Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tehnika izkonkurē izkaptis

ANITA PLATACE

2017. gada 22. jūnijs 07:00

1660
Tehnika izkonkurē izkaptis

Aizvadītajā sestdienā notikušajās pļaušanas sacensībās Dunalkā bija vērojama divu tradīciju laušana. Pirmkārt, laika apstākļi mainīja iepriekšējos gados jau par ticējumu kļuvušo pieredzi – kad Dunalkā pļauj, tad līst lietus. Šoreiz sacensību dalībniekus lutināja īsti vasarīgs laiks – saule sildīja, mākoņi sniedza ēnu, bet dažas lietus lāses atveldzēja.
Otrkārt, sacensību dalībnieku aprīkojums un skaits dažādās disciplīnās liecināja, ka izkapts kā darbarīks ir izgājusi no aktīvās aprites un to lauku sētās nomainījusi tehnika – pļāvēji, trimmeri, raideri
u.tml. “Tagad ir tik daudz tehnikas, ar ko var piedalīties pļaušanā,” atzīst dalībnieki.

Pareizi jāuzsien
Interesentu skaits pļaušanā ar izkapti gan dāmu, gan kungu konkurencē, salīdzinot ar šo sacensību pirmsākumiem, ir stipri sarucis. Daudzi atzīst, ka mājās izkapts kaut kur ir, bet ikdienā ar to vairs nepļauj.
“Vēl jau šī zemnieku tradīcija ir saglabājusies, bet uz sacensībām ar izkaptīm būtu katrs atsevišķi jāuzrunā,” spriež Durbes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Radzevičs un vērtē, ka lielu zāli tomēr vieglāk nopļaut ar izkapti. “Nākamgad par to padomāšu,” viņš atvairās no piedalīšanās sacensībās, bet prasmi šajā lietā tomēr nodemonstrē.
“Viņš tā kapā!” nesaudzīgi vērtējumā no malas, vērojot pļāvējus, ir kungi gados. “Ja izkapts nav pareizi uzsieta, tad tu moki sevi nost un papļaut nevari,” zina uz Dunalku ciemos atbraukušais Juris Stepiņš. “Viņš jau mokās, nevis pļauj.” Pļāvējam galvenais neesot spēks, bet gan izkapts pareiza gaita. Svarīgi arī, lai tā būtu izkapināta ar āmuriņu, nevis asināta ar smirģeli.
“Nevaru saskaitīt, cik savā mūža izkapšu esmu uzsējis,” atklāj J. Stepiņš. Tagad pašam ar izkapti pļaut sanākot dikti reti, bet pēc viņa prasmēm tās sagatavošanā darbam nereti kāds vēl interesējoties. Uz pļaušanas svētkiem Dunalkā J. Stepiņš ieradies pirmo reizi, populārāki tie esot Latgalē.

Uzvar ar palienētu
“Izkaptis iziet no modes, nav vairs pareizi iesietas,” pēc finiša individuālajās sacensībās piekrīt Gints Ozoliņš. “Vecie vīri arī nemāk, tikai kritizē. Ja pļauj lēnām, tad nav problēmu, bet, ja grib jaunos puišus uzvarēt, tad bišķi jāiesvīst.” Tas viņam atmaksājas, jo žūrija piešķir uzvaru. Tiek vērtēts pļāvuma gludums, tīrība, pat pļāvēja iznesīgums un viņa līdzjutēju atbalsts.
Pirms jaukto komandu (divas dāmas un divi kungi) sacensībām rodas neliela problēma: pieteikušās divas komandas, bet sarūpētas trīs dāvanas. Kur likt trešo? Uz karstām pēdām komandu noorganizē Lieģu kultūras nama vadītāja un sacensību dalībniekiem muzicējošās kapelas “Luste” dalībniece Dzintra Cāle. “Es visu laiku gribu gadatirgū nopirkt izkapti un to izdarīšu!” viņa apņēmīgi pauž. “Un tad es to tev uzsiešu,” piesakās J. Stepiņš. Sacensībās “Lustes” komanda izmanto no G. Ozoliņa palienētu darbarīku un – uzvar. “Gint, piedod, ka mēs ar tavu izkapti tevi apsteidzām!” lūdz Dz. Cāle.
Visus izbrīna izkapts, ar kuru pļauj Selita Krimpa. Viņa stāsta, ka tā esot saņemta dāvanā pagājušajās sacensībās. “Jaunie gatavojās, kāpēc es nevarētu?” sieviete teic par motivāciju piedalīties. Apbalvošanas ceremonijā Krimpu uzvārds izskan visbiežāk, jo pie balvām tiek gan Selita, gan viņas ģimene – Lelde, Artūrs un Arnis. Klātesošie pajoko, ka vajadzēs busiņu, lai tās aizvestu mājās.

Nofilmē ar dronu
Lielāka un skaļāka rosība vērojama sektorā, kas paredzēta tehniskākiem pļaušanas veidiem. Pasākuma galvenā organizatore, Dunalkas kultūras nama vadītāja Sanita Bučma stāsta, ka pirmais raiderists ieradies jau pirms pulksten deviņiem pamēģināt, vai raženi izaugušo zāli varēs nopļaut. Pašvaldības pļava tīšām taupīta šim pasākumam. Konkursantu uzdevums – noteiktā laukumā izpļaut izlozēto ornamenta rakstu.
Lai to varētu labi redzēt un novērtēt no augšas, Sanita piepildījusi savu sapni – nofilmēt no drona. “Skats no augšas noteikti ir fantastisks.” Par mazo lidaparātu, ko  virs galvām vada priekulnieks Ivars Mellums, īpaši ieinteresējas bērni. Par šiem svētkiem tiks izveidots arī videomateriāls. Sanita uzsver, ka liela loma to organizēšanā ir viņas palīgu komandai.
“Nenomīdi manu laukumu!” dalībnieki brīdina cits citu. Lai garo zāli būtu vieglāk pieveikt, to vispirms appļauj ar trimmeriem un tikai pēc tam dodas ar zāles pļāvējiem un raideriem veidot rakstus.
Durbeniece Vita Stepanoviča pļaušanas sacensībās piedalās pirmo reizi. Abas ar meitu Ailindu Geruļsku rakstus izpļauj ar trimmeri, un vērtējumā meita pārspēj māti. “Tā jābūt!” skan līdzjutēju vērtējums.
“Kad pļauj ar trimmeri, tikai troksnis un dūmi, bet ar izkapti zāle patīkami švīkst – tā ir romantika,” salīdzina S. Krimpa. Taču tas viņai nav šķērslis palīdzēt dēliem, ar dzeltenām puķēm iezīmējot raksta orientējošos punktus.
Pļāvēji spriež, ka ar trimmeri vieglāk rakstu izpļaut nekā ar traktoriņu.
“Sākumā iezīmējam, tad nākam ar zāles pļāvēju pāri,” par veicamā uzdevuma taktiku stāsta Salvis Žīgurs. “Skaisti! Var izbaudīt prieku,” papildina Gita Žīgure un palepojas: “Man vainadziņš arī ir!” To konkursam Gita pinusi arī citus gadus, agrāk piedalījusies arī griešanā ar šķērēm, plūkšanā ar rokām.

Aplausi par soļanku
Sacensībās lietā var likt līdzi paņemtās šķēres, dzirkles vai citus nelielus griežamrīkus. Māsas Lana un Linda Stones palīdz brālēnam Regnāram Brokānam, zāli viņa izcirptā raksta malā sapinot pīnēs. Nopietnākā pļaušanā – ar raideri – piedaloties viņu tētis. 
Tā kā pļaujamā ir dabiska, nevis kultivēta pļava, tad izejmateriāla netrūkst dāmām, kuras piedalās vainadziņu pīšanas konkursā. Pašām pinējām pārsteigums, cik labi izskatās pat no suņuburkšķiem veidotie. “Man ļoti patīk pīt vainadziņus,” atzīst jauniete, kura piedalās pirmo gadu. Sievas novērtē, ka pirmsjāņu laiks ir ziedu un smaržu piesātināts.
Kristīnei Nasaļskai piedalīties sacensībās sanāk mazāk, jo viņa otro gadu pavāres lomā. Pērn gatavojusi auksto zupu, šogad uz ugunskura vāra soļanku, par ko saņem ēdāju aplausus. Pāri nepaliek ne lāses.
Pasākuma dalībnieki novērtē, ka konkursos ir iespējas piedalīties pilnīgi visiem. Jaunās māmiņas atzīst, ka šeit bērni var vērot un mācīties senās tradīcijas.
“Satiksimies mēs no jauna pēc gada Dunalkā,” Jāņos daudz dziedātās dziesmas vārdus uz atvadām pārfrāzē Dz. Cāle.