Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Vējš Cafe” – sajūtu radīts uzņēmums

ZANE GVOZDE

2017. gada 3. augusts 07:00

683
“Vējš Cafe” – sajūtu radīts uzņēmums

Liepājas kafejnīcā “Vējš Cafe” saimnieko divi jauni cilvēki – Alīna Amberlanda un Artūrs Kuzņecovs. Kamēr Artūrs saimnieko aiz letes, Alīna pastāsta, ka nu abiem sākusies raiba dzīve – jaunā uzņēmējdarbība aizsākusies vien nesen, taču abiem priekšā vēl daudz darāmā, lai pilnveidotu un arvien uzlabotu kafejnīcas darbību.

Atgriežas dzimtajā pilsētā
Vaicāta, kāpēc izvēlējušies kafejnīcu atvērt tieši Liepājā, Alīna stāsta: “Es esmu daudz ceļojusi. Pēc ilgiem ceļojumiem – septiņiem gadiem, kas pavadīti viss kaut kur – gan Spānijā, gan Kanāriju salās, gan Dienvidkorejā – tapa skaidrs, ka vismīļāk ir Latvijā. Te ir vecāki, mums te patīk. Ir smagi tagad, bet nekas. Visur ir plusi un mīnusi, nevar teikt: o, Latvijā tagad ir baigā krīze! Visur ir grūti, visur ir savas problēmas, ar kurām ir jāsadzīvo un jārisina.” Tāpat Alīna atzīst, ka gribējies būt tuvāk vecākiem, kuri dzīvo Liepājā, arī pati kafejnīcas saimniece nāk no šīs pilsētas. Emociju un sajūtu iespaidā izvēlēta arī kafejnīcas atrašanās vieta. “Vecmāmiņa bija pasniedzēja institūtā, tas man vienmēr kā otrās mājas ir bijis, tāpēc arī kafejnīca ir tam pretī, jo es zinu to vidi tur, zinu, ka ļoti gribas iedzert kaut ko karstu starpbrīdī,” stāsta jaunā uzņēmēja.
Taujāta par kafejnīcas nosaukumu, Alīna atbild: “Tas ir pirmais, kas asociējas ar Liepāju. Mums patīk arī ūdens sporta veidi, kas ar vēju saistīti. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc Liepājā esam.” “Vējš Cafe ” saviem apmeklētājiem piedāvā dažādus kafijas dzērienus, vīnus, arī alu. Atbalstot vietējos uzņēmējus, kafejnīcas saimnieki izvēlējušies piedāvāt Latvijā radīto alu “Labietis”. “Esam ļoti patriotiski. Tas ir jauns alus Latvijā, un mēs gribam viņus atbalstīt.” Arī kafijas izvēlē Alīna un Artūrs ir lokālpatrioti un to iepērk no vietējā uzņēmuma “Andrito”, kas nodarbojas ar kafijas grauzdēšanu. Kafejnīcas saimnieki teic, ka paši šo kafiju dzer ikdienā, un vēlas, lai tā iegaršotos arī liepājniekiem.

Svarīgākā – kvalitāte
Alīna atzīst: daļai cilvēku grūti pieņemt kafejnīcas konceptu, proti, ka šeit nav kafejnīca tās klasiskajā izpratnē. Uzsvars tiek likts uz kafijas baudīšanu, un ir iespējams pasūtīt nelielas uzkodas – krepes jeb plānās pankūkas, kruasānus u.c. “Diezgan grūti ir ar to, ka cilvēki nesaprot mazās telpas konceptu – to, ka nav šniceles, nav boršča, nav aukstās zupas, ceptu kartupeļu, omlešu. Cilvēki dusmīgi nopūšas un iziet ārā. Ir jau laikam tā, ka jāuzraksta “kafijas bārs” uz durvīm, jo, redzot uzrakstu “cafe”, visi sagaida arī silto ēdienu,” spriež saimniece un atzīst, ka viņai ar Artūru tuvāks ir minimālisms. Viņa uzskata: “Jo vairāk būs visādu piedevu, jo lielāks bardaks.”
Tieši šā iemesla dēļ kafejnīcā lielu lomu spēlē noskaņa – abiem uzņēmējiem ir svarīgi, lai cilvēks te justos labi. Arī interjeru iekārtojuši paši, balstoties uz savām izjūtām. “Darījām paši, jo es esmu mācījusies arī interjera dizainu. Uzreiz bija doma par tumši zaļo, jo zaļš nomierina, man vispār ļoti meži patīk. Zaļā krāsa vienmēr izglābj situāciju, kaut vai ir ļoti maza telpa. Zaļa tā uzreiz paliek omulīga, dziļa varbūt kaut kādā ziņā,” stāsta kafejnīcas saimniece. Kafejnīcā ir arī dažādi košumaugi un no koka darinātas latvju zīmes, par ko Alīna smej: “Mums šeit ir pagānu simbolika.”
Viens no iemesliem, kāpēc kafejnīca tika atvērta pavisam klusu un it kā nemanāmi, bija abu saimnieku vēlme uzsākt darbošanos lēnā, mierīgā režīmā: “Mēs negribējām nekādu lielo reklāmu taisīt. Gribējām ļoti klusu, lēni paši iekustēties, lai ir tā pārliecinoši. Ja uzreiz visi cilvēki nāk, nevar visus apkalpot. Tad ir dusmīgi visi un nekas no tā neiznāk. Tāpēc mēs tā nedēļu vispār nekur un neko. Gribam pamazām, jo pašiem ir viss jāizjūt, jāsaprot – tā ir nopietna, atbildīga lieta. Tā, lai katram sniegtu kvalitāti, nevis kvantitāti.”
Dzīvo šodienai un sev
Par kafejnīcas turpmāko attīstību Alīna stāsta: “Ar laiku būs arī kafijas alkoholiskie dzērieni, dažādi kokteiļi, bet šobrīd mums tam vēl nav laika. Nav viss vienuviet, nav visa sistemātika sakārtota.” Kafejnīcas saimniece atklāj, ka darbs paņem 24 stundas diennaktī, ar to viņa rēķinājusies jau atvēršanas brīdī. Taču ir gandarījums par to, ka viss laiks un uzmanība tiek veltīta pašu izlolotam uzņēmumam, savai sirdslietai: “Tas ir priekš sevis, savam priekam. Patīk tas, ko darām, patīk kustēties, gatavot, tāpēc mēs arī paši esam te. Paši taisām, paši zīmējam kaut ko.”
Alīna atklāj, ka šajā jomā viņa nav iesācēja, arī iepriekš strādājusi dažādās kafejnīcās un ir apguvusi arī baristas amatu – specializējusies dažādu veidu kafijas un kafijas dzērienu pagatavošanā un pasniegšanā. “Ja tas viss būtu svešs, nemaz neķertos klāt. Protams, ir brīvāk, kad pats esi saimnieks, tad te esi kā otrajās mājās. Mēs principā šeit dzīvojam. Tad es vēl kaut ko paralēli te daru.”
Izlolotā kafejnīca ir abu pirmais mēģinājums uzņēmējdarbībā darboties pilnībā pašiem. “Baletu dejot vai teātri iet spēlēt – tur es nelīstu. Te ir tādas nianses, kas jāsaprot, jāzina, bet šis viss jau nav nekas tāds. Uzņēmumus ver vaļā ļoti dažādi cilvēki ar vai bez attiecīgās izglītības – tas ir vienalga.” Alīna uzsver: “Neesmu ne uz ko sacerējusies, jo ir ļoti daudz negatīvu cilvēku. Ienāk un saka: jums te nekas nebūs. Tad es pie sevis nodomāju: nu, labi, varbūt arī tā būs, to es nezinu. Vienkārši dzīvoju šodienai, un viss.”