Maizē iecepts dzimtas un Rietumkurzemes spēks

2017. gada 22. jūnijs 07:00

981

Maizē iecepts dzimtas un Rietumkurzemes spēks

Nedēļas nogalēs Otaņķu pagasta “Vēķaušos” smaržo pēc svaigas maizes. Rudzu un saldskābmaizes mīklas galvenie mīcītāji te ir Alīda Vārna un viņas mazdēls Ainars Rāts. Vaicāta, vai rokas vēl tur tādu brūķi, dūšīgā kundze attrauc: “Man tās tik norūdītas, ka varētu boksēties.”

Senajam neļauj izzust
Rādot lielo abru, ko pat tukšu grūti pacelt, un milzīgo menti, ar ko krāsnī divpadsmit kukuļus iešaut, Alīda stāsta: “Senos laikos rudzu maizi cepa pa divpadsmit kukuļiem, ar to pietika divām nedēļām. Ģimenes bija kuplas, pat pa divpadsmit bērniem, kur ta’ vēl kalpi un strādnieki. Rupjmaizi deva ēst tikai pēc nedēļas, jo tad tā ir nobriedusi un veselīga. Baltmaizi cepa tikai svētdienās un svētkos, turklāt mīcīja mazajās abrās – lai nebūtu lieki jātērē baltie milti.”
Alīdas mamma Maiga Bernāte maizes mīcīšanu meitēnam ierādījusi agri, viņa pati to regulāri dara jau 57 gadus un par šo procesu zina daudz. Arī to, kāpēc rupjmaizes mīklai tagad cukurs klāt prasās. “Labību agrāk kūla kuļmašīnā, graudus ieveda rijā, lai kārtīgi izkalst, un iejaukto mīklu mīcīja tik ilgi, kamēr juta saldumu. Tagad nopļauj agri, puszaļu aizved uz kalti un miltiem no tā zūd gan lipeklis, gan saldums.”
Vieta agrāk dēvēta par Nīcas maizes klēti, jo šejienes tīrumos ļoti labi padevušies gan rudzi, gan kvieši un mieži. “Šis skaitās Banažu gals, jo netālu ir mājas “Banaži”. Tupesis šajā apvidū bija turīgākais un lielākais saimnieks,” zina vēstures entuziaste, bez kuras 2001. gadā aizsāktā Otaņķu senlietu krātuve šodien diez vai būtu. Ne viens vien vēsturisks sadzīves priekšmets arī no “Vēķaušiem” aiznests uz senlietu krātuvi. Piemēram, ar roku darbināms aritmometrs un panna, kurā kafijai apgrauzdēti cigoriņi un ozolu zīles.
Kopš pavasara senlietu krātuve atrodas pagasta pārvaldes mājā, un stafeti Alīda nodevusi savai mazmeitai Leldei Jagminai. Skolas noliktavā pašlaik tiek apkopoti ar zirga vilkmi lietotie darbarīki. Palīdzot pārvest neredzēto tehniku, jaunās paaudzes zemnieku izbrīns bijis neviltots.
Bet Alīda ir īsta lauku meita kopš bērnības un te jūtas savā ādā. Kad viņas dvīņumāsa izmācījusies par keramiķi un brālis par inženieri, Alīda vienīgā no bērniem palikusi mājās, lai palīdzētu mammītei Maigai saimniekot, jo tētis Jānis, aizsargu priekšnieks, mednieks un muzikants, miris pavisam jauns. Bernātu ģimenes pirmo māju bijis paredzēts nojaukt, lai vietā būvētu lidlauku. Uznākot karam, lidlauks palicis neuzbūvēts, tomēr ģimene paklausījusi pavēlei izvākties un pārcēlusies uz “Piekšēniem”.

Pētot dzimtas koku
Tikmēr “Vēķaušos” ar vērienu saimniekojušas vairākas paaudzes: Alīdas vīratēvs Miķelis Vārna, viņa mamma Anna un Alīdas vīra vecvecmāmiņa. Šajā pusē bijis pieņemts lielos saimniekus saukt nevis pēc uzvārdiem, bet gan pēc māju nosaukumiem – Vēķausis, Vēķausene.
Uzraksts uz akmeņiem liecina, ka pagrabs te būvēts 1934. gadā, bet dzīvojamā ēka agrāk. “Ir atrasts dokuments, kurā dzīvojamā māja fiksēta jau 1910. gadā,” norāda Alīdas meita Sandra Rāte, kura te dzīvo kopš piedzimšanas 1960. gadā.
Skaistā trīsdurvju klēts ir vēl senāka. Galējo nodalījumu sauca par drānu klēti, jo tur atradās pūralādes, tīnes un skapji, kur glabāja visu, ko sievas pašas savērpa un saauda. Jo linus audzēja katrā mājā. Vidējo klēts daļu atvēlēja graudu apcirkņiem. Trešajā nodalījumā stāvēja vīriešu darbarīki.
Kā daudzi šīs paaudzes cilvēki, arī Alīda un viņas mamma piedzīvojušas deportāciju: “1949. gadā izveda uz Sibīriju nejaušības dēļ – bija divas ģimenes ar uzvārdu Bernāti. Paņēma mūs, bet tie palika mājās. Divas namelnieces no mūsu mājām paņēma un pie sevis glabāja mammas tautastērpu un vecākiem uz kāzām 1930. gadā dāvinātu skanošu Bavārijas alus krūzi.”
Kā nepamatoti izsūtītā Alīdas māmuļa atbrīvota 1954. gadā, bet viņa pati – gadu vēlāk. Pēc vidusskolas, ko Omskas apgabalā meitene pabeigusi krievu valodā, viņai piedāvāts tur pastrādāt par vācu valodas skolotāju. Dzimtenē meitene satikusi bijušo klasesbiedru Valfrīdu, un 1960. gadā abi svinējuši kāzas. “Vēķaušu” stallī tolaik atradušies kolhoza teļi, bet mājā – kūts strādnieki. Arī Valfrīda vecāki pieteikušies par teļu kopējiem, un viņiem atvēlēta viena istaba, kur mitināties. Lai varētu likumīgi atgriezties savā mājā, nācies to no padomju varas atpirkt.

Ir vēl, ko rakt
Kad Alīda gribējusi strādāt par krievu valodas skolotāju tikko dibinātajā Rudes septiņgadīgajā skolā, viņai nācies izturēt trīs mēnešu pārbaudes laiku: izsūtītajiem neuzticējās. “Paliku un Rudes pamatskolā nostrādāju piecdesmit piecus gadus. Bet Daugavpils pedagoģisko institūtu pabeidzu tāpēc, ka vieglāk bija studēt krievu valodā. Meita Sandra man piedzima Daugavpilī un tika vesta mājās pāri visai Latvijai.”
Vīramāte šaubījusies, vai vedekliņa – jaunā skolotāja – mācēs arī cept, varbūt brauks pēc maizes uz tirgu. Bet prata gan! Savulaik maizīte vesta tirgot uz abiem Otaņķu veikaliem, arī uz kāzām cilvēki Alīdai to nereti pasūtījuši. Tagad kārtējo cepienu gaidīt gaida sestdienas tirdziņa apmeklētāji Nīcā, tāpat draugi un paziņas. Pēc sentēvu metodes ceptā saldskābmaize, kamēr svaiga, kopā ar medu dažam šķiet lielāks gardums nekā kūka, bet rudzu maizes rika dod spēku kārtējam darba cēlienam.
Ejot mammas pēdās, Sandra studējusi Viļa Lāča pedagoģiskajā institūtā un kļuvusi par sākumskolas skolotāju, aizrāvusies ar dzimtas un novada vēstures pētīšanu. Pie maizes cepšanas gan piedalās epizodiski: viņas ziņā ir smaržīgos kukulīšus nogādāt līdz ēdējiem.
“Mamma ņemas ar muzeju, bet es roku augšā dzimtas saknes. Pagaidām apzināts mammas dzimtas Bauļkalnu-Šmitu zars ar pirmo senci Andreju Bauļkalnu. Dažs radinieks atceras vairāk, cits mazāk, bet tēta dzimtā vēl ir daudz, ko rakt. Kāds no priekštečiem apprecējies otro reizi, un jaunā sieva pamanījusies bildē pirmās sievas seju nogriezt nost. Citas fotogrāfijas otrajā pusē ar roku rakstīts – “noņēmāmies 1906. gada 20. jūlijā”. Bet šis ir mans vecvectēvs Miķelis, tēvs tobrīd vēl laikam mammai vēderā.”
Senču datus teorētiski atrast var, pārliecinājusies Sandra. Viņa tos meklējusi arī vecās baznīcas grāmatās, kur ieraksti gan vecajā vācu, gan krievu drukā veikti ar roku. Kāda no Nīcas baznīcas grāmatām esot pazudusi, runā, ka tā pārdota.
Starp pagātnes liecībām ir nodzeltējušas pastkartes ar zīmogiem un adresēm. Pabalējuši uzraksti liecina, ka daža no Krievijas atceļojusi caur pasta stacijām “Nica” un “Libau”.

Pēctecību apzina arī salidojumā
Dzimtas koka zari un pazarītes tiek regulāri papildinātas dzimtas salidojumos. Sandrai atmiņā iespiedies pirmais: “Patīkami pārsteidza cilvēku atsaucība. Kad sabrauca sešdesmit smaidīgi viesi, bija sajūta, it kā es būtu siltā vannā iekāpusi. Jaunie droši gāja pārējiem klāt un jautāja: un kam tu esi radinieks?”
2010. gadā Rudes centrā, Sandras un vienas radinieces aicināti, kopā salidojuši jau simts cilvēku. “Kad ciemos ierodas mūsu Rīgas radi, viņi vienmēr jūsmo: “Cik labi pie jums laukos!” Ikdienu ar lauku darbiem, tostarp pļaušanu un ravēšanu, diez vai gribētu, bet mēs bez koptas sētas ar puķu stādījumiem dzīvi šeit nevaram iedomāties.”
Viss kuplais radu pulks uz “Vēķaušiem” netiek aicināts, “jo te nav vietas, kur apgriezties”. Salidojumu tradīcija tiks turpināta, bet briestot doma rīkošanas stafeti nodot citiem.
Dzimtā pagasta, novada vēstures un tradīciju izzināšanā Rudes pamatskolas skolotāja Alīda Vārna iesaistījusi arī novadpētniecības pulciņa dalībniekus, skolēni viņas vadībā uzrakstījuši 55 pētnieciskos darbus, iekļaujot tajos vecāko iedzīvotāju stāstus par senajām kāzām, pādes dīdīšanu, maizes cepšanu un siera gatavošanu.
Malā nav palikusi Alīdas mazmeita Lelde. Mācoties 9. klasē, meitene uzrakstījusi iespaidīgu pētniecisko darbu par Otaņķu un Nīcas pagasta robežupi – Bārtu. Vērts palasīt: ne katrs zina, ka ar plostiem pa upi savulaik pārvietotas nopietnas kravas un, kamēr nav bijis tilta, cilvēki, kā arī pajūgi uz otru krastu nogādāti ar prāmi.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Maizē iecepts dzimtas un Rietumkurzemes spēks

Kategorijas