Skulptūras, par kurām runā

2017. gada 15. jūnijs 07:00

836

Rucavā un Sikšņos no jūnija sākuma gan vietējie, gan tūristi var iepazīties ar tēlnieku Zigmunda Bieļa un Jura Švalbes radītajām skulptūrām, kas raksturo novada tradīcijas un vēsturi. Sikšņos, iepretim sporta hallei, apskatāms pelēka granīta akmenī iekalts lidojoša melnā stārķa profils, bet Rucavā, ceļā uz novada domi, turpmāk mītošajai skulptūrai ir dots nosaukums “Rucavas tautastērps”.

Izskaidrojot jautājumi nerodas
“Uz ielas dzirdams, ka cilvēki par “Rucavas tautastērpu” runā, apspriežas. Ir jau arī iemesls, jo skulptūra nav tik viegli nolasāma. Tas ir abstraktais mākslas darbs, kas raisa pārdomas, liek domāt,” saka novada tūrisma speciāliste Natālija Grauduže. Autors J. Švalbe ir pazīstams kā Krimuldas novada Raganu parka veidotājs. Tur lauku ainavā viensētā vienkopus skatāma vairāku mākslinieku gatavota Latvijas laukakmens un granīta skulptūru kolekcija.
Pēc N. Graudužes sacītā, tēlnieku uz Rucavas novadu uzaicinājis vietējais aktīvists Guntis Rolis. Skulptūras gatavotas Rucavas novada “Dzirnu” mājās. Skulptūru atklāšanu G. Rolis publicējis savā sociālā tīkla “Facebook” profilā, kur vairāki par redzēto izklāstījuši savu neizpratni. Piemēram, Inita Ate komentārā raksta: “Pirmais, kas ienāca prātā, bija, kāpēc tā ir jāņirgājas par tautastērpu?” Savukārt Liene Otaņķe paudusi neizpratni ar vārdiem: “Es arī sapratu, ka šito nesaprotu.” Savukārt pats G. Rolis komentārus atspēko, rakstot, ka “mākslas uzdevums ir mudināt domāt”.
Pats skulptūras autors laikrakstam pastāstīja, ka tapušais darbs ir viņa versija par rucavnieču etnogrāfiskā tautastērpa risinājumu. “Latvijas teritorijā sievietes tautastērpā sedz sagšas, villaines, seģenes, šķidrautus, kā nu katrā vietā tos sauc, sasienot uz pleca un ar saktu vai adatu nostiprinot. Taču tikai Rucavai ir raksturīgi, ka sievietes ņem trīs lakatus, sien zem pupiem un zem pleca savieno, turklāt ar trīs saktām,” stāsta J. Švalbe un raksturo savu radīto mākslas darbu: “Akmens krāvumā ir attēlotas trīs seģenes un saktu čupa, saglabājot Latvijas laukakmens skaistumu. Skulptūrā ir attēlots sievietes torss – gurni, viduklis un krūtis, kas ir klasiskais tēlniecības mākslas veids. Šo pašu, ko stāstu jums, sacīju arī darba atklāšanā, tādēļ neviens man nekādus jautājumus neuzdeva.”
J. Švalbe arī norāda, ka skulptūra neesot pasūtījuma darbs, bet gan tapis simpozija laikā. “Cilvēki runā, jo šis darbs nav vienkāršs. Protams, man jau arī vieglāk būtu paņemt vienu bildīti un uztaisīt tā, lai nekas nav jādomā. Tā ir monumentālā tēlniecība, turklāt šādā interpretējumā strādā mākslinieki Lietuvā un visā Eiropā. Mēs esam Eiropā,” uzsver autors.

Turpina simbola nostiprināšanu
“Ar “Dunikas melno stārķi” ir vienkāršāk – tā ir skaidrāk saprotama,” vērtē N. Grauduže. Vienlaikus tēlniecības darbs sniedz nezinātājiem jaunu informāciju – melnais stārķis ir Dunikas simbols. “Melnais stārķis un skābarži – tie ir mūsu simboli,” saka Dunikas pagasta pārvaldes sekretāre Dace Glužģe.
Melnie stārķi, kas Latvijā ir aizsargājama putnu suga, Dunikas apkaimi izvēlējušies par ligzdošanas vietu, tādēļ arī tos šeit varēs sastapt un ieraudzīt biežāk. Senlatviešu ticējumi vēsta, ka jaunām sievietēm tieši melnā svēteļa ieraudzīšana dabā nes svētību ģimenes pieauguma veicināšanai. Melnā stārķa attēls iestrādāts arī Dunikas pagasta karogā, ar tā izveidoto lelli var sastapties pagasta pārvaldes telpās, savukārt mazākie dunicnieki, kuri apmeklē pirmsskolas grupu, šo putnu iepazīst vienu no pirmajiem, to zīmējot un krāsojot.
“Dunikas melnais stārķis, jaunās paaudzes svinīgi atklāts, nu jau lidojumā. No pagātnes uz nākotni!” atklāšanas dienā sociālajos tīklos rakstīja G. Rolis. Jācer, ka senlatviešu ticējums par reto putnu pagasta iedzīvotāju skaitam nākotnē ļaus pieaugt, kas nozīmē šīs vietas pašsaglabāšanos.
J. Švalbe “Kursas Laikam” pastāsta, ka viņa kolēģa Zigmunda Bieļa darbs ir vieglāk uztverams. Savukārt N. Grauduže laikrakstam pastāsta, ka īpašs stāsts šīs skulptūras tapšanā ir izvēlētā materiāla meklējumiem. “Vajadzēja tumšu akmeni. To atrada Arnolda Aigara īpašumā “Lipši”,” saka tūrisma speciāliste. Papildinājums šai skulptūrai ir gadskaitlis “1253” – tad Dunikas un Sikšņu nosaukums pirmo reizi pieminēts hronikās. “Ja par stārķi neko nejautāja, tad gadskaitlis gan cilvēkiem liek izdarīt secinājumus. Piemēram, atklāšanā viens kungs teica, ka 1253. gads ir 700 gadus pirms viņa dzimšanas. Ja cilvēkam tuvāki ir cipari, viņš ar šādu izceltu gadskaitli sasaistīs savu dzīvi,” teic J. Švalbe.
Mākslinieks uzsvēra, ka skulptūru tapšanā izmantotas tādas tēlniecības un akmens apstrādes metodes, par kādām agrāk varēts tikai sapņot. Tās ļauj materiālu nesabojāt, atstājot tādu, kāds tas ir dabiski veidojies ledus laikmetā. Tā ir dimanta granīta apstrādes metode, kas ir videi draudzīga, jo saglabā akmens formu, krāsu un faktūru.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skulptūras, par kurām runā

Kategorijas