Darbs ar vislielāko jēgu

2017. gada 29. jūnijs 07:00

“Tiklīdz cilvēki, kuriem prasīju palīdzību diplomdarba veidošanā, uzzināja, kas būs mans darbs un kādam mērķim tas kalpos, neviens samaksu neprasīja,” sabiedrības attieksmi pret viņa radīto projektu “Soli pa solim” stāsta Liepājas mākslas vidusskolas Kokizstrādājumu dizaina nodaļas absolvents Valters Krētainis. Viņš uzkonstruējis palīgierīci, kas palīdz pārvietoties bērniem, kuru diagnoze ir cerebrālā trieka, kā sekas ir kustību traucējumi. Valtera iecere ir nākotnē šo ierīci pielāgot arī pieaugušajiem ar kustību traucējumiem, padarot viņu ikdienu vieglāku un piepildītāku kustībām.

Pie idejas noved draudzība
“Ar kokapstrādes mākslu nodarbojos kopš bērnības. Koks man ir asinīs. Tētis ir galdnieks, mājās ir darbnīca, kuru tagad esmu pārņēmis es. No bērna kājas pa darbnīcu ņemos, izpildu pasūtījumus,” pastāsta Valters. Viņa ģimene nodarbojas ar lauksaimniecību Nīcas novada Jūrmalciemā. Pēc 9. klases absolvēšanas Nīcas vidusskolā puisis izlēmis vairāk apgūt sirdij tuvā koka apstrādi. “3. kursā paņēmu akadēmisko atvaļinājumu veselības problēmu dēļ. Iespējams, ja nebūtu tā noticis, pie manis visticamāk neatnāktu tieši šāda darba ideja,” prāto jaunietis.
Iesākumā viņam bijusi doma no Jūrmalciema vecā mola atlūzām gatavot vides objektu. Taču tad puisis saticis īpašu mīlestību, kas novedusi pie fantastiskas draudzības, un tā radusies ideja par darbu, kur māksla var būt noderīga sabiedrībai. “Esmu saticis meiteni, ar kuru dibināšu ģimeni. Viņai ir gandrīz astoņgadīgs brālītis Kristians, kuram diagnoze ir cerebrālā trieka. Mēs abi esam ļoti iedraudzējušies. Kad izdzird un ierauga mani, viņš priecājas. Viņam es uztaisīju šo kustību nodrošinošo krēsliņu,” saka jaunais meistars.
Izgatavotās palīgierīces būtība ir tāda: bērns tiek ielikts krēsliņā uz vēdera, piestiprināts ar siksnām, bet ar kājām var pārvietoties uz priekšu. Mākslas skolas absolvents atklāj, ka darba tapšana prasījusi ne mazums sviedru un nervu, bet bijusi pūļu vērta. “Liels atbalsts man bija gan draudzene, gan manis paša ģimene, kā arī Kristians. Devos līdzi viņam uz fizioterapijas nodarbībām Liepājas reģionālajā slimnīcā. Kopā ar fizioterapeitiem un ergoterapeitiem spriedām par labākajām ierīces formām, augstumiem, materiāliem, polsterējumiem. Taisīju maketus, skatījāmies, kā Kristianam ērtāk un drošāk, kā viņš progresē, uz celīšiem skrienot, izmantojot ierīces priekšrocības,” darba tapšanas gaitu raksturo Valters un piebilst: “Vecāki palīdzēja ar finansiālu atbalstu, jo ne viss izdevās ar pirmo reizi. Katru reizi, kad kaut ko vajadzēja pārtaisīt maketā vai veikt labojumus, nācās visu izgatavot no sākuma, tas nozīmē, ka materiāli bija jāpērk no jauna.”

Uzskrūvētās cenas neļauj palīdzēt
Valters izpētījis, ka Latvijā šādu ierīču izgatavošanā nav specializējies neviens amatnieks. “Ir iegādes iespējas internetā, bet cenas gan tur ir uzskrūvētas. Līdzīgas ierīces, kas pagatavotas no divām finiera plāksnēm, uz kurām piestiprināts sēdeklītis, var maksāt no 500 līdz 2000 eiro. Pašizmaksa par materiāliem ir smieklīga. Par šādu cenu cilvēki nevar atļauties nopirkt. Tādā gadījumā ierīce arī nespēj palīdzēt tiem, kam jāpalīdz, jo tās vienkārši nevar iegādāties. Citiem vienkārši šādas ierīces neko nedos un nederēs kustību progresa veicināšanai,” spriež puisis un norāda, ka jāņem vērā – katram cilvēkam, bērnam ir nepieciešama individuāli izgatavota palīgierīce, visiem un katram viena nederēs. “Daudz jāpēta, tad jāzīmē.”
Pašam savu darbu naudā esot grūti novērtēt. Pašizmaksa krēsliņam esot līdz 100 eiro. “Godīgi sakot, nebiju gaidījis, ka būs tik liela interese, jo cilvēki vaicā, vai var iegādāties,” Valters atklāj, norādot, ka nākotni saista ar uzņēmējdarbību. “Pagaidām par studijām nedomāju, gribu kārtīgi izdomāt, kādā sev noderīgā mākslas jomā gribu pilnveidoties. Visticamāk tā būs metālapstrāde. Medicīnu tomēr ne, jo man vairāk patīk roku darbi.”

Pasniedzēji bažījas par rezultātu
“Fizioterapijas nodaļā gaida, kad aizbraukšu ciemos. Fizioterapeite Evita Štrāle, kura pārbaudīja mana darba teorētisko daļu, bija tā, kas palīdzēja Kristianam darboties, lai varu iegūt nepieciešamo informāciju praktiskajam darbam. Nodaļas darbinieces ir pagaidām vienīgās, kas redzējušas ierīces darbību dzīvē,” stāsta amatnieks, kuru visvairāk priecējot tas, ka sabiedrība nav vienaldzīga. Gluži pretēji – atsaucīga. “Kad man vajadzēja papildu pakalpojumus darba tapšanā, piemēram, šūšanu, no manis par to naudu neņēma, jo zināja, kādam mērķim top mans darbs.” Tādēļ Valters ir pateicīgs Atim Ozolam un Ģirtam Deideram.
“Cilvēki ļoti bieži nezina, kā izturēties pret šādu bērnu. Kristianam cerebrālās triekas dēļ ir liegtas visas fiziskās spējas – viņš pats par sevi nespēj parūpēties. Man ar Kristianu ir ļoti labas attiecības, jo es viņu neuztveru kā citādu. Mēs satiekoties viens pret otru izturamies kā līdzīgs ar līdzīgu – es esmu puika un viņš ir puika. Viņš priecājas. Mani draugi ar Kristianu kontaktējas, runājas kā ar mazu bērnu. Citi baidās, vairās, viņš to jūt un šādu cilvēku klātbūtnē izmainās,” sabiedrības uzvedību un attieksmi raksturo Valters un atklāj, ka par diplomdarba tapšanu baiļojušies viņa skolotāji. “Projekta vadītājs Andris Garokalns un praktiskās daļas koordinators Guntis Jekste sacīja, ka tas ir ļoti nopietni, jo cerebrālā trieka tomēr nav nekas vienkāršs, šāda ierīce prasa daudz nopietnāku iedziļināšanos, specifiskas prasības. Viņi bažījās, vai es paspēšu izgatavot laikus.”
Vērtēšanas komisija jau pirms prezentācijas pateikusi, ka savu vērtējumu ir izdarījusi. “Man atlika tikai pastāstīt, un to varēju darīt bez lieka uztraukuma,” iespaidos par projekta parādīšanu plašākai auditorijai dalās 21 gadu vecais puisis. Jautāts, kāds bija vērtējums, viņš atbild, ka tas esot bijis labs, bet atzīmes izteiksmē to nepasaka. Tikai pēc tam uzzinām, ka saņemtas 10 balles. Savukārt sabiedrība nav skopojusies ar vērtējumiem nedz sociālajos tīklos, nedz publiski. Vistrāpīgākais raksturojums skanējis: darbs ar vislielāko jēgu, kāds jebkad mākslas skolā izgatavots.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Darbs ar vislielāko jēgu

Kategorijas