Ceļš uz mājām (Pārdomas par atšķirīgo. Andrim Černovam 60)

2017. gada 19. jūnijs 13:53

357

Ceļš uz mājām (Pārdomas par atšķirīgo. Andrim Černovam 60)

Mums katram ir tieši tik daudz, cik mums ir devis Dievs. Mūsu centieni „izspiest” no sevis ko vairāk vienmēr ir lemti neveiksmei. Tomēr sevis neizzināšana, paviršība šajā, jā grūtajā, reizēm līdz izmisumam sarežģītajā sevis apzināšanās ceļā, liek mums zaudēt pašu svarīgāko kas mums ir – šo Dieva dāvanu – mūsu Talantu. Tā jau saka, ka sevis nerealizēšana ir viens no lielākajiem noziegumiem pret pasaules krāsainību. Nerealizējot sevi mēs padarām pasauli pelēku.

Ar Andri Černovu (20.06.1957.- 9.11.2012.) es iepazinos viņa mūža beigu posmā. Andris atbrauca uz Vislatvijas Dziesminieku saietu, kura rīkošana tobrīd bija mans dvēseles darbs. Pasākuma teritorijā iebrauca autobuss ar dalībniekiem no Liepājas un raibajā, laimīgajā atbraucēju pulkā es ieraudzīju viņu – tik piederīgu pie kopējā prieka par iepazīšanos un atkalredzēšanos un reizē mazliet atturīgu, vientuļu, tādu kā mazliet iesirmu dižkoku jaunaudzes malā, kas redz pāri un tālāk par kopējo viļņošanos. Tāds Andris arī ir palicis manā atmiņā – mazliet vientuļš, stalts un mazliet vairāk par pārējiem redzošs. Tikai pēc tam, no Andra paša vēstītā un līdzcilvēku stāstītā es sapratu cik šis iespaids ir bijis pareizs.

Es nevaru aprakstīt Andra mūža veikumu. To darot, man droši vien nāktos nevilšus samelot, jo tas būtu citu cilvēku viedokļu pārstāsts un aranžējums, tomēr, saņemot lūgumu uzrakstīt kaut ko par Andri pēc ilgām pārdomām sapratu, ka mani ir ko teikt arī pašam no sevis, lai gan pazinu viņu, nosacīti īsu laiku. Mans mūža darbs ir bijis un ir dažādu pasākumu veidošana. Šo darbu darot, man ir bijusi tā laime sastapt savā ceļā daudzus no tiem, kuru pēdas, kuru atstātais mantojums mūsu sabiedrības kopējā apziņā ir bijis un ir milzīgs un paliekošs. Andris Černovs bija viens no šiem cilvēkiem. Tieši Andris bija tas, kuram pateicoties, arī es nonācu pie ļoti daudzām atziņām, kas man ir palīdzējušas veidot manu paša ceļu. Un, šķiet, galvenā no tām ir tā, ka katram no mums ir jāatrod šis „Savs ceļš”! Jāspēj ielūkoties sevī un jāmeklē tieši tur tas unikālais, neatkārtojamais Tas, kas ir mūsu būtība, šī Dieva dotā stīga caur kuru mēs katrs esam aicināti skanēt. Nav vienotas receptes kā to izdarīt. Ir ļoti daudz cilvēku, kas savu ambīciju apmierināšanai un sevis ierakstīšanas vēsturē labad ir gatavi uz visu, un šo savu enerģiju veltī tam, lai pakāptos uz līdzcilvēku pleciem, izlauztos no pelēcības ar spēku. Diemžēl tādu starp mums ir vairākums. Tā rodas pseidomāksla, jeb, kā es to pie sevis dēvēju – „Dzīves šlāgeris”. Un tikai tie, kas ir meklējuši sevī, tur atraduši šo Savu Skanējumu un iemācījušies likt šim Savam skanēt ir tie, kurus pieminam un no kuriem mācamies. Tas nav viegli. Tas ir tik grūti, ka cilvēks bieži sevi sadedzina meklējumu procesā. Ne velti ļoti daudzi Mākslinieki (un es nekļūdos rakstot šo vārdu ar lielo burtu) aiziet no mums agri. Tā ir pašuzupurēšanās. Protams, var jau diskutēt, cik šāds upuris ir tā vērts. Taču, aiz šādiem cilvēkiem paliekošais, ir mūsu visu mantojums. Un nav nozīmes, kādā jomā, mūzikā, dzejā, teātrī, zinātnē, politikā šāds cilvēks ir darbojies. Aiz viņa paliek īstas pēdas – iemīta taciņa, pa kuru pēc tam ies daudzi un pārvērtīs to par ceļu.

Aiz Andra ir palicis ceļš, pa kuru ejot viņš sadega. Tas bija viņa „Ceļš uz mājām”. Ceļš pie sevis. Paldies Andri ka Tu gāji šo ceļu.

Imants Kulinskis, Vislatvijas dziesminieku saieta režisors

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ceļš uz mājām (Pārdomas par atšķirīgo. Andrim Černovam 60)

Kategorijas