Savējo gatavoti svētki savējiem

2017. gada 3. augusts 07:00

2238

Lai uztaisītu svētkus, nevajag daudz – ja būs sirsnība un saglabāta cilvēcīgā vienkāršība, tad jau puse no svētkiem garantēta. Šāds iespaids radās pēc Rucavas novada svētku pirmās dienas, kas notika Ķāķišķes ģimeņu centra pagalmā. Daudz smaidīgu seju un prieks par vienkārši labu pateiktu vārdu, sirsnīgas sarunas Rucavas novada iedzīvotājiem svētku pirmajā vakarā raisīja gan prieku, gan pārdomas par laiku, kas tik ātri skrien un dažādu apstākļu ietekmē mainījis dzīves situāciju viņu mājvietā.

Atrāda prasmju pūru
Jau pirms pasākuma Ķāķišķes ģimeņu centra sētā valda rosība – Liepājas un Rucavas bērnu folkloras kopas izmēģina rotaļas un dziesmas, bērni pūš milzu ziepju burbuļus, saimnieces rosās ap galdiem, pie kuriem pēcpusdienas noslēgumā notiks svētku mielasts. Uz soliņiem apsēdušās Ķāķišķes vecākās, bet aktīvākās iedzīvotājas, kuras regulāri apmeklē pasākumus. “Kā nu neapmeklēs, ja tepat degungalā notiek!” izsaucas kāda no viņām.
Ķāķišķes ģimeņu centra vadītāja Anita Liparte katram pieaugušajam apmeklētājam piesprauž savām rokām gatavotas, tamborētas puķes. “Izgatavoju 50 gabalas. Ceru, ka pāri nepaliks,” viņa smaidot saka. Ģimeņu centra telpās Ķāķišķes rokdarbnieces sarūpējušas rokdarbu izstādi. “Parādām, ko mēs, sievas, protam!” Tur ne tikai redzami darbi, kas tamborēti, adīti un izšūti aizvadītajā ziemā, bet sameklētas vērtības un pērles no vecmāmiņu pūriem. A. Liparte lepojas, ka izdevies izstādē parādīt savas vīramātes darinājumus, no kuriem interesantākais šķiet zeķu kules – no auduma sašūts maisiņš, kuram virspusē izšūts uzraksts “Zeķes”. “Te salika iekšā visas zeķes – tad tās nemētājās apkārt!” skaidro pūra glabātāja.

Pirmo reizi novada svētkos
“Rucavas novada svētku pasākumu pie sevis Ķāķišķē rīkojam pirmo reizi, bet pasākumi Ķāķišķē mums notiek vasarā katru gadu. Šogad ir citādāk – mums ir tas gods atklāt novada svētkus. Kultūras darba organizatore Staņislava Skudiķe izdomāja, ka svētki šogad būs garāki – katrā novada apdzīvotajā vietā, tādēļ aicināja mūs izdomāt aktivitātes, kas būtu saistošas visiem,” pastāsta A. Liparte.
Par labāko vietējo saimnieci izslavētā Inta Pērkone, cienājot ar pašceptajiem raušiem, piebilst: “Visu laiku bijis tā, ka Ķāķišķe ir sava republika, bet Rucava ir Rucava. Šķiet, ka tagad kaut kas mainās!”
S. Skudiķe “Kursas Laikam” atklāj, ka secināts: mazam novadam nav nepieciešams rīkot milzīgus komerciālus svētkus, bet pasākumus, kas saliedē. “Tapa svētki pašiem sev un viens otram. Iesākumā ķāķišķnieki bija diezgan atturīgi. Nolēmu – ja viņi nenāk pie mums uz Rucavu, kādēļ rucavniekiem nebraukt ciemos pie saviem tuvākajiem kaimiņiem uz Ķāķišķi? Sanāca liela darbošanās, jo bija jāpiedomā, ko un kā darīt, lai sanāktu pēc iespējas labāk,” iespaidos par pasākuma gatavošanu saka A. Liparte.
“Cik labi, ka ir, kur atbraukt ciemos, un ir mums novadā vietas, kur tik labi svinēt svētkus!” svētku atklāšanas uzrunā vietējiem pateicās novada priekšsēdētājs Jānis Veits un uzsvēra: “Mums tiek pavērta iespēja redzēt to, ar ko esam bagāti katrā novada vietā un ar ko mēs lepojamies!”

Atbalsta vietējo pasākumus
Uz pasākumu Ķāķišķē ieradusies rucavniece Līga Dejus, kuru pazīst kā kapelas “Paurupīte” vijolnieci. Ikdienā viņa mīt Ādažos, kur mūzikas un mākslas skolā audzēkņiem māca klavierspēli. “Uz Rucavas novadu, savām mājām, iznāk atbraukt reizi mēnesī. Lai atbrauktu, vesela diena paiet vien ceļā. Rucavas novada svētku apmeklēšana visas nedēļas garumā man sen bija ieplānota, vienīgi Dunikas dienu apmeklēt nesanāks,” laikrakstam pastāsta L.Dejus un dalās iespaidos: “Ja paši vietējie kaut ko rīko, uzskatu, ka tad tas ir jāatbalsta. Godīgi sakot, es pirmo reizi esmu Ķāķišķes ģimeņu centrā. Tik vērienīgi svētki ir eksperiments. Vajag jau svinēt kaut kā citādāk, nevis tā, kā ierasts. Pozitīvi, ka redzu šeit gan daudz vietējos, gan arī citus interesentus, īpaši jau jauniešus.”
Sintija Puniņa ir liepājniece. Dzīvesbiedram Ķāķišķē ir lauki, tādēļ viņa šeit ir bieža viešņa. Pašreiz nestrādā algotu darbu, jo ir māmiņa uz pilnu slodzi. “Rucavas novadam un Ķāķišķei kā vietai nav nekādas vainas. Vienīgi nav mana vecuma sabiedrības,” sieviete norāda. Svētki viņai patīk, pati paspēj gan pieskatīt mazākos svētku apmeklētājus, gan iesaistīties kopā ar mazuļiem Solveigas Pētersones un folkloras kopu vadītajās rotaļās, iepriecināt viņus ar ziepju burbuļu pūšanu, gan arī apkalpot cilvēkus pie galdiem, pasniedzot svētku zupu.
Kundze cienījamos gados Lidija Šime, kura kopā ar savām vienaudzēm sēž uz soliņa un visu svētku norisi vēro no malas, vadot laiku sarunās par dzīvi, pauž domas, ka svētkus šeit vajadzētu rīkot biežāk. “Kur tad mēs, tie vecie, ar nūjām varam aiziet? Nu ne jau tālu no mājām. Bet tie, kuri var vēl kaut cik, kur viņiem aiziet? Vismaz mēs, vecie, varam redzēt cilvēkus!” slavē sirmgalve.

Dalās atmiņās
Katrīnai Sležei pieder nams, kur iekārtots Ķāķišķes ģimeņu centrs. “Ja ņem vērā, ka šeit kādreiz bija muiža, tad viņa ir muižkundze,” saka novada vēstures entuziaste Gunta Timbra.
“Esmu Ķāķišķē no dzimšanas. Te darbā fermā pavadīti 38 gadi,” noteic K. Sleže. Turpat blakus stāvošā I. Pērkone, izrādās, kā vairums “tajos laikos” Ķāķišķē ieprecējusies no Talsiem. Galvenais iemesls – šeit kolhoza gados bijis ļoti labi, bija rosība, darbs. Daudzi uzcēluši mājas.
Anna Liebus līdz precībām bijusi Palaipes iedzīvotāja, tad vīram piešķirts dzīvoklis Ķāķišķē. “Tikai tagad veikala pietrūkst, arī bērniem rotaļu vietas – bet cik tad to bērnu tagad ir!” saka sieviete. Arī L. Šime, kura Ķāķišķē ieprecējusies no Baltkrievijas un pildījusi klētnieces amatu, atminas: “Te kādreiz bija bērnu pilns! Bet tagad nav. Cik mēs vispār tajā Ķāķišķē esam palikuši?!” Vienlaikus seniore atzīstas, ka divus no trim dēliem un vienu mazdēlu savā mūžā jau zaudējusi, palicis tikai jaunākais dēls. “Viņš mīt Liepājā, te esmu viena, man ir labi kaimiņi. Dēls brauc katru sestdienu pie manis,” viņa priecājas.
L. Šimes kaimiņiene Alvīne Šime, kura darba gados strādājusi fermā, dalās vērojumos: “Jaunie un arī vecie te, laukos, vairs ne stāda, ne sēj, ne ko audzē lielās platībās – agrāk tā nebija.”
Skaidrīti Annu Virdzenieci uz svētkiem atvedusi mazmeita, kura rūpējas, lai ome redzētu un dzirdētu notiekošo un tiktu pie gardās svētku zupas.
Dzidra Prīlapa Ķāķišķē aizvadījusi savu darba mūžu, strādājot bibliotēkā. Viņa atgādina, ka sākumā bibliotēka atradusies nelielā istabiņā kādā dzīvojamajā mājā, līdz iekārtota kolhoza kantora ēkā. “Agrāk grāmatu nebija tik daudz, mūsdienās grūti iedomāties, kā tas bija, ņemot vērā lasāmvielas apjomu,” saka Dzidras kundze.
Edgars Riežnieks atceras, ka Ķāķišķē svētki un balles kolhoza laikā notikušas ar vērienu. “Pašvaldībā gribam pacelt Ķāķišķi, lai dzīvība atgrieztos. Ir plāns par aktivitāšu paplašināšanu. Jāuzteic dažu vietējo uzņēmumu centieni jauniešus piesaistīt un noturēt novadā, piedāvājot darba vietas, transportu uz darba vietu. Pārsvarā Ķāķišķes jaunie cilvēki strādā pašu uzņēmumos,” norāda pašvaldības darbinieks.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Savējo gatavoti svētki savējiem

Kategorijas