Dzintars Beitāns starp Rīgu un Liepāju

2017. gada 6. jūlijs 07:00

789

Dzintaram Beitānam otro reizi mūžā iegadījies darbs Liepājā. Brīvajā laikā viņš labprātāk uzturas pie jūras, kas diemžēl sanāk reti: darbs, koncerti, izbraukumi, prezentācijas. “Dažādu mūziku un dažādos pasākumos nākas spēlēt, bieži arī ar stīgu kvartetu. Nesen Piena muižā bija kāzas un vajadzēja klasisku mūziku. Svētkos pie Ernesta Gulbja (slavenā tenisista – aut.) tēva Aināra fazendā sākām ar klasisko mūziku un vakara gaitā pārgājām uz vieglo,” atklāj rīdzinieks. “Liepāja mani saistījusi vienmēr. Kopš sevi atceros, katru vasaru te bijām, mamma vienmēr vadāja uz “Liepājas dzintaru”, un man ir visas šī festivāla emblēmas.”

Koncertēšanas pluss
Dzintars Beitāns strādā par vijoles skolotāju Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, tiek pieaicināts uz Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) projektiem un koncertē apvienībā “Dzintara trio”. 1996. gadā dibinātā trio sākotnējais nosaukums bijis “Dzintara Beitāna salonmūzikas trio”. Kopā muzicēšanu sākuši LSO mūziķi Dz. Beitāns, Valērijs Ivanovs un Aleksandrs Strelits-Strēle. Mainoties mūziķu sastāvam un uzsverot Liepājai raksturīgo dārgumu, pārdēvēts par “Dzintara trio”. Pamatsastāvā šobrīd ir arī Guntis Kolerts (kontrabass) un Egons Kronbergs (ģitāra). Kad netiek Rīgā dzīvojošais Egons, viņa vietā spēlē Māris Kupčs.
“Koncertdarbība nekur nepaliek, un tas skolotājam ir liels pluss, ja audzēkņi redz viņu spēlējam. Kaut gan zinu pietiekoši daudz cilvēku, kuri vijolnieki – nekādi, toties ļoti labi pedagogi,” nosmaida Dzintars.
Vijole, viņaprāt, ir vissarežģītākais instruments “Varbūt liekas – kas tur ko nenospēlēt četras stīgas, bet obligāti ir jābūt labai dzirdei, lai katras nots pareizību sajustu. Kā teica mans skolotājs Mūzikas akadēmijā Uldis Viesturs Sprūdžs: iedīdīt var visus, pat lāci cirka arēnā ar motociklu braukt un lampiņas midžināt. Mūsu, pedagogu, uzdevums ir bērniem labi iemācīt profesionālo pusi – amatu. Kāds izsitīsies, aizraus cilvēkus ar savu spēli, bet no visiem solisti nesanāks. Pārsvarā būs darbs skolā vai orķestrī. Galvenais – lai skolotājam nav kauns, ka pie viņa mācījies.”
Vai vijolniekam nav jābūt īpaši jūtīgam un vai tas brīžiem netraucē? Dzintaraprāt, jūtīgums raksturīgāks aktierim, jo dažkārt grūti iziet no lomas. “Protams, arī mūziķa emocionalitāti visi redz. Jāatrod veids, kā saspringumu noņemt. Ne vienmēr sanāk pareizi. Kā jebkuram cilvēkam. Jātrāpa uz pareizās stīgas!”

Medus maize – citādais
Dzintars Beitāns pamanāms uz tik daudzām skatuvēm, tik dažādos sastāvos un žanros, ka grūti nepajautāt: kas pašam tuvāks? “Man pilnīgi viss patīk, nevaru nodalīt. Jau maziņš būdams, gribēju uz klavierēm spēlēt, kas nav notīs rakstīts. Aktīvi strādājot Liepājas Simfoniskajā orķestrī, medus maize bija iespēja uzspēlēt citādu mūziku. Ja sanāk vairāk darba ar vieglo žanru, rokmūziku, gribas atkal klasisko. Laikam jau līdzsvaram tā vajag.”
Šķiet, vēl nesen puika skraidījis, mūziķiem autogrāfus lūgdams un kladēs tos krādams. Nu ar daudziem tā laika elkiem uz vienas skatuves spēlēts. “Pat nebiju gaidījis, ka dzīve tā savedīs. Ar Uldi Marhileviču Rīgā dzīvojam blakus mājās, bet tuvāk iepazināmies Liepājā. Viņa sieva strādāja kultūras namā “Omega” un ievēroja puisīti ar vijolīti, kas gāja gar logiem.”
Abu sadarbība sākusies 90. gadu vidū, kad Uldis uzrakstījis atklāšanas skaņdarbu vienam no pēdējiem “Liepājas dzintariem” un vajadzējis aranžiju stīgu grupai. Ar visiem liepājniekiem ir spēlēts. Ciešs kontakts izveidojies ar Ainaru Virgu. “Bieži divatā muzicēts, jo dažkārt cilvēkiem budžets nav liels un aicina tikai divus mūziķus. Ar Ainaru spēlēt ir viegli, nav pat jāmēģina. Mūziķis ar lielo burtu.”
Pārliecību jušanas līmenī, ka skaņdarbs izskanēs, kā vajag, pat grūti ietērpt vārdos: “Tā ir Dieva dota muzikalitāte, kontakts, kas pavelk, un tu aizej lidojumā.”

Mamma piespiež
Sešu gadu vecumā, stājoties Dārziņskolā, Dzintaram teikts, ka pirksti nav tādi un jāiet uz zēnu kori. Taču mammas nostāja bijusi stingra: dziedāt paspēs jebkurā laikā, lai apgūst instrumentu. “Aizveda mani pāri ielai uz Jurjāna mūzikas skolu, iestājos uz vijoli. Esmu pateicīgs savam pirmajam vijoles skolotājam Izakam Kacnelsonam: ieliktā bāze ir ļoti svarīga. Bija, protams, visādi. Smuks laiks, čaļi sauc: Dzintar, nāc ārā uzspēlēt futbolu, paskraidīt! Bet jāspēlē tās gammas. Un nepajokam.”
Līdz trešajai klasei zēnu nācies piespiest. Atskatoties Dzintars atzīst – labi, ka piespieda. Kad dabūtas balvas konkursos, pašam iepaticies, bet pēc uzvaras festivālā Bulgārijā 1985. gadā varējis vairākas stundas bez mudinājuma spēlēt. Pieskatīšana aktualizējusies pusaudža vecumā. “Nebūtu mammas stingrās rokas, es vijoli nespētu. Mūziku viņa labi saprata, jo pati beigusi kordiriģēšanas nodaļu Krupskajas institūtā Ļeņingradā. Arī vijoles skolotājs laikam manī kaut ko saskatīja, nāca pie mums uz mājām divas reizes nedēļā.”
Reiz mammas prombūtnē pie četrpadsmitgadīgā Dzintara viesojusies draudzene. Skolotājs pie durvīm zvanījis pāris reižu, bet nav ticis ielaists. Arī bohēmas periods puisim negāja secen. “No malas liekas tukša pļāpāšana vai iedzeršana, bet tā nenoliedzami ir pieredze. Kontaktējoties ar cilvēkiem, analizē un saproti viņu sajūtas, tas atbrīvo, dod citu domu lidojumu. Daudzas no sarunās dzimušajām idejām piepildījušās un atspoguļojušās interpretācijās. Nevajag tikai rokmūzikā meklēt, arī daudzi klasiskie mūziķi aizrāvušies ar bohēmu. Jaunie no Japānas, Ķīnas, Korejas tehniski nožvidzina lielos vijoļkoncertus, bet pamata domu, pārdzīvojumus komponista dzīvē un tolaik pasaulē notikušo, bērns nevar iznest. Tikai ar gadiem, kad pats esi piedzīvojis, saproti, kas ar mūziku gribēts pateikt.”

Ar popu akadēmijā nevar
Dz. Beitānam vairāk patīk romantiskā mūzika un, protams, klasika. “Nekas ģeniālāks par Mocartu un Bahu nevar būt. Brīnos, kā tajā laikā cilvēks varēja tik klāru, skaidru mūziku sarakstīt. Iespējams, no augšas dots, jo ir savienots profesionālais un dievišķais. Kāda polifonija! Kā skan! Mūzikā svarīga ir melodija, harmonija un ritms, bet komponista un izpildītāja sūtība – aiznest līdz klausītājam. Mūsu laikmetā diemžēl ir tendence – izdevniecība pasūta skaņdarbu, un tev ir jāraksta. Datorā visu ko var uzskricelēt, nedomājot, kā izskatīsies partitūrā, kā skanēs,” mūziķis ir pārliecināts, ka laiks izkristalizēs, atsijās graudus no sēnalām.
Dzintars arī pats ir rakstījis mūziku. Gan skaņdarbus vijolei, gan orķestrītim. Gribējis kompozīciju Mūzikas akadēmijā mācīties, tīņa vecumā devies uz konsultāciju pie Romualda Kalsona, kurš atsitis apetīti, sakot: roķīgās, popsīgās dziesmiņas akadēmijā nevarēs, būs jāraksta lielie darbi. “Bet iekšā jau sēž. Vienu melodiju ceru drīzumā pabeigt, Ainars varētu ģitāras partiju iespēlēt.”

Skumst pēc burzmas
Vaicāts, kā divi mūziķi ģimenē sadzīvo, Dzintars mirkli iepauzē: “Ir viegli, nav jāskaidro ar muzicēšanu saistītās līknes un blaknes. Šuvēja, piemēram, nesaprastu pasēdēšanu pēc koncerta, bet sieva mūziķe labi zina, kā tas ir. Tagad liktenis mūs izmētājis – esmu Liepājā, bet Sondra strādā par mūzikas skolotāju Rīgas Sergeja Žoltoka vidusskolā,” sarunas biedrs smej, ka beidzot bijis spiests saņemties un nokārtot eksāmenus, lai dabūtu autovadītāja apliecību. Attālums nav šķērslis, lai dotos arī pie saviem audzēkņiem galvaspilsētā, savukārt Sondra atbrauc brīvdienās vai kad tiek uzaicināta padziedāt.
“Līgo svētkos bijām Vaiņodē, kontrabasistam Guntim Kolertam tur skatuvīte uzbūvēta. Jau trešo gadu taisām muzikālos vakarus. Savai un kaimiņu patikšanai. Cilvēki nāk pie mums, jo saprot labu mūziku, ne tikai “umci, dricī, tralalā”, kas estrādē. Arī šajos Jāņos tā nopietnāk paspēlējām, tas publiku pievilina.”
Kluss mūziķa sapnis ir sapulcēt jaunam projektam bijušos stīdziniekus, ar Liepāju saistītos mūziķus. Tikmēr darbu šeit rīdzinieks sauc par lielisku sakritību, vienīgi rudens un ziemas vakaros pie burzmas pieradušam esot neomulīgi un garlaicīgi. “Gribas kaut kur aiziet, bet pēc sešiem pilsēta šķiet mirusi. Rīga, salīdzinot ar Liepāju, ir liela, bet, kad atbrauc no ārzemēm, tāds pīļu dīķis vien ir.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzintars Beitāns starp Rīgu un Liepāju

Kategorijas