Bļitko bez šņabja

2017. gada 29. jūnijs 07:00

Liepājas teātra aktieris Kaspars Gods pavisam nesen atgriezies no Īrijas, kur kopā ar aktieri Egonu Dombrovski ārzemju latviešiem nospēlēja Goda teātra izrādi “Bļitka”. Tā guvusi ne tikai teātra kritiķu atzinību, bet arī skatītāju. Sarunā ar laikrakstu aktieris stāsta par piedzīvoto Īrijā, spēlēšanu dzērumā un citām par un ap teātri saistītām tēmām.

“Forši gāja! Vadāja no vienas vietas uz otru, spēlējām “Bļitku”, un visi atkal domāja, ka Dombrovskis ir piedzēries. Viņš kaut kā gribēja atvainoties skatītājiem, ka ir samānījis. Nu tā, jauki un interesanti,” tā par viesizrādēm Īrijas pilsētās Tulovā, Dublinā un Limerikā saka Goda teātra direktors Kaspars Gods.

Svešumā pietrūkst kultūras
Liepājniekus uz Īriju uzaicināja organizācija, kas rīko pasākumus ārzemju latviešiem, tāpēc aktieri uzstājās pilsētās, kurās dzīvo visvairāk tautiešu. Kā pastāsta aktieris, tad skatītāju skaits priekš Īrijas bija pietiekams, pie mums liktos, ka par maz. Izrāde “Bļitka” Dublinā tika spēlēta profesionāla teātra telpās, Limerikā – augstskolas teātrī, bet Tulovā – vietējā kultūras namā. “Neizskatījās, ka Īrijā ar to kultūru kāds nodarbotos. Tur vairāk kultūra ir aiziet pasēdēt bārā un padzert alu, pienu. Kultūras notikumi notiek tajos bāros.” Aktieris atzīst, ka ārzemju latviešiem pietrūkst mums tik pierastās kultūras dzīves. “Izbrauc ārā no Latvijas uz nedēļu un redzēsi, ka gribas atpakaļ. Gribas parunāties veikalā ar pārdevēju latviski.”
Skatītāju vidū bijuši arī citu tautību pārstāvji, tāpēc Limerikā izrāde pirmo reizi tika spēlēta ar surdotulkojumu. Aktieris novērojis, ka vietējie bijuši ļoti aizkustināti. Aktieriem, kā likums, pēc izrādēm ārpus Latvijas ir sarunas ar skatītājiem. “No sākuma ir baigi debils moments. Tu esi tā kā izrādi nospēlējis, ko tu vēl runāsi ar viņiem. Pēc tam jau aiziet normāli un mēs parunājamies. Tad rodas atpakaļsaite. Var redzēt, ka Dombrovskis ir skaidrā un es arī neesmu tā piedzēries,” pasmejas aktieris. Arī humora izjūta ārzemju latviešiem neesot mainījusies. “Tas ir kā braukt ar riteni. Tu vienreiz iemācies un ir. Ja arī neiemācies, tad nav un tad ir vienalga, vai tu esi Īrijā vai Latvijā. Vai nu ir, vai nav. Cilvēki smējās tajās pašās vietās.”

Dzērumā vairs nespēlē
Kāda daļa izrādes “Bļitka” skatītāju tik ļoti noticējuši aktieru spēlei, ka padomājuši, ka izrāde patiesi tiek spēlēta kunga prātā. Aktieris par to smej, ka to atspēkot nevar, taču, ja cilvēki notic, tad esot forši. Viņaprāt, ir jānotic lietām arī tad, ja tas ir teātris. “Izrādē “Vecā dāma” es nomiru, tur neviens nenoticēja, ka es esmu beigts un pagalam. Šeit ir piedzēries. Viņi jau notic tam, kam grib noticēt. Ā, atkal sūdi, atkal skandāls. Tādām lietām jau parasti notic.”
Pēc mākslinieka domām, pieredze ar alkoholu ir vairāk vai mazāk, bet visiem. K. Gods atzīst, ka, spēlējot šādu lomu, tas noteikti palīdz. “Ir forši, ka ir tāda pieredze. Var teikt, ka tie bija jauki laiki un, ja nebūtu šīs pieredzes, mēs nebūtu tādi, kādi esam. Man vispār ir tā, ka gribas, lai cilvēki mani saprot, jo pārāk daudz no jaunības ir pagājis tā, ka mani nekad neviens nav sapratis un es speciāli esmu darījis kaut ko pretēji, lai mani nesaprastu. Cenšos izskaidrot, lai neizdomā paši, bet pats pasaku, kāds esmu, lai visiem viss ir skaidrs.”
Sabiedrībā valda uzskats, ka aktieri piekopj bohēmisku dzīvesveidu – ballītes, alkohols un citas izklaides. K. Gods mēģina skaidrot šo sabiedrības nostāju: “Zini, kāpēc tā domā? Jo tad, kad cilvēki nāk atpūsties, mēs esam skaidrā un rukājam. Mums ir brīva pirmdiena, tad mēs svinam un viņi domā – redz, kā tas vazājas un neko nedara. Aktieriem parasti ir brīvdienas pēc svētkiem, jo svētkos ir jāstrādā – koncerti, vakara vadīšanas. Un tad, kad beidzas svētki, tad aktieri sāk atpūsties, tāpēc arī cilvēkam tā liekas: es eju uz darbu, bet viņi te vandās apkārt.”
Uz jautājumu, vai uz skatuves visas bļitkošanas nospēlētas skaidrā prātā, aktieris saka: “Mēs esam skaidrā visu laiku. Es septiņus gadus nedzeru, un Dombrovskis 14 gadus nav dzēris vispār. Tā ka mums papīri tīri. Bet var gadīties, ka šodien atkal iešaujam. Zini, kā, visādi ir. Varbūt nākamo reizi, kad spēlēsim, iešausim,” joko K. Gods.

Amerikā grūti atrast urbi
Goda teātra izrāde “Bļitka” spējusi ieinteresēt ne tikai skatītājus, bet novērtēta arī “Spēlmaņu naktī”. Kāda ir panākumu atslēga? “Tāpēc, ka tas ir vienkārši, saprotami – tā ir divu cilvēku vienkārša saruna. Cilvēks ir noilgojies pēc tā, ka nevajag smalkas un sarežģītas lietas. Vienkārši atnāk atpūsties, paskatās, pasmejas, iet mājās, un neviens neko neliek domāt un piedalīties. Man liekas, ka tāpēc, ka tur ir tādas vienkāršas un saprotamas lietas ikvienam.” Aktieris uzsver, ka, veidojot izrādi, nekad nevar zināt, kāds būs galarezultāts. Sākumā pat nav licies, ka tā būs komēdija un ka būs tāda cilvēku atsaucība. Izrādes sižetu var vizuāli izdzīvot līdzi ne tikai Liepājā, bet arī jebkurā citā pilsētā, kura atrodas pie kādas ūdenstilpes. Piemēram, skatītāji Īrijā nemaz nezinot, kas ir zemledus makšķerēšana tāpēc, ka viņiem visu laiku ir rudens.
Problēmas ar inventāra sagādi izrādei bijušas Amerikā, tāpēc ka tur mīnus divi grādi ir dabas katastrofa. Atrast ledus urbi bijis sarežģīti. Pārsvarā viss nepieciešamais tiek vests līdzi. Pirmās “Bļitkas” izrādes spēlētas Amerikā, un viss sagādāts uz vietas. Tika uzdāvināta gan izrādē nepieciešamā telts, gan gulta. “Mūsu ģeniālais scenogrāfs Varis Siliņš saliek visu divās somās, bet izskatās, ka mēs būtu būvējuši trīs nedēļas.”

Nauda nonāk līdz aktierim
Neatkarīgais Goda teātris tika dibināts 2011. gadā. Kā pastāsta pats teātra direktors, aktieri vienmēr ir gribējuši darīt kaut ko paši uz savu galvu. Teātrī no gada uz gadu spēlē to, ko tev liek citi. Goda teātris radīts, lai aktieris savā profesijā varētu darīt, kas viņam patīk. Tam, izrādās, atrodas arī vieta un laiks. Un visi – gan skatītāji, gan paši aktieri – ir laimīgi. “Man liekas, ka Goda teātris ir Latvijā vienīgais aktieru teātris, kur tiešām biļete nonāk līdz aktierim. Tas neaiziet kaut kādos kopējos budžetos, kaut kādām mistiskām vietām. Nav jau algas tik briesmīgi lielas, bet vieta, kur savā profesijā iegūt vēl līdzekļus un dzīvot, kā pašam patīk.”
Goda teātra sastāvam aktieri piesakās paši, un vienmēr kāds projekts viņiem jau ir prātā. Šovasar tas būs brīvdabas koncerts Nīgrandē. Tālu no cilvēkiem, tālu no paziņām, pilnīgi svešā vietā. “Es domāju, ka būs jauka vasaras vidus svinēšana. Tas būs izmēģinājums, bet koncerts jau nekad nav viens. Ja kādam patīk, tad kaut kur kaut kā mēs varam nospēlēt vēl vienu, četrus vai astoņus. Tā ir pilnīgi jauna sfēra, mēģināsim pačamdīties, kā tas ir, vai mēs to varam. Es nesaku, ka pāriesim uz koncertiem, varbūt uz nākamo vai aiznākamo gadu uztaisīsim kādu izrādi vasarā. Tas būtu burvīgi, bet redzēs, kā viss darbojas.”
Vaicāts, vai sabiedrībā jau tiek atpazīts Goda teātra nosaukums, aktieris saka: “Artūrs Skrastiņš Dailes teātrī nāca klāt pēc kaut kādiem gadiem diviem, kad mēs jau bijām, un teica: tagad es sapratu, kāpēc tas ir Goda teātris. Cilvēki dzirdējuši ir un domā, ka tas ir cēls un netverams. Es nezinu, amatieru teātris vai neamatieru teātris. Džilindžers – režisors, Gods un Dombrovskis – aktieri. Kur mēs amatieru teātris? Domāju, ka ir skaidrs vairāk vai mazāk. Mums ir nominācijas jau kādus septiņus gadus, tagad “Bļitkai” arī trīs. Agrāk biju domājis, ka par to ir jāmaksā kādam, bet izrādās, ka ne.”

Gulēt zālē un mērcēt kājas dīķī
Aktieris uzskata, ka amatieru teātrim ir pavisam cita doma un vajadzība. Tā teikt, savācas kopā ugunsdzēsējs, skursteņslauķis un dara to paši priekš sava prieka. “Sasveicinās ar kaimiņu, redz, kas ir atnākuši, izrādās savējiem un pazīstamajiem. Ja viņiem tas rada prieku, tad tas prieks galu galā nonāk arī līdz skatītājam. Piemēram, Priekules amatieru teātris Rucavā jau vairs nav tik ļoti skatāms kā tieši Priekulē. Un Priekules amatieru teātris, piemēram, Cēsu rajonā ir grūti skatāms. Viņš ir domāts tieši saviem cilvēkiem. Tur viņi paši gādā dzeramos, ēdamos, viņiem viss ir pa īstam. Ik pa brīdim uzdejo, visi laimīgi un smejas. Ja kādam tas patīk, tad tam ir vieta un eksistence.”
Šobrīd K. Gods veiksmīgi balansē starp darbu Liepājas teātrī un Goda teātra vadīšanu. “Nav nekādu dižo problēmu mums ar Liepājas teātra direktoru Laukšteinu un viņam ar mums. Mēs spēlējam visas lugas, ko tur izdomā. Tad spēlējam visu, ko mēs te izdomājam. Parasti jau ir tā, ka vadāmies pēc Liepājas teātra plāna, redzam, kad mums ir brīvdienas. Paldies Dievam, ka ļoti labi plāno uz priekšu jau divus, trīs mēnešus, tad mēs arī savu varam plānot. Pagaidām tas nav milzīgi traucējis. Neesam mēs tā saskrējušies, ka kaut kādi ultimāti, nekas tāds. Pagaidām viss ir forši.”
Vaicāts, vai nākotnē vēlētos spēlēt tikai Goda teātrī, mākslinieks joko, ka negribētos spēlēt vispār. Gribētos gulēt zaļā zālē un mērcēt kājas dīķī, bet līdz tam vēl esot
ejams tāls ceļš. “Man bija trīs dienas brīvas, un es sajuku prātā. Nezināju, ko nu darīt. To darbu jau sadomā pats vairāk, nekā uzliek kaut kāda priekšniecība. Kamēr tas viss tā smuki ir saaudzis, tikmēr viss ir normāli. Es uzskatu, ka cilvēkam vajag strādāt, lai viņš būtu apmierināts ar dzīvi.” Nākotnes plānā nav arī izkonkurēt Liepājas teātri. Goda teātris ir vairāk projekts – tiek izveidota izrāde, nospēlēta un tad, kad pieprasījums pēc tā vairs nav, to vairs nespēlē. “Norakstījuši mēs neko neesam, varam izvilkt vēl vecas, skaistas lietas un pa otram riņķim braukt, bet vēl nav pienācis laiks. Arī aktieri paliek vecāki. Tie jaunie, kas bija Liepājas teātra jaunie aktieri, vairs nav tik jauni, cik bija pirms septiņiem gadiem.”

Varoņu vārdos nesauc
Liepājas Universitāte šogad plāno uzņemt aktieru kursu, par šo ieceri aktieris ir kritisks: “Man jau tas tā baigi pareizs nešķiet. Latvijas Kultūras akadēmijā katru gadu ir nenormāla aktieru pārprodukcija. Viņi staigā visi bez darba, viņus neņem nevienā teātrī, labākajā gadījumā paņem no kursa divus trīs. Ir cilvēki, kuriem vajag piedāvāt, un ņemt no turienes, viņus jau izmāca gadiem, ir kaut kāda iemīta taciņa. Šeit uztaisīs vienu projektu un aizmirsīs. Ja tā būtu kā programma, kas strādātu arī vēlāk, katru gadu vai ik pa diviem gadiem... Tagad tas būs vairāk tā – uztaisījām, aizmirsām uz gadiem desmit, piecpadsmit. Lai izdodas! Bet baigi es par to nefanoju.”
Sava nostāja Goda teātra direktoram ir arī par to, ka kāda daļa teātra aktieru filmējas dažādos seriālos un kinofilmās. “Piemēram, tādus seriālus kā “UgunsGrēks” filmē laikā, kad tos jau rāda pa televīzijas ekrāniem. Ja tu esi normāli nodarbināts aktieris teātrī, tad no Liepājas uz Rīgu ir vienkārši nereāli aizbraukt safilmēties. Noslogojums ir tāds, ka nav brīvā laika. Tur pārsvarā filmējas tādi, kas nav štata aktieri. Protams, ka viņi uzkačā nenormālu popularitāti un atpazīstamību.” Cita lieta ir kinofilmas. Piemēram, “Saplēstajai krūzei”, kurā filmējies arī liepājnieks, filmēšana norisinājusies vasaras sezonā. Šobrīd aktieris filmējas arī filmā “Homo Novus”. “Tā netīšām trāpīju, nezinu, kā man tā sanācis, īpaši es uz to neesmu rāvies. Es pat nezinu, kā mani sauc, tusēju baigi labā kompānijā. Forši aizbraukt reizi mēnesī, patusēt un vēl naudu par to samaksā.”
Mākslinieks atzīst, ka ir interesanti pamēģināt kaut ko citādāku nekā teātris. “Kino tiek uzfilmēts vienreiz un ir gatavs, bet uz teātri ir jāiet vairākkārt. Ej un atkārto atkal no jauna! Neesi sapieris, neuzraujies uz bumbas un nākamo reizi vari izlabot savas kļūdas. Teātris ir cita veida pasākums. Plusi ir tie, ka ir skatītāji blakus, jūti, vai tas ir riktīgi vai nav. Tur uzfilmē un tad skaties. Man būs 80 gadi, un viņi domās – viņš vēl ir dzīvs, viņš jau tad bija vecs, kad spēlēja veco vīriņu. Būs baigi forši, domās, ka esmu nemirstīgs.”
Pēc K. Goda domām, kādu kino veidojam, tāds mums ir. Mums tas esot puslīdz nekāds. Šobrīd liepājnieks filmējas kopā ar aktieri Andri Keišu. “Viņš nenormāli deg par to lietu. Saprot, kas ir, kā pagriezt, viņš visu laiku domā un ir tajā iekšā, grib to attīstīt, un tas ir baigi forši un velk uz priekšu. Kādam tas ir jādara. Ņems lietuviešus? Tad atnāks un parādīs, kā vajag, un mēs sēdēsim krūmos un teiksim – tā jau nevar darīt. Tā arī nav forši.”
Bieži vien, filmējoties kādā seriālā vai filmā, sabiedrība aktierus arī reālajā dzīvē sāk uzskatīt par TV ekrāna varoņiem. K. Gods atzīst, ka, par laimi, viņam nav tā gadījies. “Tik vienreiz pēc “Likteņa līdumniekiem” viena tante teica: kā jūs tā varat, šitādi latvieši puikas?! Un es nesapratu, par ko viņa runā. Beigās apjēdzu, ka biju pusfašists. Kaut kāda maģija tur ir iekšā. Man neuzbrūk un nesauc citā vārdā. Man ir pārāk labs uzvārds, lai veidotos kaut kādas iesaukas,” pasmej aktieris.

Iepazīstina jauniešus ar teātri
Šobrīd Goda teātris darbojas Liepājas tipogrāfijas telpās. Pašiem savas mītnesvietas vēl nav. “Nav tā, ka mums būs zāle un tad būsim baigie čaļi. Mēs jau tā esam čaļi. Esam nenotverami.” Šā gada plānos aktierim ir paredzēts piedalīties brīvdabas koncertā “Mana dziesma” Nīgrandē un septembrī pasākumā “Akti naktī” Liepājā, kur paredzēts noslēgt projektu “36 stundas”. Tajā tapušas divas izrādes – “Čomiņi” un “Cilpa”. Šīm divām izrādēm plānots sarīkot pirmizrādi ar sarkano paklāju, kūku, varbūt arī šampanieti vai enerģijas dzērienu. “Kaut ko tādu, lai tiktu pielikts punkts.”
Teātris turpinās spēlēt “Bļitku” un plāno veidot jaunu izrādi pieaugušajiem – kaut ko jauku, jautru un atraktīvu. Varbūt tā būšot “Bļitka 2” vai “Medības”. Brīva vieta un telpa fantāzijai. Tāpat aktierim gribētos uztaisīt vasaras izrādi.
Goda teātris, kā saka pats tā direktors, dara darbu, ko neviens cits teātris nedara. “Jauniešiem parāda “Sniegbaltīti” un pēc tam aizmirst. Tas starpposms, kas ir tieši vidusskolēni, kuriem ir labākie telefoni, labākās klozītes, kuri atražo visu tēva algu un omas pensiju, par tiem teātris nemaz neuztraucas. Viņiem ir planšete, Madonna un “Prāta vētra”... un mums viņi nav vajadzīgi. Bet tie ir cilvēki, kuriem veidojas priekšstats par dzīvi, kuriem vajag parādīt virzienu. Tāpēc mēs viņiem nespēlējam vēsturiskas drāmas un tādu briesmīgu teātri. Mēs spēlējam viņu situācijas, par viņiem tagad un šeit. Lai viņi redz, ka teātris ir interesants. Man pašam, piemēram, bērnībā šausmīgi nepatika teātris. Briesmīga lieta! Kaut kā pavilkos studiju laikā, tāpēc vajag parādīt, ka tas ir forši. Varbūt kādam aizķeras kaut kas.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bļitko bez šņabja

Kategorijas