Uz skolu kopā ar suni

2017. gada 15. jūnijs 07:00

Nu jau vairākus gadus lielu popularitāti guvuši suņu apmācības kursi. Saimnieki, kuri vēlas savu mīluli izskolot par paklausīgu un uzticamu draugu un panākt, lai tā raksturs nenoteiktu toni ģimenē, labprāt izvēlas kopā ar mīluli apmeklēt šos kursus. To laikā sertificēts instruktors sniedz savus ieteikumus, dod konkrētas norādes un parāda saimniekam vēlamo apmācības modeli, ko tālāk lietot arī ikdienas gaitās. Šādu apmācību instruktore un eksperte Gražina Ļesuna atzīst: darbs ar suņiem un to apmācība ir aizraušanās jau no pusaudža gadiem.

Nevar celt augstāk par sevi
G. Ļesuna pastāsta, ka suņu apmācības kursi ir ļoti dažādi – tos katrs var izvēlēties pēc savām vēlmēm un vajadzībām. “Ir dažādas organizācijas, dažādi virzieni. Viens ir vērsts uz sportiskām aktivitātēm, otrs – specializēts tieši uz kādu šķirni, piemēram, vācu aitu suņiem. Viņiem jāskrien, jādzen pēdas, jāķer aiz rokas. Mūsdienās katram ir jāpadomā: vai tas, ka šī šķirne ir tendēta uz medībām, uz aktīvu ikdienas darbu, tiešām ir vajadzīgs un vai sunim ir tādas dotības? Vai tas ir vajadzīgs pašam cilvēkam? Ja paskatāmies mūsdienu sabiedrībā: ja cilvēks nezina, kur un kā pagriezties pa labi un pa kreisi, ja viņš nepārvalda sevi – kā gan viņš pārvaldīs savu suni?” aizdomāties liek instruktore.
Viņa ar suņu apmācību nodarbojas jau sen – no 14 gadu vecuma – apmēram 40 gadus. “Es redzu, cik cilvēks bija gatavs tad un cik ir gatavs šodien pārvaldīt suni. Sanāk tā, ka cilvēku neapmierina, ja mēs mēģinām panākt, lai suns nav sabiedrībai bīstams, lai viņš ir viegli pārvaldāms – nemetīsies rokās, sejā, neskries pakaļ tam, kas skrien. Cilvēkam vajag, lai suns seko komandām, iet uz aizturēšanu, ķer, plēš, bet pats nav gatavs turēt tādu suni. Tad nu mūsu uzdevums ir saimniekam skaidrot, ka viņš tam nav gatavs.”
Kāpēc ir tik svarīgi suni apmācīt? “Ārzemēs, piemēram, tas ir normāli. Mūsdienās cilvēki nesaprot to, ka iet skolā ar suni – tās nav mocības. Neviens to suni nemocīs, neteiks: ātrāk, augstāk! Mācības tiek pielāgotas sunim un saimniekam. Svarīgi saprast arī to, cik un ko var paveikt pats saimnieks. Katrs skrien un darbojas ar suni atbilstoši savām spējām. Tā, lai nodarbību beigās saimnieks saņemtu pozitīvas emocijas,” pārliecināta G. Ļesuna un atzīst: “Svarīgi sunim jau sākumā iemācīt, kurš ir noteicējs. Nevar suni uzcelt augstāk par sevi, par bērniem. Sunim ir jāapzinās sava vieta.”

Prakse nesakrīt ar teoriju
Par to, kur apguvusi vajadzīgās zināšanas, lai ikdienā darbotos ar suņu apmācību, pieredzējusī instruktore stāsta: “Ja cilvēkam ir interese, piemēram, par bioloģiju, viņš lasa attiecīgo literatūru, satiekas ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses, tādējādi krājot vajadzīgās zināšanas. Tās ir dotības – tā ir liela interese un sirdsdarbs.” G. Ļesuna atzīst, ka, darbojoties šajā nozarē, svarīgāka par visu ir tieši prakse, jo ļoti daudzi gadījumi un situācijas teorijā nemaz nav aprakstītas. “Ja cilvēks vadās pēc teorijas, viņš darbojas tādā kā šablonā,” pārliecināta instruktore.
Praksi noteikti palīdzējusi gūt arī darbošanās ar pašas suņiem, kuru suņu pazinējai ir pieci. Vecākajam no tiem jau 14 gadu, taču saimniece priecājas, ka suns vēl joprojām ir gana aktīvs un dzīvespriecīgs. Kā suņu pazinēja un eksperte G. Ļesuna uzsver: pirms suņa iegādes katram kārtīgi jāapsver savas vēlmes un iespējas. “Nevar iegādāties suni, ja tev pašam nav sakārtotas dzīves. Jābūt ģimenei, jābūt kaut cik stabilam finansiālajam stāvoklim, jābūt darbam, profesijai. Nevar ņemt un tā vienkārši iegādāties suni. Jāskatās arī pēc izmēriem. Lielāks suns arī prasa vairāk – ne tik daudz fizisko nodarbju, bet uztura ziņā.”
G. Ļesuna šobrīd esot atteikusies no prasības sasniegt konkrētus, pēc saviem kritērijiem veidotus rezultātus darbā ar suni. Uzsvars nodarbībās tiekot likts uz saimnieka un suņa spējām un abpusējām vajadzībām. “Man galvenais ir – cik cilvēks ir apmierināts ar savu darbu ar suni. Kādreiz bija tā, ka sunim jāapgūst viss, jānokārto eksāmeni, jāsaņem diploms – arī man tas bija. Bet tas posms nu ir pārgājis. Man nevajag, lai cilvēks ar suni apmācībās sasniedz to un to, lai klausītu komandām “sēdi!” un “guli!” no pirmās komandas. Labi, ka viņš to sasniedz, bet es prasu tik, cik viņi var. Ja jūtu, ka suns sasniedzis zināmu līmeni, tad sāku prasīt mazliet vairāk. Taču tas ir ne katram.”
Šobrīd nodarbības Grobiņā regulāri apmeklē seši suņu saimnieki, ar kuriem tad tiek strādāts vismaz reizi nedēļā, parasti – nedēļas nogalē. G. Ļesuna gan pastāsta, ka agrāk nodarbības apmeklējis lielāks skaits cilvēku, taču, gadiem ejot, nodarbības vairs neapmeklē to suņu saimnieki, kuru mīluļi sasnieguši pieklājīgu vecumu un nodarbībās aktīvi iesaistīties vairs nevar.

Jāskolo arī cilvēki
Vai suņi labprāt pakļaujas instruktora dresūrai, komandām, ņemot vērā, ka iesākumā tas ir dzīvniekam pavisam svešs cilvēks? “Tur taču ir kontakts! Dzīvnieks jau nav nekāds robots, kuram ir kaut kāda programma. Viņš arī saož, dzird, redz. Visu viņš savā prātā noanalizē.” G. Ļesuna atzīst, ka problēmas sākas brīdī, kad cilvēks nemāk ar suni komunicēt. “Kādreiz ar biedrību ar dažādām programmām braucām pa skolām un mācījām bērnus, kā jāuzvedas, ja, piemēram, bērns iet pa ielu un svešs suns, kurš ir norāvies no ķēdes, skrien viņa virzienā. Tad stāstījām, ka svešs suns vienkārši skrien savā nodabā, taču nepareiza cilvēku reakcija var pievērst viņa uzmanību. Es, piemēram, esmu redzējusi gadījumu, kad sieviete uz ielas stāv un kliedz un suns viņai pretī rej. Ko izdarīja sieviete? Viņa acīmredzot ar somu sākusi atgaiņāties, un suns sāka uz to reaģēt – viņš rēja un sāka skriet apkārt. Bet viņa turpināja atgaiņāties un kliegt. Šajā gadījumā, ja sieviete būtu mierīgi stāvējusi, pagaidījusi, līdz suns viņu apošņā, ja viņam tāda interese ir, suns būtu to izdarījis un vienkārši aizgājis prom. Ir, protams, arī tādi gudrinieki suņi, kuri pienāk un tevi pabaksta ar degunu, gaidot: nu, ko tu teiksi? Bet, ja cilvēks neizrāda interesi, iet prom. Cilvēkam ir jāzina, kā jāuzvedas.” G. Ļesuna ir pārliecināta: neviens suns labam cilvēkam nekož – tur jābūt pamatam.
Pieredzējusī instruktore, taujāta par mūsdienās arvien pieaugošo vardarbību pret dzīvniekiem, saka: “Cilvēki ir pazaudējuši sirsnīgumu. Tas ir ļoti zemā līmenī. Internetā redzami simtiem video, kur cilvēki dara dažādas neiedomājamas un bīstamas lietas, taču apkārtējie uz to tikai noskatās un filmē – neviens nepadomā, ka cilvēks var savainoties, ka viņam ir slikti, ka viņam, iespējams, ir tāda depresija, ka viņš var tīši sev nodarīt pāri. Šodien tā ir – par maz cilvēcības.” G. Ļesuna gan priecājas, ka gadījumos, kad šāda vienaldzība tiek vērsta pret dzīvniekiem, bieži vien palīgā nāk dzīvnieku patversmes, kuras neaizsargātākos cilvēka draugus uzņem pie sevis, lai palīdzētu un atrastu tiem jaunas mājas. “Ir arī tādi cilvēki, kuri labprāt glābj šos dzīvniekus un ņem pie sevis audzināšanā,” priecājas G. Ļesuna, taču reizē atgādina: “Ja tu uzņemies atbildību par dzīvnieku, tev šī atbildība jānes līdz viņa mūža galam.”

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Uz skolu kopā ar suni

Kategorijas