga

Tā jau laikam ir, ka katrā latvietī mīt tieksme uz savu zemes pleķīti, īpaši pusmūžā, piekrīt Andris un Silvija Kristoni. Māju Otaņķu pagastā ģimene iegādājusies 1990. gadā, kad tā bijusi pagalam žēlīgā stāvoklī. Ar jauno saimnieku uzņēmību un prasmēm “Raķīši” piedzīvojuši īstu renesansi, un nu mītne Bārtas upes krastā kalpo par miera ostu gan pašiem, gan abiem dēliem – mūziķim taustiņinstrumentālistam Jurim un plaušu slimību ārstam Mārcim.

Visu paveic savām rokām
Dakteris Andris Kristons stāsta, kā ticis pie lauku īpašuma: “Kādas sievietes dēls slimoja ar tuberkulozi, un es viņu ārstēju. No autobusu pieturas Šuķenē, kas bija upes otrā pusē, agrāk varēja ar laivu šurp pārcelties. Kad autobusa maršruts tika likvidēts, kundze vairs nespēja atkļūt un piedāvāja māju atpirkt kopā ar nepilnu hektāru zemes.”
Vieta un iedzīvotāji Kristoniem nebija sveša, jo Silvijas vecāki savulaik strādājuši zivju kombinātā un tēvs ar mašīnu vadājis darbiniekus uz telšu pilsētiņu. Kad atpūtas bāze beigusi pastāvēt, Kristoni vairākus gadus īrējuši vasaras mītni netālajos “Rožkalnos”. Piedzīvots arī telšu periods.
Cara laikos būvētā mājiņa ar cauru salmu jumtu bijusi ķirmju saēsta, toties ar pamatīgiem akmens bluķiem pamatos. Uz tiem tapusi jauna divstāvu dzīvojamā ēka, bet blakus pirms 15 gadiem uzcelta pirts. Andris palepojas, ka visu, izņemot malkas šķūnīti, uzbūvējis pats. Un jāatzīst – sanācis labi.
“Bet, kad atnācām, bija bada gadi. Mana alga – astoņdesmit rubļi, puišeļi mazi, nebija īsti, ko ēst, tāpēc paši visu audzējām. Govis vedām pārdot un kartupeļus. Baigā ravēšana, bet par cukurfabrikā nodotajām cukurbietēm dabūjām divus maisus cukura.”
Nav aizmirsts arī, kā notikusi būvniecība. “Viens paziņa drusciņ apmācīja, piepalīdzēja, un tā lieta aizgāja. Kad juka un bruka padomju armijas lietas, visu ko varēja nopirkt par smiekla naudu. Karostā, Priekulē un Paplakā nojaucamo kazarmu ķieģeļus dabūju par dažām sīknaudām gabalā.”
Saimnieks atzīstas, ka pirts ēkas projektu pats uzzīmējis, pēc celtniecības pabeigšanas arhitekts to pārbaudījis, atzinis par labu un apstiprinājis.

Vērtība – normāli kaimiņi
Agrāk Kristoni Otaņķos uzturējušies galvenokārt siltajā gadalaikā, jo granulu katls mājas apkurei ierīkots tikai šopavasar. Toties ziemā nereti braukuši uz “Raķīšiem”, lai nopērtos pirtī un pasēdētu pie kamīna. Šogad uzmeistarotas jaunas lāvas, drīzumā gādās jaunu āra kubulu, jo iepriekšējais nokalpojis. Tuvākajos plānos ietilpst upes izgrauztā krasta nostiprināšana. Citādi peldēties tikt ļoti grūti.
No pirts ēkas balkona paveras lielisks skats uz Bārtas upi. Laivotājiem, ūdens tūristiem te nakšņošana tikpat kā liegta, kopš “apzinīgi” viesi pamanījušies salauzt krēslus.
Vai kopumā reālā dzīve te atbilst iedomātajai? Andris prot daudzus lauku darbus un sevi sauc par laucinieku, jo dzimis un audzis Jaunkalsnavas pusē. Tur viņa mammai bijusi saimniecība ar kazām, aitām un govīm. Silvijai, īstenai liepājniecei, Tirgus aptiekas farmaceitei, nācies pielāgoties. Pašlaik “paaudzē tikai sīkumus” un ražu gaida lielākoties no ogu krūmiem un augļu kokiem. Šopavasar iestādīta jauna ābelīte ‘Konfetnaja’.
Laukos nekādu mīnusu nav, vienisprātis ir dzīvesbiedri. Vienīgo darvas karoti piemet ērces. Pret ērču encefalītu abi ir potējušies, taču Andris dabūjis Laimas slimību. Vieglākā formā, pleķi laikus pamanīti. Silvija ar to saskārusies pat divkārt: “Pirmajā reizē, pirms desmit gadiem, borēlijas baktēriju par vēlu konstatēja. Vingrojot pamanīju riebīgus pleķus uz kājas, ar sirdi palika slikti. Bija jādzer antibiotikas. Bet to slimību jau var dabūt arī pilsētā, pat Rīgā Mežaparkā.”
Daiļdārzniecības virzienā izpaužas ne vien saimniece, bet arī dēli. Mammai paliek ravēšana. Eglīte, ko podā no Rīgas pirms desmit gadiem atgādājis Juris, krietni izstiepusies, Ziemassvētkos pušķošana nu sarežģītāka, jo nevar aizsniegt.
Ja līdz lauku mājai ir tikai pusstundas brauciens, var atskriet arī darba nedēļas vidū. “Kamēr nepadzen, ir jāstrādā,” vēl spēka pilni ir Andris un Silvija. Daži kaimiņi braucot uz darbu pilsētā un atpakaļ katru dienu. Vien pirms gadiem 10 nokļūšanu šeit aizkavējis neizšķūrēts sniegs. “Netālu no mums vēl divi dakteri dzīvo, izveidojies tāds kā dakteru stūris. Kaimiņi ir normāli cilvēki, pieskata māju, kamēr esam prom, pienu un pašcepto maizi no vieniem pērkam,” apmierināts ir Andris.
Uzņemties rūpes un atbildību par mājdzīvniekiem, ko nevar ikdienā pieskatīt, Kristoni vairs nevēlas, tāpēc te dzīvo tikai Mārča vecais suns.

Daba ienāk istabā un virtuvē
Juris Kristons uz “Raķīšiem” raujas, tikko nav “spēlējamās dienas”, jo viņa aizraušanās ir makšķerēšana. Par lielāko lomu liecina fotogrāfija ar divpadsmit kilogramu smagu zivi, kas no ūdens izdabūta pēc pusstundu ilgas stīvēšanās. Arī Andrim kopš bērnības šī nodarbe tīkama, ar to “samaitājis” tēvs: “Dzīvojām pie Aiviekstes, kad vēl nebija aizsprosta. Kad mācījos trešajā klasē, pieķērās milzīga līdaka, ko bez citu palīdzības nevarēju izvilkt. Ar divkilogramīgiem ālantiem pusmaisu gadījās pieķert, likumi to neliedza. Katru pavasari visi, kas dzīvoja pie upes, lika iekšā murdus, tačus. Paši zivis žāvēja un pārtikai pietika. Kad atbraucām, pilna bija arī Bārta. Tagad raudiņas, asarīšus vēl var dabūt, bet līdakas – desmit reižu mazāk. Pa upi uz augšu ar motorlaivu vairs nav jēgas braukt: divas kannas degvielu vajag, neatmaksājas.”
A. Kristons spriež, ka vaina ir Liepājas ezerā, tīkli ik uz soļa, turklāt ezers kļuvis pavisam sekls. Apakšā pie metra tikai dūņas.
Visa saime “Raķīšos” pulcējas jubilejās un pa Jāņiem. “Cik Līgo vakarā ieradīsies, nekad neparedzam un neskaitām. Vietas pietiek visiem. Reiz no Valmieras atbrauca vesels autobuss ar skolotājiem.”
Bet mājiniekiem vislabāk patīk uzturēties pirts ēkas lielākajā telpā, kas apvienota ar virtuves zonu. Lielie logi sniedzas teju līdz grīdai, ļaujot dabai ienākt istabā un priecēt ar nopļauto mauriņu, kokiem un klusumu.
“Mazbērns Sandijs mums pagaidām vienīgais – jau četri arpus gadi. Viņa mamma, vedekla Sandra strādā Jelgavas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Sandijs uz mūziku būs kā sists tāpat kā tēvs. Es savai sievai katru gadu uz Jāņiem saceru kādu dziesmu un nodziedu. Pavisam pie diviem tūkstošiem dziesmu jau sarakstīts, bet tā ir slimība, ko nevar atmest.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Dakteru stūrī” dzīve – savrupa un mierīga

Kategorijas