Cilvēks, kurš tamborē mākslu

2017. gada 15. jūnijs 07:00

574

Pirmo reizi laikmetīgās mākslas pasākums “Akti naktī” notika 2008. gadā. 2009. gadā bija pirmā pauze krīzes dēļ. Pēdējais pārtraukums tradīcijai bija 2016. gadā. Aivis Neimanis atkal organizē “Aktus naktī”, kas notiks šā gada septembrī. “Kursas Laiks” A. Neimani aicināja pastāstīt par tradīcijas izveidošanos un sevi, par iemesliem un mērķi.

Pastāsti par sevi: kur mācījies, kā sāki?
Esmu liepājnieks no matu galiņiem līdz papēžiem. Esmu palicis uzticīgs savai pilsētai, te jūtos kā zivs ūdenī. Šeit ir mana vieta un vide. Ir man bijušas dažādas iespējas, bet paliku te. Nav bijis pašmērķis nopelnīt miljonu. Ja to vēlētos, tad, iespējams, tirgotu banānus. Nekad manis rīkotiem pasākumiem nav bijusi ieejas maksa, vienmēr esmu mēģinājis meklēt fondu līdzekļus un sponsorus.
Vienmēr ir bijuši lielāki mērķi kultūras un mākslas attīstībā, lai tā neiestrēgst rutīnā un pašapmierinātībā. Dzīve kopumā ir mācību process, tā ir dinamiska. To, ka jāmācās visu dzīvi, sapratu skolā. Mācījos 5. vidusskolā, pēc tam beidzu RTU Biznesa koledžu. Bija uzskats, ka jāapgūst kas noderīgs, jo ar kultūru maizi nepelna. Šobrīd saprotu, ka apgūtais skolā noder arī kultūras pasākumu organizēšanā, jo bez līgumiem, tāmēm un pārējā tas nav iespējams.
Daudzi tā domāja, ka būs sevi dzīvē jānodrošina un jādara ir nevis tas, kas ļoti patīk, bet tas, kas nepieciešams. Šobrīd ir skaidrs, ka finanšu pārzināšana palīdz un noder lietā, kas man patīk. Vēlāk aizgāju mācīties finanses uz Rīgu Universitātē, bet tur gan pabeidzu tikai vienu kursu.

Atgriezies Liepājā. Kas bija tas, ko vēlējies darīt?
Ap 2000. gadu atgriezos Liepājā un jutos mazliet izsviests no laivas. Mani interesēja kino lietas, filmēšana, materiālu montēšana. Te Liepājā nekā nebija. Bija vecākas paaudzes kino amatieri, bet mani saistīja modernās tehnoloģijas, digitālais formāts. Tajā laikā izlasīju avīzē interviju ar Karlu Bjoršmarku un uzzināju par viņa kultūras centru “K2” Karostā. Iekāpu autobusā un aizbraucu. Sastapu Karlu un teicu, ka gribētu iemācīties filmēt un montēt filmas. Viņš man iedeva digitālo kameru un pateica, lai eju filmēt. Parādīja divas pogas. Digitālā kamera tajā laikā bija liels retums. Tas nav tā kā tagad, kad katrs var filmēt pat ar telefonu. Kad bija safilmēts, tad parādīja man, kā piespiest pāris pogas datorā, un lai sēžu un mācos tālāk pats. Es arī mācījos. Vēlāk jau iesaistījos tik tālu, ka teju sešus gadus tur dzīvoju uz vietas un strādāju. Tā bija mana pirmā dzīves skola pasākumu organizēšanā. Pasākumu bija ļoti daudz, bija daudz ārzemju viesu. Viesi bija no visiem apdzīvotajiem kontinentiem. Bija brīži, kad sakrita trīs starptautiski pasākumi vienā dienā un pāris cilvēkiem bija jānoorganizē. Bija pamatīgs laika trūkums, bet mēs izdarījām.

Kā nokļuvi Liepājas teātrī?
Vienu brīdi teātros parādījās tāds modes kliedziens – videoinstalācijas izrādēs. Sāka pielietot modernās digitālās tehnoloģijas. Vienam lietuviešu režisoram kaut kas bija nobrucis un steidzami vajadzēja aizvietotāju. Atrada mani un ievilka teātrī. Tā arī kādus četrus gadus no vietas taisīju videoinstalācijas, projekcijas, filmēju, montēju, piedalījos scenogrāfijas veidošanā. Tautas valodā sakot – es biju tāds jauno laiku gaismotājs.
Strādājot gan Liepājas teātrī, gan “Dailē” kopā ar Džilindžeru, esmu guvis labu skolu. Esmu saņēmis no scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša uzslavu, kad izveidoju viņam nepieciešamo videoinstalāciju pirmizrādei divas nedēļas pirms termiņa. Tas viņa praksē bija kas nepieredzēts. Man teātris ļoti patika, tādēļ arī viss gāja no rokas. Kopš trīs gadu vecuma mani veda uz izrādēm. “Smaragda pilsētas burvi” esmu redzējis kādas septiņas reizes. Darbs teātrī ļoti patika. Paaudzes mainās, un man ir prieks, ka Liepāja spēj piedāvāt jaunus talantus. Piemēram, liepājnieks Andris Vētra – Liepājā skolojies, mūsu teātrī izaudzis videomākslinieks. Šobrīd viņam “Dailē” ir pirmā izrāde kā scenogrāfam.
Kad iesāku strādāt teātrī, arī sapratu, ka videoinstalāciju mode teātros beigsies un nāks kaut kas cits.

Tad jau laikus domāji, ko vēl iesākt?
Jā. Līdztekus teātrim uzsāku savu mazo biznesu, rādīju brīvdabas kino, ieejas maksa tur nebija. Kādus četrus gadus brīvdabas kino bija Liepājas “Pūt, vējiņos”. Braukāju arī pa visu Latviju, jo neviens cits brīvdabas kino seansus nepiedāvāja. Mani pat ir aicinājuši uz Valku. Braucu. Ar brīvdabas kino izbraukāju Latviju. Šajā laikā veidoju arī videoreklāmas televīzijām. Visā reģionā nebija konkurentu. Biju praktiski vienīgais, kurš nodarbojās ar medijiem, videoinstalācijām, video montēšanu reklāmām. Šis, var teikt, ir pēdējais posms pirms “Aktiem naktī”.

“Akti naktī” ir oriģināls pasākums? Ir taču Muzeju nakts, Baltās naktis, tagad daudz ko rīko naktī. Tas kļuvis moderni, ir pat Baznīcu naktis.
Pirmos “Aktus naktī” uztaisīju 2008. gadā. Tas bija pirmais šāda veida pasākums, kur tika apvienota kultūra un māksla neierastās vidēs. Teātris, piemēram, nāca ārā no teātra. Mēģināju priekšstatus par to, kur un kam kā jābūt, griezt ar kājām gaisā. Toreiz pilsētā vienlaicīgi bija 12 vietas, kuras mēs apdzīvojām. Tās bija pārsvarā pamestas ēkas. Šāda formāta pasākumos degunu mazliet bija apsildījusi Rīga. Bija viņiem bijušas Baltās naktis. Šeit gan grūti salīdzināt, jo rīdzinieki izmantoja jau esošas vietas – spīķerus, klubus un citas telpas. Mēs gājām pilnīgi alternatīvās telpās un vidēs. Tādās, kuras pilsētnieks palaidis garām, tādās, kurās ikdienā iekļūt nav iespējams. Bieži ir tā, ka cilvēki dienu no dienas iet garām kādai ēkai vai pagalmam, pat neievērojot, ka tas sen jau pamests un vairs nefunkcionē. Šādi objekti pilsētvidē ir vēl aizvien, un es varu darīt to, ko esmu iesācis.

“Aktiem naktī” ir arī kāda pievienotā vērtība, kad tas noslēdzas? Vai ir tikai mākslas nakts un pēc tam dzīve turpina iet savu gaitu?
Atceros, kad 2013. gadā likām akcentu tieši uz Graudu ielu. “Akti naktī” notika vairākos pamestos veikalos, un jau pēc dažām dienām man zvanīja cilvēki un jautāja īpašnieku telefonus. Pēc laiciņa Graudu ielā atvērās pieci veikali. Nav svarīgi, cik ilgi tie nostrādāja, bet vietas bija iekustinātas. Tas ir būtiski. Graudu iela vēsturiski Liepājā vienmēr ir bijusi kultūras un saimnieciskās dzīves artērija. Te bija vairākas kino un teātra zāles, daudz veikalu. Man bija ļoti liels gandarījums par to, ka izdevās pievērst uzmanību tukšajām telpām. Tā ir uzskatāma kultūras darbības pievienotā vērtība.

2008. gads bija pēdējais no treknajiem. Kādēļ nolēmi uzsākt kaut ko tik dullu un nepārskatāmu, ja bija brīvdabas kino un citas stabilas lietas?
Man vienmēr ir dzīvē patikuši izaicinājumi, paticis apgriezt visu otrādi, lai būtu ne tā, kā ierasts.
2008. gadā tas bija pirmais pasākums ar tik lielu vērienu. Brīvdabas kino ir vienā vietā un viens seanss. Te bija daudz vietu un daudz notikumu. Tas viss notiek vienlaikus. Bija jāmācās savā prātā rīkoties kā astoņkājim. Es uzskatu, ka vadīt pasākumu vairākās vietās vienlaikus esmu apguvis. Toreiz, pašā sākumā, bijām divi – es un Edgars Oļševskis. Diemžēl viņš šobrīd ir Londonā, bet es ceru, ka atgriezīsies un mēs atkal darīsim kādu darbiņu kopā. Iesākumā nekādi palīgi mums nebija un patiesi bija ko skriet.

“Aktiem naktī” bijušas pauzes, tie notikuši dažādās vietās. Ko cenšaties parādīt? Kāds ir mērķis?
Trīs gadi kopsummā ir izlaisti, bet šobrīd viss turpinās. Pirmā pauze bija 2009. gadā – ekonomiskā krīze. Tas bija pēkšņi. Vēl 2008. gadā visi prasīja, kad būs nākamais pasākums, un solīja piedalīties, bet pēc pusgada no degsmes vairs nebija ne vēsts. Kultūru nevajadzēja, vajadzēja rupjmaizi un sviestu. Pēc tam vairākus gadus “Aktus naktī” taisīju tādus lokālākus. Apdzīvoju veco kurpju fabriku. Pašā Liepājas centrā, pie “Rimi”. Arī šeit gribēju pievērst uzmanību, bet tas nenozīmē, ka vienmēr kā vides objekti jāuzlūko kaut kādi ūķi vai pamestas vietas. Pamatmērķis ir kādā konkrētā vietā uzdot jautājumu sabiedrībai: “Cik ilgi mēs šeit bremzēsim?” Paši jau vien esam norāvuši tās rokasbremzes katrā konkrētā vietā, un tā stāv tukša un pamesta, bet pats traģiskākais – aizmirsta. Galvenais ir parādīt, un kādam jau ideja radīsies, ko konkrētā vietā var darīt katru dienu. Par “Aktiem naktī” vēl saku, ka ieslēdzam gaismu tur, kur tās nav.

Kur šogad ieslēgsi gaismu?
Patlaban “Akti naktī” Liepājā ir paredzēti daudzviet – 20 vai vairāk punktu pilsētā. Konkrētas vietas vēl nevaru izpaust, jo nav parakstīti līgumi ar īpašniekiem. Pasākums būs vērienīgāks nekā 2015. gadā. Tas noteikti būs starptautisks – būs mākslinieki no vismaz sešām valstīm. Tāpat būs mūsu pašu liepājnieki, piemēram, Uldis Rubezis. No Aizputes piedalīsies mākslinieks Ģirts Brumsons. Novadu mākslinieku piedāvājumi vēl aizvien tiek gaidīti. Atliek tikai atšķirt “Akti naktī” lapu “Facebook”, saprast, ko var piedāvāt, un sazināties ar mani.
Būs skaļi, grandiozi un noteikti iespaidīgi, no skatītāja viedokļa lūkojoties. Pirmais uzstādījums ir laikmetīgā māksla. Šāgada tēma ir “Teleports. Mana dimensija”. Pieturoties pie tēmas, var veidot kaut kādu kodolu. Uzdevums māksliniekiem ir dots. Šeit iespējas ir bezgalīgas. Tas arī pieļauj jebkura mākslas veida izpausmi. Piemēram, piedalīsies Rīgas kultūras centrs “Total dobže”, “Kaņepes kultūras centrs”, piedalīsies arī laikmetīgās dejas horeogrāfe Olga Žitluhina. Viņa ir ilggadējs sadarbības partneris, un zinu, ka viņa Liepājā vēlētos atvērt savu rezidenci. No Liepājas noteikti būs Liepājas Universitātes Mediju studija. Pagaidām ārzemju viesi būs no Eiropas, citus kontinentus atstāsim turpmākai attīstībai.

Viesu uzaicināšana maksā naudu?
Kultūra vienmēr kaut ko izmaksā, bet tajā pašā laikā tai ir atgriezeniskā saite – tā ir atpazīstamība, tūrisms, tās ir aizņemtas viesnīcas, aizpildīti restorāni, pirkti mākslas darbi un suvenīri. Nesen Liepājā klausījos kultūras ministri Daci Melbārdi. Bija viens interesants fakts par Dziesmu svētkiem, kur ir grandiozs budžets. Procentuāli mākslinieciskais saturs izmaksā tikai 4%. Pārējā nauda silda citas ekonomikas jomas. Tā principā ir jebkurā citā kultūras pasākumā. Līdzko tas notiek, kultūras notikums silda ekonomiku visās jomās. Jebkurš ieguldītais eiro kultūrā nes atpakaļ desmit. To var novērot pēc iekasētajiem nodokļiem, gan palielinoties tūrisma plūsmai. Kultūras rats griež par sevi lielākus.

Naudu iegulda kultūrā, lai saņemtu 10 eiro no viena?
Manuprāt, daudzās lietās valda politiska tuvredzība. Tas attiecas gan uz Liepājas pašvaldību, gan citām vienlīdz labi, gan uz valsti kopumā. Jautājums ir par to – kas ir mūsu vērtība? Mums nav daudz derīgo izrakteņu. Mums ir skaista daba, piekraste un gudri cilvēki. Šīs ir tās vērtības, kuras ir jāizmanto, jo nevar izmantot kaut ko neesošu. Jāizmanto ir tie talanti, kas mums ir, tās kultūras vērtības. Piekraste un pludmale var kļūt par mazo Nicu, tikai ir jābūt saturam.

Kā tieši ar “Aktu naktī” finansējumu – būs nauda arī no pašvaldības?
Pārrunas ir bijušas. Esmu ticies gan ar Kultūras pārvaldes pārstāvjiem, gan ar Vilni Vitkovski. Ceru, ka finansējums būs. Šis pilsētas finansējums drīzāk ir vajadzīgs kā drošības spilvens. Es strādāju pie fondu un sponsoru līdzekļu piesaistes. Pieteikumi jāraksta uz daudzām vietām, jo no viena fonda naudu visam pasākumam nav iespējams prasīt.

Kas ir tas, kas jāmāk, lai budžets būtu pietiekams?
Mans pasākums sastāv no daudzām sīkām sadaļām. Par naudas iegūšanu manā gadījumā varu teikt tā – ir jāmāk tamborēt. Ja tas iznāk, tad iznāk skaista kopbilde.

Sapratu, ko “Akti naktī” dod pilsētai un vietām. Ko pasākums dod tieši cilvēkiem?
Es pats esmu kultūras baudītājs un saprotu, kam man šī barība ir vajadzīga. Es bez tā nevaru iztikt. Teātris, koncerti, mākslas izstādes mani bagātina. Es varu nepaēst, bet bez kultūras nevaru dzīvot. Es domāju, ka ar uzņēmējiem, strādniekiem, skolotājiem ir līdzīgi. Pēc labas kultūras programmas brīvdienās cilvēks spēj strādāt radošāk, produktīvāk un ražīgāk. Otrkārt, kultūras doto cilvēkam neviens nevar atņemt, jo tas paliek ar viņu. Otrs scenārijs. Var brīvdienas pavadīt dīvānā pie televizora un alkohola. Cilvēkam nekas, izņemot paģiras, nepaliks. Bez kultūras dzīves rutīna pārņem sabiedrību, tā paliek neapmierināta, nīgra un dusmīga. Tā ir ar katru atsevišķi un sabiedrību kopumā.
“Akti naktī” piedāvā justies labi, būt priecīgam un piepildītam cilvēkam.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Cilvēks, kurš tamborē mākslu

Kategorijas