Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Vai aizpildīsi, lūdzu, manu atmiņu kladi?

VENDIJA PIKŠE
Laikraksta arhīvs

2017. gada 10. augusts 07:00

296
Vai aizpildīsi, lūdzu, manu atmiņu kladi?

Laikā, kad vēl nebija interneta, sociālo tīklu un mobilo telefonu, draugu socializācija notika pavisam savādāk. 90. gadu bērni atminēsies populārās atmiņu klades.

 Atmiņu kladēs jauniegūtie sētas un skolas draugi tika aptaujāti par bērniem un jauniešiem svarīgākajām tēmām. Klade ceļoja no mājas uz māju, savācot sevī noskaņu un informāciju par jauniešu ikdienu un sapņiem.

Ar atmiņu albumu tu esi stilīgs
Atmiņu klade savā veidā norādīja uz piederību stilīgajiem bērniem. Ja tev nebija atmiņu klades, tātad tu nebiji foršs. Arī aizpildīt kladi nevarēja lūgt kuram katram. Pirmās lapas vienmēr aizpildīja labākie draugi, tad citi klases stilīgie bērni un tad pienāca kārta kaimiņu bērniem. Ļoti svarīgs noteikums bija kladi laicīgi atgādāt atpakaļ īpašniekam, parasti atmiņu klades aizpildīt nedrīkstēja ilgāk par vienu dienu, jo īpašnieks jau plānoja to dot nākamajam.
Liepājniece Sandra atminas, ka katrs rīts skolas ģērbtuvēs iesākās ar to, ka no draugiem tika savāktas atmiņu klades un atdotas nākamajiem, lai tie 24 stundu laikā aizpildītu atvēlētās lapas. Bija bērni, kas pamanījās savākt atbildes ne tikai no savas klases, bet pat no visas skolas. “Bija tādi bērni, kas klades aizpildīja stundu vai starpbrīžu laikā, bet tie nekad neatstāja skaistu zīmējumu vai godīgas atbildes, tāpēc tādiem man nepatika dot kladi,” atminas divdesmit četrus gadus vecā Sandra.
Protams, ka atmiņu klažu bumu izmantoja arī uzņēmēji, kas sāka ražot drukātus atmiņu albumus ar skaistiem attēliem, sagatavotiem jautājumiem un atbilžu lodziņiem. Ļoti lielu piekrišanu ieguva slavenās lelles Bārbijas un Digimonu albumi, kas bērnu vidū tika novērtēti kā paši labākie un stilīgākie.

Gan komiski, gan mīļi
Atmiņu klades bija ļoti interesants komunikācijas veids. Klade ceļoja starp dažādiem cilvēkiem – gan bērniem, gan jauniešiem un pat pieaugušajiem, un ikviens varēja izlasīt citu cilvēku atbildes. Tāpēc vairums  uz jautājumiem atbildēja ar izdomu. “Vissatraucošākais jautājums katrā kladē bija par simpātijām, bet praktiski neviens uz to nesniedza patiesu atbildi, jo to taču varēja izlasīt katrs, kas paņēma kladi. Parasti ierakstīja vai nu “x” vai kādas citas muļķības,” stāsta Sandra, norādot, ka tikai retais saņēmās drosmi uzrakstīt īstās simpātijas vārdu. Protams, ka tas bieži vien noveda pie apsmiešanas un aprunāšanas draugu vidū.
Aizraujoši šobrīd ir pārlasīt atbildes uz jautājumu “Kas tu būsi, kad izaugsi liels?”. Jo vairāk gadu ir pagājuši, jo interesantāki šķiet atbilžu varianti. Lielākā daļa meiteņu vēlējās kļūt par dziedātājām, frizierēm, modelēm un skolotājām. Zēni savās fantāzijās bija praktiskāki un parasti rakstīja, ka kļūs par šoferiem vai direktoriem.
Pie jautājumiem par to, kas patīk un kas nepatīk, varēja saņemt pat komiskas atbildes, jo katrs jautājumu uztvēra pa savam. Reizēm jaunieši atklāti uzrakstīja tā cilvēka vārdu, kas viņam nepatīk, cits pastāstīja par ēdienu, kas viņam ļoti garšo vai negaršo, bet vēl kāds par netīkamu minēja istabas kārtošanu.
Laikraksts novēroja, ka ir grāmatnīcas, kas joprojām tirgo atmiņu klades mūsdienu bērniem. Tās ir jaunā veidolā, ilustrētas ar pazīstamu multiplikācijas filmu varoņu attēliem, un iespējams – kādu dienu jautājumu un atbilžu klades atkal piedzīvos atdzimšanas vilni.

Atmiņas kā vēsturiska vērtība
Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga norāda, ka atmiņu klades, albumi un cita veida pieraksti kalpo kā ļoti laba vēstures liecība. “Tā ir laikmeta liecība par to, kā cilvēki dzīvoja, jutās, ko rakstīja un galvenais – kā rakstīja,” uzskata vēsturniece. Atmiņu klades atklāj ļoti daudz informācijas un palīdz iepazīt cilvēku ikdienu. “30 un 40 gadus atpakaļ cilvēki vēl mēdza daudz rakstīt ar roku. Prata uzrakstīt kādu pantiņu un uzzīmēt skaistu zīmējumu. Bet vai tagad varētu pastāvēt atmiņu albumi? Grūti teikt, jo jaunā paaudze vairs neprot īsti ar roku rakstīt,” uzskata J. Berga.
Atmiņu albumi pašos pirmsākumos bijuši ļoti skaisti, pat grezni. Ieraksti veikti ar īpašu rūpību, neķēpājoties un apdomājot katru ierakstīto atbildi. “Kā jau viss ar laiku devalvējas, arī atmiņu albumi kļuva vienkāršāki. Man tā bija skolas laika atrakcija! Atceros, cik rūpīgi viens otram pildījām albumus, varējām ielīmēt kādu skaistu fotogrāfiju. Laikā, kad auga mana meita, radās atmiņu klades, kur vairs neglabāja fotogrāfijas, bet atbildēja uz jautājumiem. Vēl pēc laika pazuda arī klades un parādījās noskrandušas burtnīcas un blociņi,” atmiņu albumu gājumu atminas J. Berga.
Varbūt, ka liecību saglabāšanas nolūkā muzejam vajadzētu vākt atmiņu klades? Aizputes muzeja vadītāja stāsta, ka pagaidām viņas krājumā šādu lietu nav, bet ideja ir ļoti laba. Noderīgi būtu izveidot izstādi, kur cilvēki varētu atnest savus vecos atmiņu albumus vai klades. “Jebkura lieta, kas vecāka par 25 gadiem, jau ir vēstures eksponāts. Arī šīs atmiņas var uz to pretendēt,” uzskata Jolanta Berga.

Kategorijas

Kategorijas