Glābj atpūtniekus, kuri neapzinās jūras varenību

2017. gada 29. jūnijs 07:00

Liepājnieka Mārtiņa Zviedra ikdiena paiet, glābjot nelaimē nonākušos. Viņš atzīst: pašam baiļu nav, jo dara savu darbu, kas reizē ir arī sirds aicinājums. Nu jau 12. sezonu Mārtiņš strādā par glābēju Liepājas pludmalē. Šo gadu laiku situācijas piedzīvotas visdažādākās, taču glābējs ir pārliecināts: cilvēki apzinās jūras varenību un ir arvien piesardzīgāki, atpūšoties pie ūdens.

Kārtībnieka arods nesaista
Par sevi M. Zviedris stāsta: “Pats esmu no Liepājas – dzimis un audzis. Deviņas klases pabeidzu 1. vidusskolā, pēc tam pabeidzu Cīravas arodvidusskolu, izmācījos par policijas kārtībnieku. Liktenis atveda uz šejieni.” Liepājnieks atklāj, ka uz īsto karjeras ceļu uzvedinājis kāds paziņa, kurš ieteicis pieteikties pludmales glābēja amatam. Pēcāk liepājnieks pieteicies darbam arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) un nu tur aizvadīti jau 11 gadi. “Vēl paralēli es Olimpiskajā centrā par glābēju strādāju,” par savām darba gaitām saka M. Zviedris.
Kāpēc nav izvēlējies apgūto policista profesiju? “Kad pabeidzu skolu, bija doma iet uz policiju strādāt, vienu brīdi pat strādāju, bet tad sapratu, ka tas īsti nav priekš manis. Tas darbs mani īsti neuzrunāja līdz galam. Kad atnācu šeit, jau pēc pirmā gada sapratu, ka šis ir tas, kas man patīk. Es neko citu negribētu darīt,” teic jaunais vīrietis.
Kādas bija nepieciešamās iemaņas pludmales glābēja amatam? “Peldēšana, fiziskā sagatavotība – tas bija galvenais. Bez peldēšanas iemaņām, bez labas fiziskās sagatavotības te būtu grūti tikt iekšā. Normatīvi mums jāpārliek katru gadu.” Pludmales glābējs pastāsta arī, ka visnoslogotākais laiks ir divi pēdējie vasaras mēneši: “Jūlijā, kad paliek pavisam silts, un augustā, kad ir silts ūdens, plus vēl viļņi.” Mierīgāks palicis pludmales festivālu laiks. To apmeklētāji kļuvuši prātīgāki, lai gan katru reizi pagadās pa kādam karstgalvim. “Cilvēki ar katru gadu paliek saprātīgāki pasākumos. Nav tik traki. Bet, protams, no visa tā pūļa būs daži, kas gribēs izlēkt, parādīt sevi.”

Ikdiena – neprognozējama
Lūgts raksturot savu dienas režīmu, pludmales glābējs uzskaita: “Pārbaudām visu inventāru – vai nav kaut kas salauzts vai tamlīdzīgi. Tad ķeramies pie darba – ejam pludmalē. Apsekojam, skatāmies, kāda ir situācija. Pludmalē parasti ir viens glābējs, kas to dara.” Taujāts, kādi mūsdienās ir cilvēki – vai ir pietiekoši piesardzīgi, atpūšoties pie ūdens, glābējs atbild: “Visādi. Pārsvarā vislielākās problēmas ir ar tiem, kuri mīl iedzert un domā, ka ir lieli varoņi. Kad tu viņam pasaki, ka ir par tālu aizpeldējis, viņš mēģina pārliecināt, ka ir baigais peldētājs,” pieredzē dalās M. Zviedris. Pludmales glābēja pienākumos ietilpst ne vien palīdzības sniegšana uz ūdens: “Palīdzību mēs diezgan bieži sniedzam ne tikai uz ūdens, bet arī tad, ja kājas ir pārgrieztas, cilvēki ir pārkarsuši.”
M. Zviedris pastāsta, ka ikdienā Liepājas pludmalē strādā četri glābēji maiņās pa 12 stundām: no desmitiem līdz desmitiem. Taujāts, vai darbā nav pārlieku lielas slodzes, jaunais vīrietis atbild: “Īstenībā, kad ir ļoti labs laiks, diena ļoti ātri paiet. Kad ir saulains, daudz cilvēku, tad tiešām ļoti ātri laiks skrien. Brīžiem pat var aizmirst paēst pusdienas.” Liepājnieks atzīst, ka patīkamā laikā strādāt ir vieglāk, un piebilst: “Peldbaseinā man ir daudz mazāk darba, vasarās pa dienu esmu vairāk šeit. Trīs dienas strādāju, viena diena – brīva, tāpēc ar slodzi nav tik traki. Taču, ja ārā ir plus 30 grādi un tev visu dienu jābūt laivā, tad diezgan nogurst.”

Cilvēki jautā par karodziņu
Kādas īpašības svarīgas pludmales glābējam? “Jābūt stabilai nervu sistēmai. Protams, labam fiziskajam stāvoklim, labām peldēšanas iemaņām. Tas pārsvarā arī viss,” pārliecināts pieredzējušais glābējs. Viņš priecājas, ka šobrīd darba ikdienu krietni atvieglo fakts, ka cilvēki kļuvuši apzinīgāki un sapratuši: ar jūru jokot nevar. “Patīkami tas, ka atpūtnieki ievēro boju līnijas. Cilvēki saprot, ka viņiem pietiks ar to, cik tālu ir boju līnija. Mums vieglāk, viņiem pašiem arī drošāk.” Lielu uzmanību cilvēki pievēršot arī pie glābšanas stacijām izvietotajiem karodziņiem. “Iebraucēji varbūt mazāk zina, bet vietējie jau gan. Mums desmitos sākas darbs, mēs pusdesmitos atbraucam, sākam kārtot, cilvēki iet garām un prasa: kāds šodien būs karodziņš? Viņi jau saprot, kas ir kas,” saka M. Zviedris.
Bojas tiek izliktas vien reizi sezonā, taču karodziņus maina katru dienu, vadoties pēc vairākiem kritērijiem. “Bojas tiek ieliktas vienu reizi gadā. Brīžiem seklāk, brīžiem dziļāk, jo ūdens mainās. Karodziņus – tos mēs skatāmies pēc laikapstākļiem, straumēm, ūdens temperatūras. Ja ir zema ūdens temperatūra, tad ir loģiski, ka var saraut krampis. Šajā gadījumā sarkano karogu uzreiz neliksim, bet dzelteno, lai brīdinātu, varam izlikt.”
Svarīgs glābēju pienākums ir arī jaunās paaudzes izglītošana drošības jautājumos, tādēļ arī pludmales glābšanas stacijā nereti notiek skolu ekskursijas: “Skaidrojam, kādas lietas vajag un nevajag darīt. Ka nevar atstāt mantas bez uzraudzības, ka ir glabātavas, kur var mantas noglabāt, vai pie kāda atstāt uzraudzībā. Tāpat par visiem pūšļiem – ka nevajag vieniem pašiem ūdenī iet, jo pūšļi ir viegli un tos var viegli iepūst iekšā. Mēs stāstām viņiem par savu ikdienu, ko darām, kādās situācijās varam palīdzēt.”

Nav laika baidīties
Glābēja ikdiena ir gana spraiga un reizē bīstama. Vai brīžiem pašu nemāc bailes par savu drošību? “Baiļu sajūtas nav. Tik ilgi strādājot, darbības jau ir automātiski atstrādātas. Tu pats nepaspēj sabīties, kad viss jau ir izdarīts. Protams, tu domā, kā pareizāk rīkoties, lai cilvēkam palīdzētu, bet par to, ka kaut kas varētu notikt – nē. Tāpēc mums ir glābšanas vestes pašiem, kas palīdz. Arī papildu inventārs – visādi pludiņi, lai drošāk. Protams, glābēja pirmais likums ir pašam sava drošība,” atklāj jaunais vīrietis.
Ko par liepājnieka darbu saka ģimene, draugi? “Plus mīnus tāds neliels ekstrēms man jau no bērnības ir paticis visādās jomās. Tāpat autosports, motokross. Tādēļ tādā lielā šokā neviens nebija,” smejot teic liepājnieks.
Viņš atzīst, ka slīcēja glābšana noteikti ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem, kas ietilpst glābēju ikdienā. “Tādēļ arī mums ir glābēju kursi.” Kā šādos gadījumos pareizi jārīkojas cilvēkam pašam? “Cilvēkiem to neiestāstīsi. Stresa situācijā viņš darīs to, kas viņam liksies labāk. Tu nevari piebraukt klāt un pateikt: tagad tu nomierinies un tad mēs tev sāksim palīdzēt. Tas nav reāli. To esmu novērojis arī ugunsdzēsēja darbā. Tie, kuri iekrīt kanālā, ķeras pie jebkā, lai noturētos virs ūdens. Protams, mēs piepeldam klāt, cenšamies nomierināt, sakot, ka mēs jau tepat esam un tūlīt viss būs kārtībā, bet tas nedarbojas. Protams, cilvēks nedaudz mierīgāks paliek, bet tāpat ir stress un panika. Tā ir normāla cilvēku reakcija.”
Kas notur darbā tik ilgstoši? “Divas lietas, kas man te patīk. Tas, ka te nav rutīnas. Un otrais, kas brīžiem ir pat vērtīgāks par algu, tas ir tas cilvēku “paldies”. Liekas tāda elementāra lieta, bet tāpat tas ir patīkami, ka cilvēks novērtē tavu darbu.” Pie profesijas plusiem glābējs pieskaita arī uzturēšanos svaigā gaisā, kas noteikti nāk par labu veselībai. “Kolēģi ir labi. Patīk, ka māk komandā strādāt. Glābējs viens pats nekad nebūs glābējs, ja viņam nebūs komanda aizmugurē,” par darba priekšrocībām saka M. Zviedris. Ēnas puses savā darbā viņš neizjūt: “Nogurdina slikti laikapstākļi. Bet tādus baigos mīnusus es te nesaskatu. Ja jau te esmu vairāk nekā desmit gadus, tad viss ir labi.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Glābj atpūtniekus, kuri neapzinās jūras varenību

Kategorijas