Deg par velotūrisma attīstību

2017. gada 20. jūlijs 07:00

324

Imantu Pāvelu var raksturot kā veloentuziastu, kuram rūp riteņbraucēju iespējas un ērtības. 2002. gadā, kad Nīcā sanākuši kopā tūrisma uzņēmēji un sprieduši, ka vajag kaut ko veidot arī velotūristiem, viņš uzņēmies par to parūpēties. Enerģiskā vīrieša centieni ne reizi vien atsitušies pret līdzcilvēku neizpratni un egoismu, tūrisma sistēmas neelastīgumu, kā arī klerku vienaldzību. Jautāts, kāpēc to visu turpina, jūrmalciemnieks atsaka: aiz spītības.

Pirmie projekti mirst nedzimuši
Ar mērķi veidot zirnekļa tīklam līdzīgu velomaršrutu tuvākās apkārtnes viesu māju klientiem Imants vispirms atradis posmu no Bernātiem uz Pūsēnu kāpu un tālāk gar jūras malu līdz Jūrmalciemam.
“Cilvēkiem stāstījām, zīmējām – Bernātos pie Zaļā stara uzreiz pa kreisi, uz otro stāvlaukumu. Bet tālāk ir krustojums, kur daudzi nomaldās, klīst un dusmojas. Nomarķējām, bet ar to viss beidzās. Jo pēc neilga laika marķējums tika nolauzts, izrauts. Izskanēja versija, ka tā ir vietējo protesta akcija, jo viņiem Bernātos neko neļauj darīt, pat malku zāģēt. Bet velomaršrutam bez norādēm un informācijas nav jēgas!”
Imants ar sarūgtinājumu spriež: kamēr nebūs civilizācijas, nekas prātīgs nesanāks, un kā piemēru min nesen Bernātos izdemolētās tualetes. Viņa un speciālistu viedoklis saskan – ar vandālismu cilvēki nodarbojas, garlaicības mākti, un, ja publiski pieejamu objektu atstāj bez kontroles, sarga un ieejas maksas, tas būs pagalam. Tāds liktenis esot paredzams arī atpūtas vietai pie Pūsēnu kāpas, kur apgrozās ļoti daudz interesentu.
2006. gadā pie Jūrmalciema “Klajumos” ar velosipēdiem nejauši iebraukuši divi lietuvieši. Sākuši runāties, un izrādījies, ka viņi ir galvenie Lietuvas veloceliņu veidotāji. “Divas dienas kopā pabraukājām, un viņi atzina, ka to, kas ir no Jūrmalciema līdz Papei, lietuviešiem nevar piedāvāt.”
Imants rāda kaimiņzemē izdotu unikālu veloceliņu kartes eksemplāru “Žemutines kuršas”, kas ietver iedomāto Lietuvas veloceliņu pagarinājumu Lejaskurzemē, arī posmu Rucava–Pape.
“Aizbraucām uz Liepājas Tūrisma informācijas biroju. Bet tur viens klerks paskatījās un man teica: Liepāju velotūrisms neinteresē. Un ko tu vispār te esi leišus atvedis? Tātad viens cilvēks visu atdzina atpakaļ akmens laikmetā. Nākamajā lietuviešu izdotajā velomaršrutu kartē mūsu puse un Liepāja vairs neparādās.”

Problēma – arī Papes dabas parkā
Imants sadusmojies un sācis pats ņemties pa piekrasti, kur pirms gadiem desmit varēts normāli izbraukt pa kāpu līdz Papei. Bet, tikko “Lauku ceļotājs” to izreklamējis starp labākajiem Latvijas velomaršrutiem, sākusies trasītes postīšana ar motocikliem, džipiem, kvadricikliem.
Šo transporta līdzekļu riepas ir spēcīgas: kaut reizi nobrauc, un trase izārdīta. Savukārt velotūristu riteņiem nav biezo riepu kā kalnu velosipēdiem.
“Mēģinājām lejā gar kāpu, ko sauc par Pāļkalnu. Vēl palika variants četrus kilometrus no jūras, bet tas ir kā kafijas trešais uzlējums. Ap 2011. gadu Liepājas Tūrisma birojs izdeva bilžu grāmatiņu ar maršrutiem, taču tajā nav reāli izbraucamu maršrutu. Rezultāts jau nav vajadzīgs, no projektiem cilvēki dzīvo.”
Imantaprāt, problēma atduras Papes dabas parkā, kas ir “Vatikāns ar savu pāvestu”. Viņi dzīvojot savu dzīvi, ko neviens nevar ietekmēt, un arī sadarbība neesot iespējama. Kad jūrmalciemnieks turp aizvedis ārzemniekus, viņi brīnījušies: vai tiešām tāds ir dabas parks? “Eiropas Padomes Transporta un tūrisma komitejas priekšsēdētājs Mihaels Krāmers atzina, ka šeit ir fantastiski, tikai vajadzētu pastrādāt. Slēgt auto, moto, jebkura mehanizētā transporta satiksmi dabas parkā, atdodot celiņus kājāmgājējiem un riteņbraucējiem. Pēc laika tas būtu Top maršruts. Ne kā tagad – pilns ar lietuviešu tūristiem, kuri ceļ teltis kāpās un pie jūras, jo zina vietējos piebraucamos ceļus. Pašvaldības policija it kā braukā, bet pagasts ir bezspēcīgs ar viņiem cīnīties.”
Lielais projekts “EuroVelo 13 – dzelzs priekškars” ved no pašiem Eiropas ziemeļiem – Norvēģijas pilsētiņas Kirkenes – līdz pat Bulgārijas un Turcijas robežai pie Melnās jūras. Maršruts šķērso 20 valstis 10 400 kilometru kopgarumā un iezīmē simbolisko robežu starp Austrumiem un Rietumiem – teritorijas, kādās Eiropa bija sadalīta vairāk nekā pusgadsimtu aukstā kara laikā, lieliski atspoguļojot unikālas vēstures liecības un vēl maz zināmus tūrisma apskates objektus. Maršruts Latvijā vijas 562 kilometru garumā, mijoties dažāda seguma un intensitātes ceļiem ar unikālu iespēju labos laika apstākļos braukt pa smilšaino jūras krastu aptuveni 80 kilometru garumā. Maršruts vislabāk attīstīts ir piekrastes pilsētu teritorijās – tur riteņbraucēju un gājēju celiņi pieejami aptuveni 100 kilometru garumā. Šķērsojot dažus posmus, jārēķinās ar smilts un grants ceļiem 120 kilometru garumā. Maršruts Kurzemes piekrastē nav marķēts.
Kāds amerikānis visus 10 tūkstošus kilometru pa sauszemi ar velosipēdu jau nobraucis. Pagājušā gada augustā Imants kopā ar M. Krāmeru izpētījis vairāk nekā 50 kilometru posmu no Bernātiem līdz Sventājai. Sākot no Liepājas, tie būtu 76 kilometri. Secinājuši, ka reālākais ir posms līdz Papei, bet tālāk – no Nidas līdz Sventājai var braukt tikai ekstrēmisti: caur purvu ir smagi.

Vācietis nelamājas
Imants zina arī to, ka atpūtas vietas, ko “Latvijas valsts meži” izveidoja kājiniekiem un velotūristiem, iecienījuši motorizētie atpūtnieki. “Doma bija laba, rezultāts – slikts. Liepājas Universitātē vesela fakultāte gatavo tūrisma speciālistus. Teorētiķus kaut kādus? Jo te mēs neesam redzējuši nevienu. Lielākoties darbojas Vidzemes Augstskola, bet “EuroVelo 13” koordinators Latvijā ir Vidzemes Tūrisma asociācija.”
Viesu nams “Klajumi” atrodas aptuveni 400 metru attālumā no pludmales, un tā apkārtnē var apmesties arī riteņbraucēji no visas pasaules. Uzsliet dārzā telti par diviem eiro diennaktī, pagatavot sev maltīti un vēl izmantot bezvadu internetu. Tā kā ar norādēm ir, kā ir, saimnieks nereti pabrauc līdzi kādu gabalu – lai nenomaldās. Vācieši vakarā iebraucot pārguruši, taču nelamājas, vien nosaka, ka grūti, bet skaisti. Dzīvesbiedre Rasma Pāvela piebilst: žēluma gals, viņi priecājas par dabu, bet nevar izbraukt.
Kā apliecinājums teiktajam ir pienākušais velotūrists Uve Kaufmanis no Berlīnes. Kopā ar draugu viņš šeit izvēlējies nakšņošanas vietu. “Esmu bijis Latvijā vairākas reizes, jau zinu, kādi te ir ceļi. Galvenā problēma – norāžu trūkums, īpaši pie mazajiem lauku celiņiem.”
Maldījušies pat ar GPS. Ierodoties “Klajumos” un ieraugot augstās kāpas, vācieši sākumā noturējuši tās par padomju laiku poligonu. “Bet tās taču nav krievu mājas! Sākām ceļojumu Polijā, Gdaņskā, divpadsmit dienas bijām Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā, tad Kuršu kāpā, Klaipēdā, Palangā. Kad iebraucām Latvijā, uzelpojām – esam mājās. Var redzēt, ka te cilvēkiem nav daudz naudas, bet lielākoties visi cenšas apkārtni sakopt, ne kā Krievijā – zāle līdz ausīm,” salīdzina ceļotājs.
Vairāk par citiem velosipēdistam no Vācijas patīk maršruts no Ventspils līdz Kolkai, jo to var veikt gar Baltijas jūras krastu. Šķērsojot divas upītes, viņš velosipēdu un bagāžu vienkārši ņem pār plecu un brien.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Deg par velotūrisma attīstību

Kategorijas