Atver veikalu par godu meitas piedzimšanai

2017. gada 15. jūnijs 07:00

4655

Atver veikalu par godu meitas piedzimšanai

Vienīgais Ziemupē esošais veikals “Dzintarjūra” savas durvis apmeklētājiem bija slēdzis. Taču kopš šā gada marta beigām situācija ir mainījusies – veikaliņš atkal vēris durvis saviem apmeklētājiem. Nu tajā darbojas SIA “Marta” ar valdes priekšsēdētāju Kristapu Kalnīti priekšgalā.

Ar domu par nākotni
K. Kalnītis stāsta, ka pats ir no Kapsēdes, taču doma par veikala atvēršanu Ziemupē dzimusi reizē ar meitas ienākšanu ģimenē: “Piedzima meita 1. decembrī, sākām domāt – varbūt vajadzētu vēl kaut ko paņemt klāt. Izdomājām – uztaisīsim meitiņai veikalu un piecdesmit procentus no peļņas liksim noguldījumā priekš viņas izglītības.”
Ikdienā K. Kalnīša ģimene nodarbojas ar zemeņu audzēšanu. Kamēr pats saimnieko veikalā, sieva nodevusies saldo ogu novākšanai un tirdzniecībai. “Sieva tagad ar zemenēm ņemas pilnā sparā. Siltumnīcas zemenes ir praktiski beigušas ražot, tagad uz lauka sāk ražot un ražos līdz augustam,” teic K. Kalnītis.
“Valdes loceklis esmu es. Sieva ir morālais atbalsts. Bet īstenībā veikals pieder meitai. Arī firmas nosaukums ir meitas vārdā – SIA “Marta”. Priekš meitas taisīts, tāpēc arī tāds nosaukums,” par veikala atvēršanas aizkulisēm stāsta vīrietis un smejot piebilst: “Darbojamies kopš 31. marta – lai nebūtu 1. aprīļa joks, atvērām dienu iepriekš.”

Vietējie – pagaidām kūtri
Taujāts, kā sokas ar meitai izloloto veikalu, K. Kalnītis atbild: “Pagaidām ir tā, kā ir. Grūti.” Vīrietis pirms veikala atvēršanas esot devies pie iedzīvotājiem, taujādams, vai veikals Ziemupē vajadzīgs, uz ko ziemupnieki atbildējuši apstiprinoši, taču līdzšinējā pieredze rāda citu ainu. “Stāstīja jau, ka vajag. Tikai tad, kad uztaisīja, procentiem 60–70 veikals vēl joprojām nav vajadzīgs. Cilvēki ir kūtri. Viņiem brauc autoveikals trīs reizes nedēļā, kur viss ir daudz dārgāks nekā veikalā, bet pieradumam liels spēks. Tā ir,” atzīst veikalnieks.
Kā cilvēkus pieradināt nākt uz veikalu, uz šo jautājumu K. Kalnītis atbildi nav radis. “Ja es zinātu! Svaiga maize man ir katru otro dienu, svaigi piena produkti man ir katru otro dienu, svaigs gaļas piedāvājums man ir katru otro dienu. Ko vēl? Viss ir visu laiku svaigs,” skaidro uzņēmējs. Iedzīvotāji esot izteikuši savas vēlmes, ko vēlētos veikalā iegādāties, vīrietis centies tās ņemt vērā, piedāvājot gana plašu preču sortimentu, taču ar to diemžēl nepietiek. “Aptaujājām, ko gribētu, ko vajag. Tad arī skatījāmies, kāds ir piedāvājums. Tas piedāvājums ir tik liels, ka nemaz nevar tik daudz nopirkt. Bet autoveikals iebrauc sētā, visu pieved klāt. Kāpēc nākt uz veikalu, ja piebrauc pie namdurvīm? Cilvēki taupīt negrib. Tai pašā laikā veikalā par to pašu naudu var nopirkt daudz vairāk. To grūti ir saprast,” neizpratni neslēpj veikalnieks.

Gaida vasaru un labu laiku
Kādas tendences vērojamas ikdienas apmeklējumā? “Kā kuru dienu. Ir bijušas dienas, kad ienāk trīs četri cilvēki. Ir jau arī labas dienas, kad cilvēki nāk un nāk. Bet nāk tad, kad ir labs laiks, kad atpūsties te brauc,” pārliecinājies veikalnieks.
K. Kalnītis cer, ka situācija uzlabosies līdz ar kārtīgas vasaras iestāšanos, kad Ziemupē biežāki viesi būs tūristi: “Vasarā ir cerība, ka cilvēku būs vairāk, jo pagaidām veikals tiek uzturēts no pamatbiznesa, un tad ir tā mazliet sāpīgi. Pamatbizness tomēr ir zemeņu audzēšana. Veikalu atvērām par godu meitas piedzimšanai un tagad to uzturam no ģimenes biznesa.”
Ikdienā Kalnīšu ģimene iztiku pelna ar zemeņu audzēšanu. Vai ir bijusi doma ziemupniekiem piedāvāt iegādāties arī svaigas, tikko no lauka vāktas ogas? “Ir mēģināts. Es vienās brīvdienās atvedu – divas smukas kastes noliku. Pilnas. Tādas pašas aizvedu mājās. Tik, cik pats paēdu. Tā ir pierasta lieta – pašam audzēt un pašam ēst,” situāciju raksturo uzņēmējs.

Mest plinti krūmos netaisās
Veikals “Dzintarjūra” apmeklētājiem atvērts katru dienu. “Sākam no deviņiem rītā. Pagaidām strādājam līdz septiņiem vakarā, bet ir arī dienas, piemēram, sestdienas, kad arī bišķi ilgāk pastrādājam.” Taujāts, vai uz jaunuzsāktā biznesa attīstību skatās cerīgi, K. Kalnītis atbild: “Kas cits atliek? Vēl jau padoties netaisāmies. Vēl cīnīsimies. Negribas jau visu pamest. Ko tālāk – braukt prom? Es tur esmu bijis piecpadsmit gadus. Ko es tur darīšu? Nostrādāju, nopelnīju sev māju un zemi, nu esmu atgriezies savā zemē.”
Vīrietis gan atzīst: uzsākt savu darbošanos jaunajiem Latvijā nav nemaz tik viegli. “Tad, kad mēs, jaunie, kaut ko uzsākam, tad visi ir tik skeptiski. Ir visādi šķēršļi, aprunāšanas aiz muguras. Brīžiem ir tā, ka nolaižas rokas un patiesi neko negribas darīt.” Grūtības radot arī nevienlīdzīgā attieksme pret mazajiem uzņēmējiem: “Kas par birokrātiju – ar tiem pašiem piegādātājiem. Mazajām piparu bodītēm dod par daudz lielāku cenu nekā lielajām veikalu ķēdēm. Tas arī nav godīgi. Tiešām liekas, ka grib panākt, lai Latvijā paliek tikai lielie ķēdes veikali, un viss.” Taču K. Kalnītis cer uz situācijas uzlabošanos valstiskā līmenī, lai visiem, kuriem ir vēlme darboties, tiktu dota šāda iespēja.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atver veikalu par godu meitas piedzimšanai

Kategorijas