Par māju samaksā ar žiguli

2017. gada 10. augusts 07:00

499

Siltajā gadalaikā Rucavas pagasta Papē lietuviešu valoda dzirdama biežāk nekā citas. Brāļu tautas pārstāvji šo vietu iecienījuši lielākoties tuvās pludmales dēļ, līdz ar to atpūtnieku netrūkst ne privātmājās, kur pa brīvai istabiņai izīrē vietējie iedzīvotāji, ne arī vasarnīcās un atpūtas bāzēs. Par to nav jābrīnās, jo uz teju 2,9 miljoniem Lietuvas iedzīvotāju ir tikai aptuveni četrdesmit kilometru pludmales.

Novēl ar testamentu
Jons Rapalis pa “Agatnieku” pagalmu staigā tikai basām kājām. Vīram rokās pamatīga vērmeļu tējas krūze. Tādu dzērienu viņš regulāri baudot reizi nedēļā – lai stiprinātu imunitāti. Jaunībā pabeidzis fizkultūras institūtu, pēc tam studējis psiholoģiju Viļņas Universitātē.
“Es ar jums runāšu tikai latviski: kādos ratos sēdi, tādu dziesmu dziedi. Tikai kacāps tā nedara! Par kacāpiem vecos laikos Lietuvā sauca pārnadžus un maskoļus jeb maskaviešus. Savukārt vecticībnieki, kuri savulaik atbēga uz Lietuvas kņazisti, jo gribēja būt brīvi, bija čakli strādnieki. Ne tādi kacāpi, kā tagad sabraukuši,” vīrs par varītēm grib runāt latviski, kaut arī brīžiem iet kā pa celmiem. ““Agatniekos” esam kopš 1978. gada. Mans jaunības draugs zināja, ka ļoti gribu iegādāties kādu mitekli piekrastē, arī mani vecāki ļoti mīlēja jūru. Vienā rudenī atbraucām uz Papi. Šis namiņš jau septiņus gadus bija stāvējis tukšs, un sākums bija diezgan traģisks.”
Jonam tolaik nepieticis naudas īpašuma iegādei, jau gribējis meklēt partneri, ar ko saimniecību pirkt uz pusēm, bet vecāki pārliecinājuši, ka nav labi, ja divas saimnieces vienā virtuvē, un piedāvājuši iedot vajadzīgo summu.
“Zvejnieks Jānis Vamzis krietns saimnieks, latvietis kā vajag, nu jau atdusas Pliķu kapos. Viņš teica, ka nevar man māju pārdot, jo viens leitis jau aizrunājis, turklāt te poligons un aizliegtā zona. Atļauju no ministrijas tolaik vajadzēja pat tikai iebraukšanai. Pēc diviem mēnešiem, kad piezvanīju Jānim, iepriekšējais pircējs nebija uzradies. Tā kā juridiski citādāk nevarēja noformēt, saimnieks pārrakstīja testamentu uz manu vārdu. Samaksāju lielu naudu – pusi žiguļa.”
Ar vecāku atbalstu dzīvojamai mājai uzlikts niedru jumts, reizē arī kore tikusi pie jumja simbola. Nesen atjaunots senā pagraba segums, 1944. gadā būvētajā aitu kūtiņā iekārtota atpūtas telpa, kas retumis tiek arī iznomāta. Būtu vairāk laika, varētu atjaunot 1862. gadā celto kūti, vietējās nozīmes arhitektūras pieminekli, kas brēktin brēc pēc restaurācijas – Jons zīmīgi paberzē pirkstus, norādot uz ēku.
Tikmēr mazmeitas te iekārtojušas savas guļvietas un bibliotēku.
Brīdi, kad “Kursas Laiks” viesojas “Agatniekos”, pavadīt brīvdienas pie jūras ieradusies arī Jona sievas Ļudas bērnības draudzene ar mazdēlu Antonu.

Brīvais strēlnieks, stratēģiskais plānotājs, patriots
Pašlaik Jons par savu pilsētu sauc Kauņu, iepriekš dzīvojis Klaipēdā, bet bērnību pavadījis Salantos pie vecmāmiņas. Jons pēc izglītības ir psihologs, kurš specializējies profesijas un karjeras stratēģiskajā plānošanā: “Esmu brīvais strēlnieks. Kam vajag, lai brauc pie manis no Lietuvas, konsultēju arī privāti. Vietējiem palīdzu bez maksas. Gribēju to darīt arī Rucavas skolā, bet direktore nepiekrita: tur ierodas psihologs no Liepājas. Taktiski ikviens zina, kā realizēt savu potenciālu, bet stratēģiskā plāna – kas būs pēc pieciem, desmit, piecpadsmit gadiem – cilvēkiem parasti nav. Izglītība ir jāturpina visa mūža garumā, reiz iegūts diploms nav nekā vērts,” uzsver psihologs.
Koncepciju nākotnes karjerai viņš izstrādājis arī vienai no savām mazmeitām Barborai Onai – ieteicis apgūt ķīniešu valodu, “jo nākotne pieder cilvēkiem, kas saprotas bez tulka palīdzības.” Tas meitenei pavēršot labas karjeras iespējas, turklāt mandarīnu dialekts neesot pārāk komplicēts, atgādinot lego struktūru.
Inertumu domāšanā J. Rapalis novērojis gan Lietuvā, gan Latvijā. Kad Rucavā organizēta Ķīnas mākslinieku darbu izstāde, ieradies arī šīs valsts vēstnieks. “Ieteicos, ka nebūtu slikti vidusskolā fakultatīvi ieviest ķīniešu orientāciju. Zinu, ka viņi būtu ieinteresēti palīdzēt gan ar grāmatām, gan tehniku un naudu. Ķīnas zīda ceļš taču neiet caur Krieviju, viņu bāze ir Baltkrievijā. Daudzi šodien runā angliski, bet ķīniešu valodas apguvei ir perspektīva.”
Vīrietis pats spēj sazināties vismaz sešās valodās un pie reizes skaidro vārda “leiši” izcelsmi “Latvieši domā, ka tas ir slikts vārds, bet tā nav. Lietuvā nekad nav bijusi dzimtbūšana, lietuvieši, tāpat kā ukraiņi, vienmēr bijuši brīvi pilsoņi. Leitis kopā ar savu komandu senāk bija kņaza pārvaldnieks, gada nodevas ievācējs, tāds kā “jumts” kurš Latvijas ciemu iedzīvotājiem par to garantēja dzīvi bez problēmām.”
Jons neslēpj prieku, ka Baltijas valstis atguvušas neatkarību, tomēr latviešus raksturo kā ļoti pasīvus. “Vienu ziemu Liepājā vēroju piketu pie pašvaldības ēkas Rožu ielā. Tur stāvošie prasīja krievu valodai piešķirt valsts valodas statusu. Latvieši klusēja, policisti noskatījās, bet es nevarēju nereaģēt – piegāju pie kacāpiem un teicu: negribi dzīvot Latvijā, negribi mācīties valodu – “čemodan”, “vokzal”un brauc prom! Esmu simtprocentīgs nacionālists. Lai Kauņā kāds uzdrošinātos to pieprasīt!” Jons rāda pigu un uzsver, ka labi zina Latvijas vēsturi. “Te ir seno kuršu reģions Duvzare, tālāk, Telšu pusē ir Ceklis, pirmoreiz tie aprakstīti, pieminot kauju pie Apūles.”
“Agatnieku” sētas vidū mastā pland ne tikai Latvijas karogs. Uz sarkana fona attēlotais jātnieks ir dižkungs Vītauts, tas ir lietuviešu īstais karogs, skaidro saimnieks.

Eiropas pilsonim ērti arī laukos
Kamēr Jons un Ļuda vēl strādājuši, pa pusgadam mājā mitinājušies viņu vecāki, bet nu jau paši ir pensionāru statusā un “Agatniekos” uzturas no aprīļa līdz novembrim. Latvijas laukos lietuviešu pāris jūtas ļoti ērti.
Seši ozoli, kas iestādīti te sākot dzīvot, nu jau brangi pieņēmušies resnumā. Barojot augus tikai ar jūras mēsliem un nopļauto zāli, siltumnīcā un dārzā, kas aizņem 0,7 ha, tiek izaudzēts teju viss ikdienā nepieciešamais. Sirds priekam pie gaiši pelēkā namiņa stiepjas dzeltenas stangu rozes, tālāk – zilie zvaniņi. Ekoloģisko domāšanu apliecina arī pagalmā vietumis atstātās saliņas ar piekrastes augiem, tostarp pēc medus smaržojošām plīvurpuķēm, vērmelēm, daudzgadīgajām sila neļķēm jeb dzirkstelītēm, madarām, smilgām un jūrmalas zilo grīsli. Pie eglītēm saudzīgi appļautas aizsargājamās meža orhidejas.
Bet to, ka “Agatnieku” saimniekiem ar humoru nav problēmu, kārtējo reizi liecina norādes pie glītās mazmājiņas – “Romeo un Džuljetai”. Tas viss harmoniski kombinējas ar blakus šalkojošām priedēm, pelēko kāpu un apliecina cilvēku cieņu pret dabas vērtībām. Tālāk šalc viņa – apbrīnotā un iekārotā Baltijas jūra.
“Te ir paradīze uz zemes. Pat odi netraucē: tie taču arī cilvēki, lai dzīvo! Vietas pietiek visiem. Dēls Tomas Jons strādā Kauņā, paretam atbrauc ciemos, un trīs mazmeitas ierodas uz Jauno gadu vai citiem svētkiem. Mums ir Lietuvas pilsonība, to nemainīsim. Valoda tautas izdzīvošanai ir svarīga, taču šeit jūtamies nevis kā lietuvieši, bet gan kā Eiropas pilsoņi. Kaimiņos praktiski lietuvieši vien dzīvo: mums jau ir tikai Kuršu joma, pie jūras tur netiek, tad vēl Sventāja un Palanga. Traģiski! Latvijai gar jūru ir 500 km.”
Jons un Ļuda atzīstas, ka uz trīssimt metru attālo pludmali aizstaigājot tikai paretam: “Kad sieva grib izpeldēties un pasauļoties bez peldkostīma, aizvedu viņu tālāk, kur nav neviena, bet te – pārāk daudz cilvēku.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Par māju samaksā ar žiguli

Kategorijas