Atgriešanās dzimtenē nes smagu mācību

2017. gada 29. jūnijs 07:00

1639

Saukļi un lozungi par latviešu gaidīšanu mājās ir vien vārdi, kuriem nav reāla pamata, pārliecinājusies Antra Meisnere. Sieviete pirms gandrīz 10 gadiem devusies peļņā uz Vāciju, nu atgriezusies dzimtenē un sapratusi – neviens te aizbraukušos latviešus negaida.

Antra Meisnere atklāj: atbraukušajiem neiespējami atrast darbu, sākt šeit jaunu dzīvi un atkal iesakņoties dzimtenē.

Mēneši ievelkas gados
Antras dzimtā puse ir Durbe, un uz Vāciju savulaik devusies, lai atmaksātu Latvijā paņemto kredītu. “Aizbraucu darba dēļ. Biju tikko izšķīrusies no vīra, protams, mūsu laulībā bija ņemti kredīti, vīrs atstāja to visu man. Lai nosegtu visus rēķinus, parādsaistības, man piedāvāja uzkopšanas darbu atvaļinājuma laikā Vācijā. Bija plānots tikai uz trīs mēnešiem, bet es paliku uz ilgāku laiku – uz deviņiem gadiem.”
Durbeniece atzīst: iedzīvošanās Vācijā bijusi grūta. “Sākumā bija valodas barjera. Darbojos sākumā caur firmu, lai saviem bērniem nodrošinātu kaut kādu nākotni, gāju mācīties. Vācijā atbalsta līmenis – gan sociālais, gan cits – ir daudzreiz pretimnākošāks nekā šeit, Latvijā. Mācījos valodu, strādāju, sevi nežēlojot. Nedomāju ne par veselību, ne ko citu, kā tikai par to, lai atvestu uz Vāciju abus savus bērnus.
Meitai bija seši gadi, dēlam – vienpadsmit, kad viņi atbrauca pie manis. Dēls atbrauca atpakaļ, neizturēja pārmaiņas. Meita palika pie manis,” stāsta sieviete.

Dzīve svešumā nelutina
Ikdiena Vācijā ieviesusi latvietes dzīvē arī negatīvas izmaiņas. “Ne jau no labas dzīves es izšķīros un aizbraucu.
Bija piedzīvotas dažādas problēmas ģimenē – neiztika bez roku palaišanas un alkohola.” Meitai no piedzīvotā ģimenē radušas problēmas skolā Vācijā – tās novedušas līdz invaliditātei. Sevi durbeniece nav saudzējusi. “Strādāju gandrīz vai 24 stundas diennaktī. Strauji pasliktinājās veselība, bija problēmas ar muguru. Atbraucot uz Latviju, protams, tika izieti ārsti, un viņi pateica: vai nu jūs apstāsities, vai nu 50 gados sabruksit.”
Antra atklāj, ka Vācijā satikusi savu nākamo vīru. Abi apprecējušies, un Antra cerējusi, ka nu iedzīvošanās Vācijā kļūs vieglāka. Galu galā – vīrs ir vācietis ar saknēm šajā zemē, pārvalda valodu un var šajā ziņā pal īdzēt, taču realitāte no iedomām krasi atšķīrusies. “Beidzās ar to, ka mums pāri ielai, vietā, kur īrējām dzīvokli, nolika 50 vagonus ar bēgļiem un šobrīd visur tiem tiek dota priekšroka. Tad, kad gribējām pārcelties no tās pilsētas uz lielāku, protams, tam bija nepieciešamas nenormālas summas. Manam vīram ir pāri 50, viņš pats strādāja celtniecībā, kas ir sezonāls darbs. Tas ir gan Vācijā, gan Latvijā – ja tev ir pāri 50, protams, neviens uz paplātes neko nepiedāvā. Vīrs negribēja atstāt mani vienu ar meitu un braukt prom piepelnīties,” ikdienu svešajā zemē raksturo Antra.

Dodas pēc darba pie deputātes
Ar vīru nosprieduši, ka pārcelsies uz Antras dzimto Durbi. “Protams, mans vīrs nemācēja runāt latviski. Es no pavāra pārtapu par grāmatvedi, tulku, asistenti. Mēs uztaisījām mikrouzņēmumu un tad caur vietni “Facebook” un citām vietām likām sludinājumus – braucām un strādājām gadījuma darbus,” izmaiņas ikdienā ieskicē sieviete.
“Sākumā arī, atbraucot te un sekojot sauklim “Latvieši, atgriezieties mājās!”, kura lielākā sludinātāja ir Barča (Saeimas deputāte, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča – red.), devāmies pie viņas, jo nezinājām, ko iesākt. Mēs viņai teicām: mums nevajag naudu, vajag darbu. Jo mēs atbraucām pilnīgi bez jebkādiem uzkrājumiem. Viņa uz mums paskatījās un teica: kā tad jūs te tā esat atbraukuši? Es teicu: kā, kā? Sakāt jau – latvieši, atgriezieties! Tagad dodiet mums darbu! Uz ko viņa atkal atbildēja, ka var mums tikai palīdzēt meitai invaliditātes papīrus nokārtot, taču darbs jāatrod pašiem,” atklāj Antra.

Mēnesi pārtiek no makaroniem
Antra, balstoties uz savu pieredzi, pārliecinājusies – Latvijā neviens atbraucējus negaida un nav gatavs dot ne padomu, nerunājot nemaz par darbu. Iesākumā abi ar vīru darbojušies, taču vienā brīdī palikuši bez darba un bijuši tuvu izmisumam. “Priekšnieks algas dienā saka: piedodiet, man nav, ko algas maksāt. Algas nav, vīrs bez darba, dzīvoklis cik mēnešus nav maksāts. Gandrīz mēnesi nodzīvojām tikai uz makaroniem.”
Lielo trūkumu ģimene piedzīvojusi arī negodprātīga darba devēja dēļ. Pēc tam kad sapratusi, ka naudu nedabūs, durbeniece nolēmusi kārtot trūcīgās ģimenes statusu. “Dzīvokļa pabalstu dabūjām, pārtikas pakas, lai vismaz ir, ko ēst. Meita jau nav vainīga – cik tad var visu laiku pie omes iet?”
Par atgriešanos Latvijā Antra ironizē: “Latvieši, atgriezieties mājās! Ja jums mammām vai vecmāmiņām nav lieli konti, dieva dēļ, nedariet tādu kļūdu! Ja ir jauni, ja ir trīsdesmit, tad jā. Bet citādi – ja slims bērns uz rokām, vīrs nerunā latviski, tad ne.”
Sieviete atzīst, ka stress un nepastāvīgā dzīve atstājuši arī emocionālus pārdzīvojumus. “Meitai atsākās psiholoģiskās problēmas, skolā viņai bija grūti adaptēties. Tas bija murgs! Es, protams, cīnījos. Nepadevāmies,” saka Antra. Liels pārdzīvojums bijis arī kārtējais darba atteikums turpat, Durbē, taču tagad sieviete darbu ir atradusi. Vīram klājies vēl grūtāk. Viņu nepieņēma darbā ne par kapraci, ne ugunsdzēsēju, jo nav iegūts valsts valodas sertifikāts. “Bezdarbniekos vīram piešķīra statusu, teica: gaidiet kursus un visu pārējo! Mēs pārdevām visu vērto, ko vien varējām – mašīnu, mēbeles. Lai izdzīvotu.”

Cer attīstīt lauku tūrismu
Nu situācija Meisneru ģimenē ir nedaudz uzlabojusies, taču vēl arvien jāsaskaras ar dažnedažādiem šķēršļiem. Vīrs ir atradis kādu vācu uzņēmēju, kas tautieti pieņēmis darbā. “Mašīnas nav. Rēķinājām, ka dienā turp un atpakaļ sanāk 16 kilometri. Vīrs brauc ar riteni. Viss ir kārtībā. Es vīram teicu: tev ir ļoti labi ienākumi tagad, nosegsim parādu par dzīvokli un iesim kredītu kārtot. Vismaz piecus tūkstošus, lai nopirktu mašīnu, sāktu attīstīt tūrismu. Devāmies uz dažādām kompānijām, lūdzām pēc kredīta, bet ko viņi mums atbildēja? “Ko jūs gribat? Viņš ir nepilsonis. Mums pat par simts eiro nedod pļaujmašīnu līzingā, jo viņš nav Latvijas pilsonis,” sašutumu neslēpj Antra.
Durbeniece atklāj, ka abi ar vīru lolo sapni par lauku tūrisma attīstīšanu. Ir jau sākti darbi, lai vietā ar nosaukumu “Durbes apartamenti” uzņemtu viesus un atpūsties gribētājus, taču līdzekļu trūkuma dēļ darbi ir apstājušies. Paši savām rokām no nesakopta, aizlaista zemes pleķa nu esot tikuši pie civilizētas atpūtas vietas.
Sieviete sākusi nodarboties ar augļkopību, pēcāk cer pievērsties arī lopkopībai un sakņu audzēšanai, lai nodrošinātu ģimeni ar visu nepieciešamo pusdienu galdam.
Atskatoties uz pēdējā gada laika piedzīvoto, Antra saka: “Ellei ir jāiziet cauri, lai kaut ko panāktu. Bet esmu sapratusi vienu – nevajag neko plānot, jādzīvo vienai dienai.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atgriešanās dzimtenē nes smagu mācību

Kategorijas