Māk sarunāt arī ar lopiem un puķēm

2017. gada 8. jūnijs 07:00

1920

Kad nāk pavasaris, nagi niez un tie jāielaiž zemē, nolikusi pie malas kaplīti un nezāļu spaini, teic pie puķu dobes labā omā sastaptā “Strazdiņu” saimniece Rita Laugale. Pērn saņemtais godinājums nominācijā “Nīcas novada sakoptākā viensēta 2016” neļauj nolaisties. “Daiļdārza man nav, daru visu priekš sevis. Mēness fāžu ievērošanai gan neatliek laika, jo faktiski dzīvoju uz riteņiem. Man ir sekss pa telefonu, jo pēc profesijas esmu vetārsts – sēkloju govis.”

1:0 zvirbuļa labā
Mazliet nopietnāk otaņķniece stāsta par sezonas aktualitātēm savā dārzā un lēš, ka šajā pavasarī daudz kas cietis. “Tulpju koks un parūku koks apsalis, īves drausmīgi apsalušas. Un ķiršu šogad nebūs.”
Toties itin labi laika apstākļu untumus Rudē izturējušas par ledenītēm dēvētās begonijas, kas šoreiz atvestas no Skodas. Salna nav iespaidojusi bergēnijas un ceriņus, lielus, krāšņus laukumus apstādījumos turpina zīmēt dažādu nokrāsu violetie aslapu flokši. Ne mazāk braši zemajām temperatūrām pretojas laimiņi un rododendri. Ziedēt gatavojas pujenes un lilijas. Pēdējo lapas sacaurumojušas savādas sarkanas vabolītes, ko saimniece cītīgi nolasa, jo negantnieces padarot ziedus kroplīgus. Nebeidzams cīniņš tāpat ar gliemežiem un skudrām.
“Tā kā zeme “Strazdiņos” diezgan mālaina, tai nākas piebērt kūdru. Paskābinātajā augsnē labi jūtas gan skujeņi, gan rododendri. Un skudras. Cīnīties ar skudrām laukā ir bezjēdzīgi. Kad strīpām nāca iekšā mājā gar durvju stenderi, nobēru vārāmo sāli, un pazuda. Samtenes un sniega rozes gliemežus pievilina šausmīgi. No rītiem, kad rasa, vienkārši salasu spainī un ieberu vistām – lai tās tiek galā,” savas metodes atklāj Rita.
Vienīgā varde, tā pati mākslīga, notupusies pie dārza baseiniņa, ko sargā nokarenas formas bērziņš. Pērn stārķis uzmanīgi pētījis arī peldošās zivtiņas, un saimniece bažījusies: ja sāks knābt, polietilēna plēve var neizturēt.
Vēl kāds trillera cienīgs sižets risinājies šogad, kad krustojušās zvirbuļa un zalkša gaitas: “Skats foršais! Žēl, ka nebija, ar ko uzfilmēt! Līda zalktītis kā zīmulis tik garš un nedaudz tievāks. Zvirbulis, spalvas izpletis, dusmīgs: čir, čir, skraida riņķī mazajam. Kā viņš pakustas, tā ieknābj galvā. Zalktēnam izdevās pamukt, paslēpties vienā caurumā.”

Dārzu veido pamazām
Cik īsti to dobju, kompozīciju, puķu mīļotāja uzreiz pat nevar nosaukt. Vairāku gabionu cekulā siltumu gaida balzamīnes un bakopas. Interesantāko no augu grupām veido hortenziju pulciņš, ko ierobežo neparasts kvadrātveida betonējums – nevis nojauktas ēkas pamati, bet gan nerealizēta būve. “Gribējām taisīt piebūvi mājai, bet izpalika.”
Ikdienā Rita saimniecībā rosās viena. Nedēļas nogalē regulāri ierodas palīgā dēls Jānis, nedaudz retāk – meita Monika: viņai darbs pilsētā. Vīrs aizgājis Mūžībā pirms diviem gadiem, bet 82 gadus vecās māmuļas galvenais uzdevums ir pastaigāties – lai slimās locītavas pavisam neierūsētu.
Ritai Laugalei sen jau patikusi darbošanās dārzā, bet pavisam ar to “saindējusi” Inga Skrode. “Redz, man tāda profesija, ka daudz braukāju pa mājām. Sevi saucu par ideju zagli: noskatos te vienā, te citā vietā. Dažkārt metu kaunu pie malas un apvaicājos saimniekiem, vai nevar kādu stādiņu dabūt. Reiz, atpakaļceļā no Rucavas, iebraucu pie Guntas Vecpils, manas mammas māsīcas, un viņa piekrāmēja pilnu mašīnu ar skujeņu stādiem,” rādot augus, kas lielākoties ņemti Kalnišķos, stādu audzētavā “Cielavas”, Rita uzsver vietējo priekšrocību – piejūras klimatā norūdītie ir stiprāki. Ja nu kāds, piemēram, pacipreses, nepavisam negrib te dzīvot, ar to ir jāsamierinās “Ka’ nav, ta’ nav.”
Savukārt ar pārējiem dārzkope prot sarunāt. Kādu apsalušu un nokaltušu grimoni aplauzusi, bet no saknēm izlīduši jauni dzimumi. “Ar augiem runāju, uzslavēju, samīļoju vai pakratu ar pirkstu un piesolu vietu komposta kaudzē. Tā man ir arī, govis apsēklojot. Gadās pa šerpākai. Viss, saku! Ja meklēsies nākamreiz, uz Paplaku ar kājām iesi, neviens tevi nevedīs.”

“Man nekā netrūkst”
60. gadu sākumā celtā dzīvojamajā mājā, kas piederējusi vecvecākiem, Rita ar vīru sākusi mitināties 1991. gadā. “Piedzimu Kalnišķos. Uz Otaņķu pagastu atnācām, kad man bija pieci gadi, un tā es pa šo pusi peros. Vispirms uztaisījām verandu, un tad teicu vīram, ka māja pie verandas nepiestāv. Tāpēc uz vecās mājas pamatiem uzbūvējām pirti. Paši tuvākie radi sanākam ap divdesmit cilvēkiem, un tad mums ir tusiņš.”
Pagalmā ir aka ar kvalitatīvu ūdeni, ko lietošanai iekštelpās piegādā ūdensvads. Ārā savukārt var pasmelt vai ar sūkņa un šļūtenes palīdzību aplaistīt dārzu. Lai nesen iestādītos augus nešokētu ar ledainu dušu, ūdeni saimniece nostādina toverī.
Ziemā, kad mājas darbi apdarīti un neviens nezvana, Ritai patīk sēdēt pie iekurināta kamīna, bet vasarā aizvējā klausīties dabas skaņās. Taujāta, kā “Strazdiņos” putni un cilvēki sadala ietekmes zonas, sieviete atsmej: “Nekādi – es pa apakšu, viņi pa augšu. Pietiek visiem. Šogad dzeguzes trakas palikušas – cauri vien kūko. Iespējams, tas nozīmē Latvijai ilgu mūžu. Cik reižu nokūko, nekad neskaitu, bet pavasarī arvien cenšos turēt kādu kapeiku klāt. Ir bijis, ka iekūko arī tukšā kabatā, bet nabags te neviens nav palicis.”
Pie viena ticējuma gan R. Laugale pieturas – cūka jākauj tikai augošā mēnesī. Vecā mēnesī kauta lopa gaļa ātri bojājas.
“Strazdiņu” saimniece vedina aplūkot aizgaldus, kur rukšķ varena cūku mamma un trīs sivēni. “Kartupeļi, zāle, milti, nekādas mākslīgās barības, jo riņķī apkārt mājai pieci hektāri zemes, kur izaug savi graudi un saknes. Vienu suķi paturu sev, otrs ir brālim, bet pārējais – mazais bizness – draugiem.” Būros pie kūts sienas mīt septiņas trusenes, bet “papucis aizvests meitās uz Duniku”.
Ja Ritai pēkšņi uzrastos baigā rocība, viņa bez domāšanas visus vecos šķūņus pārtaisītu par modernām viesu mājām. Pēc dabas būdama optimiste, viņa uzskata, ka arī tagad nav pamata par dzīvi sūdzēties un vaimanāt: “Man patiešām ir sajūta, ka nekā netrūkst. Bērniem ir darbs, pašai pieprasīta profesija un dārzs, kur sirdi atveldzēt. Nesaprotu cilvēkus, kuriem ir rokas un kājas un kuri no rītiem sēd pie veikala, gaidot kārtējo devu.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Māk sarunāt arī ar lopiem un puķēm

Kategorijas