Ikdienas sūrumu atsver labas attiecības

2017. gada 13. jūlijs 07:00

“Tās baltās rozes no mūsu zelta kāzu jubilejas, kas bija pa Jāņiem, bet sarkanās – vēl no Miķeļa septiņdesmit septītās dzimšanas dienas,” skaidro Austra Atiķe, kad “Kursas Laiks” pievērš uzmanību krāšņumam vāzēs. Lai gan dārza puķu bagātība Skatres ciema “Strautos” ir grūti pārspējama. Tāpat kā saimnieku lieliskā humora izjūta.

Bagātības vietā – pudeļu korķi
Kad Atiķi māju iegādājušies, apkārt bijis “tuksnesis”. Baltajā smiltiņā, kartupeļus rokot, vēlāk pa dzintara gabaliņam atraduši.
Īpašums pirkts, lai Miķeļa mamma Anna Atiķe, kura iepriekš mitusi Kalnišķos, vecumdienās būtu tuvāk Liepājai, kur paši dzīvojuši. Pirmajā reizē Miķelis te ieradies viens, ar krāsu bundžām rokās, lai pažobeles nokrāsotu. Un bijis ļoti pārsteigts: “Ar lielu ķēdi istabā skapis pie sienas tika pienaglots, lai neviens nelien iekšā. Tak bija to skapi ar visām ķēdēm apgāzuši!”
Klīdušas runas, ka iepriekšējais saimnieks ar kokiem tirgojies, jūrā gājis un bagātību visās malās noracis. Cilvēki nākuši un plēsuši visu pēc kārtas, to meklējot. Atiķi smej, ka arī mēģinājuši. Tomēr, atrokot pamatus, neko citu kā ēkas būvēšanas gadu – 1931. – un piena pudeļu folijas korķus nav atraduši. “Bet cik kvalitatīvi kokmateriāli ielikti! Dzeltena priede, vēl smaržo pēc sveķiem,” priecājas Miķelis.
Dažus gadus namiņš ģimenei kalpojis kā vasarnīca, ziemā braukuši krāsni iekurt, lai ēka neietu postā. Paveroties iespējai te saimniekot pa īstam, 1991. gadā pametuši Liepāju un uzreiz saskārušies ar problēmu: “Ja nav lopu, nedod zemi. Nopirkām teli, nu sienu vajag, bet kaimiņi visu zemi jau aizņēmuši. Ciemā priekšniekiem prasu, bet man atsaka – ko pērk lopu, ja nav zemes? Beigās aizbraucu uz Liepāju un galvenajā pārvaldē teicu, ka vīratēvam Miķelim Kalnišķos kā Latvijas brīvības cīnītājam bija piešķirti 14 hektāri zemes, tā atdota Breša zemniekiem, lai nu dod vietā citu! Beigās ierādīja 5,4 hektārus aramzemes un vēl astoņus – meža.”
Daļa piešķirtās aramzemes izskatījusies pēc tuksneša. “Arājs lauka viņā malā, bet šajā malā nevar saprast: ir kas darīts vai ne – viss līdzens, vējš ar balto smilti aizpūtis. Nav jēgas tam. Atteicos un ciemā ieminējos, vai nevar kādu krūmu gabaliņu vietā dabūt. Sešus hektārus dabūju un no prieka uz vietas gandrīz vai palēcos.”
Zemīte pie ezera liesa – ja piecos hektāros lopu pagana, siena knapi pietiek vienai gotiņai. Bet kartupeļus un burkānus savu tiesu izaudzējuši. Sākumā Austrai, kaut arī lauku bērnam, daudz kas bijis jāapgūst. “Nemācēju pat govi sagaidīt. Paldies labajai kaimiņienei Mārītei Reiterei, kura visu ierādīja!”

Viens otru iepazīst vēstulēs
Austras saknes ir Rucavas pusē, Pakalnē. “Sventājas upe mums taisni gar mājām tecēja.” Pabeigusi septiņas klases Rucavas pamatskolā, meitene vēl gadu pamācījusies vakarskolā Liepājā. Uz pilsētu pilnībā pārcēlusies 17 gadu vecumā, jo mamma nav gribējusi, lai meitēns iet lauku darbos.
Kalnišķnieks Miķelis zina, ka viņa dzimtajai vietai vecos laikos bijis cits nosaukums – Fundi. Bet kā tad abi iepazinušies? “Es biju Ukrainā, viņa – leišmalē. Austras draudzenes draugs turpat dienēja un iedeva adresi. Kad sākām sarakstīties, nebiju viņu redzējis. Tikai vēlāk fotogrāfiju atsūtīja.”
Rucavas vidusskolas ballē vaigā viens otru ieraudzījuši.
Miķelis neliekuļo – ne jau no pirmā acu skata iemīlējies. “Reiz Liepājā, Austra tur pie mammas māsas dzīvoja, sāniski, profilā labi apskatīju un iepatikās.”
Draudzība turpinājusies vismaz piecus gadus – kamēr Miķelis padomju armijā dienējis, kamēr Rīgā jūrskolā mācījies un kamēr pa pasaules jūrām ar tankkuģi naftu vadājis. Bet iecerētās roku līgavainis vispirms prasījis viņai pašai, tikai pēc tam mammai.
Kāzas “pie leišu upes” 1967. gadā svinētas varenas – vismaz 70 viesu. Iespēja turpat zvejot kāziniekus tā aizrāvusi, ka mājup nav steigušies trīs dienas. Pirmā meita Linda pieteikusies pēc diviem gadiem.
Austra 25 gadus nostrādājusi ādas fabrikas “Kosmoss 4” filiālē, kas atradās netālu no sērkociņu fabrikas “Baltija”. Maksāts labi, bet visi darbi bijuši nežēlīgi grūti. Visu laiku gumijas zābakos, ar rokām jāvelk smagi rati, lielās ādas arī jācilā. “Māki vai nemāki, bet jārunā krieviski. Un šausmīga ķīmija tur bija. Saslimu un dabūju otro invaliditātes grupu uz visu mūžu.”

Ar humoru un pielāgošanos
Kad meitenes vēl mazas bijušas, nav klājies viegli, jo dzīvesbiedri pamīšus strādājuši trīs maiņām un brīvdienās braukuši palīdzēt abu mammām laukos. “Vienam viena meita padusē, otram – otra,” Miķelim prāts uz jokiem nesas. Kamēr Austra piedāvā ķimeņu sieru, piebilstot, ka gatavots no pašu piena un olām, vīrs nešpetni iestarpina: “Ne pašu, bet vistu. Savējās netirgo.”
Austras mammīte dabūjusi dzīvokli Rucavas centrā, un tad kļuvis nedaudz vieglāk. Linda un Iveta pievienojas sarunai un tāpat kā vecāki uz pagātni raugās caur humora prizmu: “Vasarā mūs aizfurķēja uz laukiem – vienu pie Kalnišķu omas, otru pie Rucavas. Bet gribējām būt kopā.”
Diennakts grupiņu “Baltijas” bērnudārzā Atiķu atvases piemin nelabprāt: Iveta raudājusi, kad citi bērni pēcpusdienās savākti uz mājām. Savukārt Lindai esot tāda kā bērnības trauma: desmitos vakarā vienmēr pāri bērnudārzam lidojusi lidmašīna, un vēl šobaltdien to pašu gribot negribot dzirdot.
Kad piecgadīgā Linda paziņojusi, ka precēsies ar Induli no bērnudārza, Austra piekritusi, tikai pabrīdinājusi: “Visi jau nedzīvo kā mēs ar tēti – nekaujamies, nerājamies. Ko darīsi, ja vīrs sāks darīt pāri?” Knīpas atbilde bijusi prātīga – tad savākšot bērnus un nākšot pie mammas dzīvot. Tālu no teiktā dzīve nav iegrozījusies.
Miķelis sākumā iekārtojies par kompresoristu jaunajā uzņēmumā “Lauma”, vēlāk rāvējslēdzēju rūpnīcā. “Uz kooperatīvu aizgāju lielo rubuli pelnīt. Kādu laiku pastrādāju Nīcas meliorācijā. Braukājām apkārt un drenes skalojām.” To lielo rubli ne agrāk, ne tagad “Strautu” saimnieks neesot manījis, jau 27 gadus viņš strādā par sūkņu stacijas operatoru uzņēmumā “Liepājas ūdens”.

“Dzīvei nav nekādas vainas”
Kāzu jubilejas Atiķu pāris iepriekš plaši nav atzīmējis, tikai trīsdesmitā nosvinēta pamatīgāk. Draugi “Strautos” parasti sabraucot pa Jāņiem. Austrai nav pārtrūkusi saite ar bijušajiem darba biedriem, kuri labprāt ierodas ciemos. Pa lielākai ballei organizēta apaļajās jubilejās, kad svinēts gan Nīcā, gan “Brakšos”, jo radi vien pie 50. Divas meitas izaudzinātas, ir trīs mazbērni.
Tikmēr liela daļa no tiem, kuri līksmojuši kāzās pirms pusgadsimta, jau ir Aizsaulē: “Ievedēji mums bija Miķeļa vecākais brālis Imants ar savu sievu Silviju. Brālis aizgājis, bet Silvija dzīvo Nīcā. Mans brālis ar savu sievu arī bija kāzās. Viņi vēl ir. Māsīca man Rucavā un arī vakarmāsa (brūtes māsa – aut.) Mirdza.”
Austra nopūšas, jo gaidāmas atvadas no gotiņas: “Vairs nesēkloju, jo rudenī gribu nodot. Būs grūti šķirties, es jau tagad brēcu. Visu laiku mums arī cūkas bijušas, tikai šogad vairs nav. Nav spēka, rokas sāp.” Tā paša iemesla dēļ siens šovasar nav vākts. Miķelis sieviņu mierina: nevajagot ar’. Kaut gan pats ir liels krējuma cienītājs, viņa dēļ govi var neturēt. Paša rūpju objekts ir divi dīķi.
Kaut gan īpašums oficiāli pieder vecākajai meitai, “Strautos” īstā saimniecības vadītāja un organizētāja esot Austra. Kad “galvenais agronoms” uzbrauc, Miķelis nereti pastāvot klusu. Pretī nerunāšanas taktika viņam līdzējusi, arī sastopoties ar ceļu policistiem. Bet uz darbu Miķelis ejot, lai atpūstos no “agronoma”.
“Dzīvei nekāda vaina, satiekam labi. Lielie škandāli ģimenēs parasti ir, ja dikti dzer. Viņš jau ne. Pašiem mums ir mazs traktoriņš, paši varam izvagot un iesēt. Meita Iveta pa ceļam arvien iebrauc, ieved olu čaumalas, maizīti vistiņām. Un labie kaimiņi nekad neatsaka. Kad man abas acis pirms kāzu jubilejas Rīgā operēja un Linda bija pie darba, kaimiņiene Mārīte nāca govi izslaukt. Nakts laikā varu Ivaram un Mārītei piezvanīt. Vienmēr palīdz, cepuri nost! Vēl mazmazbērniņu gribētos sagaidīt.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ikdienas sūrumu atsver labas attiecības

Kategorijas