Sarkano klinšu apburti

2017. gada 15. jūnijs 07:00

Mazliet viltīga, bet tikai pavisam nedaudz, un mazliet līdzīga Gaujai: tā var raksturot vienu no savdabīgākajām Latvijas upēm – Salacu. Tās iepazīšana izvērtās neierasta un neplānota; brauciena sākums bija šīs upes vārdā nodēvētajā pilsētā – Salacgrīvā. Interesējoties vietējā Tūrisma informācijas centrā par vietām, kas atrodas tuvumā un ko noteikti būtu vērts apmeklēt, darbiniece ieteica aizbraukt uz Sarkanajām klintīm. Tās atrodas Mērniekos, netālu no dzelzs tilta un bijušā dzelzceļa stigas uzbēruma, Salacgrīvas novada Ainažu pagastā, Salacas upes kreisajā krastā.
Iespējams, lasītājs nesaprašanā sarauks pieri, kāpēc Salaca jāsalīdzina ar Gauju. Tas tikai tādēļ, ka arī šī upe var lepoties ar vairākām gleznainām klintīm, ko ceļotāji ļoti iecienījuši. Bez Sarkanajām jeb Pietraga klintīm, laivojot pa upi, iespējams apbrīnot arī Upeskalna klintis, Zvīguļu klintis, Junču klintis un Rostu klintis. Starp citu, ideja vasarā laivot vai plostot pa Salacu ir vērtīga – to atzinis ne viens vien, kurš to ir izbaudījis.

Atgriešanās pagātnē
Nokļuvuši ar dzīvesbiedru Salacgrīvā, vietējā Tūrisma informācijas centrā pajautājām ne tikai par apkārtnes interesantākajām vietām, bet arī palūdzām, lai mums iesaka vietu, kur paēst pusdienas. Tādu, protams, Salacgrīvā netrūkst, taču neizskaidrojamu iemeslu dēļ izvēlējāmies AS “Brīvais vilnis” ēdnīcu, kas pretstatā citām sabiedriskās ēdināšanas iestādēm varot piedāvāt apstākļus un arī ēdienu, kas raksturīgs padomju laikiem. Iespējams, tāpēc, ka vēlējos redzēt, kāda tad bija padomju ēdnīca un tajā gatavotais ēdiens, tika izvēlēts tieši šis variants. Ja godīgi, otrreiz nekad mūžā vairs ko tādu neizvēlētos – vismaz attiecībā uz sabiedrisko ēdināšanu atgriešanās pagātnē nav ne romantiska, ne iedvesmojoša. Ieejot AS “Brīvais vilnis” ēdnīcā, degunā nesitas garšas kārpiņas kārdinošas virtuves smaržas un sev pusdienas jāizvēlas no diezgan pieticīga ēdienu klāsta.
Protams, prom negājām un pusdienas turpat arī paēdām, taču bez prieka un baudījuma, drīzāk ar domu pēc iespējas ātrāk šīs telpas pamest. Paveroties apkārt, apskatot ēdnīcas sienas un grīdas, radās jautājums, vai tiešām 30 gadu laikā AS “Brīvais vilnis” vadītāji nav spējuši kaut mazliet atlicināt līdzekļus ēdnīcas remontam, piemēram, sienu nokrāsošanai vai jauna linoleja uzklāšanai grīdai. Izrādās, dažkārt “ceļojums pagātnē” var likt arī vilties.
Dodoties atpakaļ uz Salacgrīvas centru, kur bijām atstājuši mašīnu, aptuveni pusceļā pamanījām vīrus, kuri dienas laikā sasēduši uz soliņa laiski sūca alu. Mums, ejot garām, izskanēja aicinājums: “Andž, nāc šurp!” Nē – tas netika adresēts kādam no mums, bet gan vēl vienam dīkdienim, kuru acīmredzot interesē vien divlitru plastmasas pudeles saturs.
Varbūt nākotnē kāds cits brauciens uz šo nelielo piejūras pilsētu izdosies veiksmīgāks.

Laivotājiem jābūt uzmanīgiem
Pirms doties uz Sarkanajām klintīm, izlēmām uz mazu brīdi iegriezties arī Ainažos un Iklā – pirmajā apdzīvotajā vietā Igaunijas pusē. Tā kā abas šīs vietas mums nebija svešas, ilgāk tajās neuzkavējāmies. Atrast Sarkanās klintis nebija grūti, jo šosejas malā uzstādītas norādes. Nokļūstot galā, vispirms priecēja vairāki informatīvie stendi, kur atrodamas ziņas, piemēram, par Salacā mītošajām zivju sugām. Uzzinājām arī, ka pašlaik atrodamies 1977. gadā dibinātajā dabas parkā “Salacas ieleja”, kas aptver plašu upes ielejas posmu no Mazsalacas līdz Salacgrīvai. Nonākot pretī Sarkanajām klintīm pie Ziedoņu līča, dzīvesbiedrs atcerējās, ka reiz, pirms daudziem gadiem, pa šo upi esot laivojis. To varot darīt ar baudu – Salaca ir rāma, taču zaudēt modrību nedrīkst, jo tās mierīgie posmi mijas ar straujiem, akmeņainiem un pat krāčainiem.
Pamatīgāk aplūkojot smilšakmens atsegumu no Salacas labā krasta, tajā var pamanīt daudzas nelielas, seklas alas un grotas, kas pieejamas vien no upes puses. Klintis klāj nogāžu meži. Varētu rasties jautājums, kāpēc Sarkanās klintis dēvē par Pietraga klintīm. Atbilde ir vienkārša: klintīm ir pieci izvirzījumi jeb ragi, no kā varenākais ir Pietrags. Visiespaidīgāk šī gleznainā dabas ainava izskatoties saulrieta laikā, taču mums to nebija iespējams pārbaudīt, jo diena iegadījās lietaina.
Savukārt Ziedoņu līci iecienījuši ne tikai ceļotāji, bet arī makšķernieki. Loģiski, jo Salaca ir ceturtā nozīmīgākā lašupe Baltijas jūras reģionā. Attiecībā uz zivīm Salaca ir īpaša arī cita iemesla dēļ, proti, vienīgi šajā upē nēģu zvejai vēl aizvien izmanto murdu tačus – īpašas konstrukcijas laipas, kas šķērso lielāko upes daļu. Nēģus no šādiem tačiem zvejo gan nevis Ziedoņu līcī, bet upes lejtecē pie Salacgrīvas, iegremdējot murdus upes straumē.
Ja kāds jautātu, kad vislabāk doties uz Salacu, bez lielas domāšanas varētu atbildēt – no augusta līdz februārim, kad ir nēģu sezona un iespējams ne tikai apskatīt, kā darbojas tacis, bet arī nobaudīt uz vietas pagatavotu Salacas nēģi!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sarkano klinšu apburti

Kategorijas